AKTUALITĀTES LMS PROJEKTI RECENZIJAS INTERVIJAS LMS VĒSTURE LMS KONGRESI LMS STATŪTI LMS BIEDRI LMS STRUKTŪRA LMS APAKŠSTRUKTŪRAS DALĪBA ORGANIZĀCIJĀS LMS TALKAS BIEDRU RADOŠĀS KOPAS KĀ KĻŪT PAR LMS BIEDRU? INTERNETA SAITES LMS KONTAKTI

Ziedo Latvijas Mākslinieku savienībai

"Lidojums"

No 21. augusta līdz 8. septembrim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā bija apskatāma ievērojamā Latvijas mākslinieka un pedagoga Vladimira Kozina 90 gadu jubilejas izstāde „Lidojums”. Glezniecības stilistikas izvēlē V. Kozins ir konsekvents reālists. Mākslinieks gleznojis lielformāta figurālas kompozīcijas, kurās vērojami radošie centieni sabalansēt reālisma prasības ar gleznotāja personiskajām sajūtām. Darbos atklājas meistaram raksturīgā spēja prasmīgi izmantot dažādo izteiksmes līdzekļu paleti, īpaši akcentējot tādu kvalitāti, kā māksliniekam raksturīgo triepienu, kas viņa daiļradē attīstīts līdz impresionistiskam vieglumam. Sasaistot izstādes norises laiku ar mākslinieka dzimšanas dienu, kuru meistars atzīmēs 17. septembrī , aicinājām V. Kozinu uz nelielu sarunu.

 

LMS galerijā notikusī izstāde „Lidojums” bija kā Jūsu daiļrades retrospektīvs apskats. Kāda sajūta, atskatoties uz padarīto, pārņēma Jūs?

 

Mākslinieku veido laiks. Un tas arī atspoguļojas viņa daiļradē. Atskatoties, uz padarīto, es atceros konkrētu laiku, piemēram, aplūkojot klusās dabas ar ikonu fragmentiem, es atceros laiku, kad pēc Padomju Savienības sabrukšanas aktuāla atkal kļuva pareizticība, tās sludinātās vērtības. Darbā „Ticība” es mēģināju atspoguļot šo laiku, kur ticības atgriešanos simbolizē ikonā attēlotais, daļēji ēnā novietotais Kristus tēls. Savos darbos māksliniekam nav iespējams norobežoties no sava laika, no sabiedrībā notiekošā. Cita lieta ir milzīga talanta klātbūtne, taču pat tādi meistari kā Pikaso un Dalī, nevarēja izbēgt no laikmeta aktualitātēm.

 

Kas Jūs mudināja pievērsties mākslai un tieši glezniecībai, kā medijam, kurā izpausties?

 

Es piedzimu vienkāršā zemnieku ģimenē, kur neviens nebija tieši saistīts ar mākslu. Kādā brīdī es pats pēc savas iniciatīvas devos uz tēlniecības pulciņu. Tur sastapos ar lielisku pasniedzēju, kas palīdzēja man spert pirmos soļus mākslā. 15 gadu vecumā nācās pārcelties uz citu pilsētu, kur nebija iespējas nodarboties ar tēlniecību, taču tur bija glezniecības nodarbības. Tā nu es pievienojos tām. Jāsaka, ka nekad par šīm lietām īpaši nebiju aizdomājies, viss notika dabiski un pats no sevis. Un, iespējams, ja Vitebskā, kur vēlāk mācījos, būtu bijis tēlniecības pulciņš, šobrīd es būtu tēlnieks.

 

Vai šobrīd Jūs vēl joprojām aktīvi gleznojat?

 

Nē, diemžēl man nav savas meistardarbnīcas, kurā varētu strādāt. Mājās ar eļļas glezniecību nodarboties ir grūti, tāpēc es esmu pievērsies pastelim.

 

Savā daiļradē esiet pievērsies dažādiem žanriem: gan lielformāta figurālai glezniecībai, gan portretiem, gan ainavai, gan klusajai dabai. Kas konkrētajā brīdī ir noteicis strādāšanu noteiktā žanra robežās?

 

Kas attiecas uz klusajām dabām – tās jāveido katram māksliniekam, jo tā ir ļoti laba skola. Savukārt, portretos ir jāmāk atklāt katra cilvēka individualitāti. Pat, ja mākslinieks formāli izdara visu pareizi, vienmēr paliek kāda detaļa, bez kuras attēlošanas portrets nespēj pa īstam „atdzīvoties”. Mani vienmēr ir interesējis cilvēks un viņa personība, taču portretus esmu gleznojis tikai tādā gadījumā, ja labi pazīstu otru cilvēku. Bet ainavā man nekad nav pastāvējis kāds virsuzdevums, kā, piemēram, V. Purvītim. Gleznojot ainavas, vienmēr esmu tiecies notvert un nodot skatītājam noskaņu.

 

Runājot par izmaiņām: aplūkojot izstādē „Lidojums” eksponētos darbus, jūtams, kā Jūsu gleznieciskais rokraksts laika gaitā ir mainījies. Kas motivē mākslinieku mainīties – iekšējā stāvokļa izmaiņas vai ārējie apstākļi?

 

Ļoti sarežģīts jautājums. Domāju, ka mākslinieciskā rokraksta attīstība zināmā mērā ir talanta priekšrocība. Tā ir spēja mainīt sevi, nezaudējot mākslas darbu pamatkvalitātes. Diemžēl mūsdienās mākslinieki bieži atrod tikai vienu veidu, kā vienlaicīgi atšķirties un izpaust sevi, no kura vēlāk nav spējīgi atbrīvoties, līdz ar to nav spējīgi mainīties.

 

Kas laika gaitā, veidojot arvien jaunus darbus, ir kalpojis par iedvesmas avotiem? Kāda ir bijusi motivācija strādāt, radīt?

 

Redziet, neesmu no māksliniekiem, kas mēģina impulsīvi visu laiku atklāt kaut ko jaunu. Vienmēr esmu stingri stāvējis uz zemes. Radot savus darbus, nepaļāvos uz iedvesmas uzplūdiem, bet balstījos uz kādu konkrētu ideju, to papildinot ar savām tā brīža izjūtām.

 

50 gadus Jūs esat strādājis Mākslas akadēmijā kā pedagogs. Ko šī darba pieredze ir Jums devusi kā māksliniekam?

 

Būt par pedagogu – tā ir milzīga atbildība. Pedagogam ar savu rīcību ir nepieciešams izraisīt jaunajos māksliniekus cieņu un respektu. Lai kļūtu par autoritāti, svarīga ir intensīvāka atdeve darbam un tas, zināmā mērā, liek būt nepārtrauktā formā un tonusā.

 

Lai taptu par veiksmīgu mākslinieku, kas Jūsuprāt ir svarīgāks: talants vai darbs?

 

Talants. Taču ar to ir jāmāk rīkoties, tas nepārtraukti ir jāpapildina ar pieredzi. Mākslinieks nedrīkst zaudēt galvu. Daudzi mākslinieki mūsdienās koncentrējas uz to, ka rāda, cik viņi ir drosmīgi un izaicinoši, nostādot priekšplānā savu personību un reāli paveikto tikai otrajā vietā. Manuprāt, jābūt otrādāk: sākumā darbs un pēc tam personība.

 

Kā vērtējat šī brīža Latvijas glezniecības attīstību? Vai saredzat kopīgas iezīmes, kas vieno mūsdienu jaunos māksliniekus?

 

Vērtēju ne pārāk pozitīvi. Latvijā šobrīd ir daudz talantīgu, izglītotu mākslinieku, taču viņi cenšas atrast savu ceļu, uzsvaru liekot uz formu un aizmirstot par saturu. Apmeklējot izstādes, nav skaidri saprotams mērķis, kādu mākslinieki sev ir izvirzījuši. Māksla nevar pastāvēt bez virsuzdevuma. Otra lieta ir mākslas dzīves organizācija. Šobrīd mākslas darbu apriti kontrolē ļoti šaurs cilvēku loks, turklāt viss notiek nepārredzami. Šajos jautājumus es vēlētos redzēt lielāku skaidrību un atvērtību.

 

Autors: Elīna Pastare