AKTUALITĀTES KONKURSI SVEICAM 2020 jūnijs - decembris 2020 janvāris - maijs 2019 2018 2017 SĒRU VĒSTS ARHĪVS 2012-2020 RECENZIJAS UN INTERVIJAS IZNOMĀ Radošo personu atbalsta programma LMS MUZEJA APAKŠSTRUKTŪRAS LMS PROJEKTI LMS VĒSTURE LMS STRUKTŪRA LMS KONGRESI LMS STATŪTI LMS BIEDRI KĀ KĻŪT PAR LMS BIEDRU? LMS BIEDRU RADOŠĀS KOPAS LMS DALĪBA ORGANIZĀCIJĀS INTERNETA SAITES LMS KONTAKTI

Ziedo Latvijas Mākslinieku savienībai

Sveicam


16. jūnija Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju, pedagogu, mākslas kritiķi Andreju Ģērmani!

 

Andrejs Ģērmanis un viņa dvīņu brālis Juris Ģērmanis dzimuši bibliogrāfa, LZA Vēstures institūta darbinieka Artura Ģērmaņa ģimenē. Māksliniekus raksturo erudīcija, inteliģence, draudzīguma sajūta.

Andrejs Ģērmanis ir mācījies J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (JRRMV, tag. PIKC Jaņa Rozentāla mākslas skola, 1952-1959). Viņa kursabiedri JRRMV bija gleznotāji - Lija Būmane (1940-1990), Daina Riņķe, Juris Pudāns (1941-2017), gleznotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, vitrāžiste Nora Cēsniece, kuri mācījās pie pedagogiem Arnolda Griķa (1908-1980), Edgara Iltnera (1925-1983), Irmas Amālijas Jaunarājas, Vitālija Karkunova (1925-2006) u.c.

Mākslinieks no 1959.-1965. gadam studējis un absolvējis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare), ar diplomdarbu  “Studentes”; vadītājs, gleznotājs Eduards Kalniņš (1904-1988). Līdzās A.Ģērmanim LMA studēja gleznotājs Aleksandrs Stankevičs, pasniedzēji bija Vladimirs Kozins, Leo Svemps (1897-1975), Nikolajs Breikšs (1911-1972) u.c.

Pēc LMA absolvēšanas A.Ģērmanis uzsāka pedagoga karjeru - vadīja Tautas glezniecības studiju Republikāniskās arodbiedrību padomes Kultūras namā (1979-1984; tag. Rīgas pašvaldības Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde”).

Izstādēs Andrejs Ģērmanis piedalās kopš 1965. gada, kad diplomdarbu eksponēja Vissavienības diplomdarbu izstādē (bij. PSRS, Maskava). Mākslinieks rīkojis personālizstādes – “Andrejs Ģērmanis Grafika. Gleznas” Republikāniskajā Zinību namā (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1979, 1986), “Es dzīvoju Bigauņciemā” (“Rīgas Galerija” 2000), “Akvareļi” (Jūrmalas pilsētas muzejs, 2011), “Retrospekcija” (Jūrmalas Kultūras centrs, 2020).

Piedalījies LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas”, “Rudens” (1967, 1968, 1981, 2000), LMS izstādē “Pingpongs. Ideju saspēle” (LMS galerija un Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, 2017), kā arī “Plūstošās smiltis” (Tukuma mākslas muzejs) un Jūrmalas mākslinieku darbu izstādēs (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 2010). Mākslinieks piedalījies radošo grupu darbā PSRS Mākslas fonda Radošajos namos - “Seņeža” (1967), “Dzintari” (1974, 1975, 1979, 1989) u.c.

Andrejs Ģērmanis kopš 1974. gada ir pievērsies mākslas kritikai, veidojot izstāžu aprakstus (tēlniecības kvadriennāle 1972, 1976) un mākslinieku (Maija Tabaka, Viktorija Pelše, Aivars Gulbis, Valdis Villerušs, Gunārs Krollis u.c.) daiļrades analīzi LMS Mākslas fonda izstāžu daļā (1974-1975), žurnālam “Lauku dzīve” (1979-1983), “Studija” (1998-2008), laikrakstiem “Literatūra un Māksla Latvijā”, “Literatūra. Māksla. Mēs”. Mākslinieks veidojis tekstus mākslas izstāžu katalogiem: “Ērika Gulbe” (“Mākslas fonds”, 1976), “Leons Kalniņš” ((1931-1980), “Turaidas muzejs”, 1980), “Edgars Valdmanis” ((1932-1999), 2002), “Kārlis Veitners” ((1907-1994), 2007),  izdevumam “Andrejs Ģērmanis. Gleznas. Akvareļi. Zīmējumi” (“Madris”, 2017).

A.Ģērmanis ir LMS biedrs kopš 1969. gada un rekomendācijas viņam izsniedza gleznotājs, mākslas zinātnieks Romis Bēms (1927-1993), gleznotāji Eduards Grūbe un Laimdots Mūrnieks (1922-2011). Mākslinieks darbojies LMS glezniecības sekcijas birojā (1982-1985).

Andrejs Ģērmanis ir arī Tukuma mākslinieku kopas biedrs (kopš 1996) un Jūrmalas mākslinieku kopas biedrs (kopš 1998; vadītājs posmā kopš 2001).

Mākslinieka ieguldījums vizuālās mākslas jomā ticis novērtēts ar nozares balvām - LMS rakstu konkursos (1969, 1971, 1981), Jūrmalas pašvaldības “Gada balvu” (2002) un Atzinības rakstiem (2006, 2008).

Autora rokrakstu raksturo stilistiska noturība un stabilitāte, kā arī vēlme saglabāt un paplašināt tonālās, gleznieciskās realitātes robežas. A.Ģērmanis strādā klusās dabas, portreta, ainavas žanros, veido darbus eļļas, akvareļa, agrīnajā posmā arī oforta tehnikās. Darbiem raksturīga stabila kompozīcija un brīvs, gaišos toņos risināts modernisma kolorīts.

Mākslinieka Andreja Ģērmaņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Tukuma muzejā, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, Lapmežciema muzejā, Jūrmalas pilsētas muzejā, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā, Viesītes muzejā “Sēlija”, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), kā arī privātkolekcijās Latvijā, ASV, Zviedrijā u.c.

Jāatzīmē, ka brāļi Andrejs Ģērmanis un Juris Ģērmanis izveidoja savu reālistisko, dabas ekspresīvā vērojumā balstītu, gaisīgi būvētu izteiksmes stilistiku. 20.-21.gs. mijā Latvijas mākslas lauku caurstrāvoja vairākas ambiciozas postmodernās stilistiskas plūsmas. Autoriem bija iespēja izvēlēties asociatīvās tēlainības, postmodernisma nosacītības valodu. Tomēr, mainoties mākslinieku daiļrades posmiem, saglabājās impresionistisks un pozitīvs tonālais pieskāriens. A. un J.Ģērmaņu mākslas tēlu un formu veidojoša metode ir autoru radošo darbību raksturojoša un tai ir liels lokālā skatītāja atbalsts arī šobrīd.



Sveicam

 

16. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju Juri Ģērmani!

 

Juris Ģērmanis interesi par mākslu un kultūras norisēm guvis jau bērnībā, jo dzimis bibliogrāfa Artura Ģērmaņa (1899-1993) ģimenē. Mākslinieks 1960. gadā beidzis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (JRRMV, tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola), kurā zīmēšanas un gleznošanas pamatus apguvis pie mākslinieka Vilhelma Purvīša (1872-1945) audzēkņa, gleznotāja Arnolda Griķa (1908-1988). Juris Ģērmanis mācības turpinājis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare), kuru absolvējis 1966. gadā ar diplomdarbu “Zvejnieki”, vadītājs - gleznotājs Eduards Kalniņš (1904-1988). LMA pasniedzēji Jurim Ģērmanim bija gleznotāji Ārijs Skride (1906-1987), Edgars Iltners (1925-1983), Arvīds Egle (1905-1977), Konrāds Ubāns (1893- 1981), Indulis Zariņš (1929-1997), Nikolajs Breikšs (1911-1972), Vladimirs Kozins u.c. 1998. gadā mākslinieks ieguvis Humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (LMA).

Jau LMA studiju laikā Juris Ģērmanis pievērsies pedagoģiskajam darbam - strādājis par Rīgas Pionieru pils (tag. bērnu un jauniešu centrs “Rīgas Skolēnu pils”) bērnu tēlotājas mākslas studijas pedagogu (1963-1965) un līdz 80. gadu vidum bija šīs studijas vasaras nometņu vadītājs.

Pēc LMA absolvēšanas Juris Ģērmanis tika nozīmēts darbam par pedagogu Latvijas PSR Vecāko pionieru vadītāju skolā un viņš pasniedza dekoratīvās noformēšanas pamatus. 1968. gadā mākslinieks uzsāka strādāt Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas konstruktoru birojā kā dizainers, pēc tam strādājis par mākslinieku-noformētāju Ogres trikotāžas kombinātā (1968-1975). No 1977. – 1985. gadam Juris Ģērmanis darbojies LMS Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombinātā, vēlāk bijis mākslinieciskais redaktors žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” (1986-1987) un veidojis publikācijas par mākslu dažādiem izdevumiem. Juris Ģērmanis strādājis arī grāmatu grafikā, bijis mākslinieks izdevumiem: M.Birze “Atmiņas, atmiņas…” (“Liesma”, 1968), J.Plotnieks “Ozolu vecis” (“Liesma”, 1980), Z.Dekšņa “Alfrēds Videnieks” (“Liesma”, 1981) u.c. Veidojis interjera dizainu, piemēram, kafejnīcai “Lācītis” (Rīga, 1979, līdzautors).

Šobrīd Juris Ģērmanis ir ilggadējs pedagogs un vadītājs 1997. gadā dibinātajai Tautas tēlotājas mākslas studijai “Grīva” Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Kultūras centrā “Iļģuciems”. Novērtējot mākslinieka nozīmīgu profesionālo ieguldījumu latviešu glezniecībā un ilggadējo pedagoģisko darbību, 2018. gadā Jurim Ģērmanim tika piešķirta Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Gada balva kultūrā „Baltais zvirbulis”, nominācijā „Par ilgstošu un nozīmīgu profesionālo ieguldījumu”.

Izstādēs Juris Ģērmanis piedalās kopš 1967. gada, darbus eksponējis daudzās grupu izstādēs Latvijā, Zviedrijā, Lietuvā, Krievijā, Polijā, Somijā, Vācijā, Austrālijā, ASV u.c. Mākslinieks bijis aktīvs dalībnieks arī LMS rīkotajās ikgadējās izstādēs “Mākslas dienas” un “Rudens”. Ieguvis konkursa izstādes “Arona” diplomu un skatītāju atzinības balvu (1980) par lauku tēmas risinājumu un sievietes tēla atveidojumu darbā “Sestdienas vakars”.

Personālizstādes Juris Ģērmanis rīko kopš 1981. gada. Gleznotāja personālizstādes notikušas Tukuma muzejā (1975), Rūjienas muzejā (1985), Stučkas Vēstures un mākslas muzejā (tag. Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs; 1986), LMS galerijā (Rīga, 1986), Cēsu Izstāžu namā (1997), mākslas galerijā “Mūrnieks” (“Jaunākās gleznas”, Rīga, 2007), Siguldas pagasta Kultūras namā (2011), Rīgas Latviešu biedrības namā („Ainavas”, 2011), Rīgas Sv. Pētera baznīcā (“Ainavas. Portreti”, 2013), Lapmežciema muzejā (“Gadalaiki”, 2015), Rīgas Kultūras centrā “Iļģuciems” (“Draugi un paziņas”, 2015; “Atskatoties”, 2016), Skrīveru kultūras centrā (kopā ar Agniju Ģērmani, Latvijas valsts simtgadei veltīta izstāde “Gleznoju Latviju”, 2017), mākslas galerijā “MuseumLV” (“Sievietes un daba”, 2018), galerijā “Vējspārns” Kandavas kultūras namā (2019) u.c. Šobrīd Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāma Jura Ģērmaņa personālizstāde “Mana pasaule” (līdz 18. jūlijam, 2021).

Juris Ģērmanis ir aktīvs mākslas plenēru dalībnieks, regulāri piedalījies  glezniecības plenēros dažādās Latvijas vietās: Saulkrastos, Bauskā, starptautiskajā plenērā Liepājā (kopš 2000), Sēlijas plenēros (2003-2009), starptautiskajā glezniecības plenērā “Laisma” (2000-2009), akvarelistu plenērā Cēsīs (1997), Kandavā, Jūrkalnē u.c. 2007. gadā Juris Ģērmanis piedalījies starptautiskā plenērā Vācijā, kam sekojusi ceļojošā izstāde Vācijā, Austrijā, Polijā.

Mākslinieks Juris Ģērmanis glezno figurālas kompozīcijas, klusās dabas, aktus un ainavu žanru darbus, kā arī daudz veidojis portretus, īpaši pievēršoties laikabiedru portretiem no sev tuvās mākslas un kultūras vides. Mākslinieks strādā eļļas, akvareļa un pasteļa tehnikās. Jura Ģērmaņa radošajai daiļradei raksturīga latviešu nacionālās glezniecības skolas ietekme, reālistiska maniere mākslinieka pasaules skatījuma atveidojumā un izteiksmīgs kolorītiskais risinājums, līdzsvarota kompozīcija. Mākslinieku iedvesmojuši arī ceļojumi, piemēram, uz Itāliju un Franciju.

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs Juris Ģērmanis ir kopš 1975. gada un rekomendācijas māksliniekam izsniedza gleznotāji Jānis Zemītis (1940-2008), Jānis Anmanis, Daina Riņķe. Juris Ģērmanis aktīvi piedalījies Latvijas Mākslinieku savienības darbā, bijis LMS valdes loceklis un revīzijas komisijā (1995-2008). Mākslinieks aktīvi iesaistījies arī LMS “Mākslas dienu” organizēšanā un darbojies “Radošo senioru namā” (tag. mākslinieku biedrība “Sidegunde”).

Jura Ģērmaņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Talsu novada muzejā, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Viesītes muzejā “Sēlija”, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā, Aizputes novadpētniecības muzejā - tūrisma informācijas punktā, Bauskas muzejā, Jūrmalas pilsētas muzejā, Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā Rojas Jūras zvejniecības muzejā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, ASV, Austrālijā, Polijā u.c.



Sveicam

14. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tekstilmākslinieci, pedagoģi Laumu Krastiņu!

 

Lauma Krastiņa no 1960.-1965. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Tekstilmākslas nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Struktūras tekstila izglītības programma). 1972. gadā māksliniece absolvējusi LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Tekstilmākslas nodaļu (tag. LMA Vizuālās mākslas nodaļa Tekstilmākslas apakšnozare) ar diplomdarbu – “Paklājs “ziemeļnieka” tehnikā un mēbeļdrānas”. Tekstilmākslas nodaļas vadītājs bija tās dibinātājs 1961. gadā Rūdolfs Heimrāts (1926-1992), pasniedzēji bija Alda Karosēviča (LMA kopš 1971.g.), Rita Eglīte (LMA kopš 1967.g.), G.Vecvagare.

20.gs. 60.-70.g. Latvijā bija nacionālās etnogrāfijas, modernisma, orientālās un citu stilistiku austo izstrādājumu pieprasījums, kā interjera noformējums, sadzīves utilitāras – dekoratīvas segas, mēbeļu pārvalki un apģērba elementi. LMA studiju laikā Lauma Krastiņa strādājusi Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas Mēbeļu dekoratīvo audumu fabrikā “Sakta” par mākslinieci (1965-1967), izstrādāja fabrikas produkcijas tonālos un grafiskos metus. Strādājusi arī Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombinātā par aušanas inženieri-tehnoloģi (1983-1984). Ar darbiem un produkcijas metiem piedalījusies Sadzīves pakalpojumu ministrijas rūpniecības produkcijas izstādēs Rīgā (1985, 1986, 1987, 1988). Mākslinieces darbi tika iekļauti arī Sadzīves pakalpojumu ministrijas tirdzniecības izstādēs Francijā (1985), Vācijā (Berlīnē, Leipcigā, 1988).

Jāatzīmē, ka 20.gs. 60.-70. gados plaši bija izplatītas Kultūras namu amatieru pulciņu austuvju darbnīcas, kas izskaidro arī pedagogu un mākslinieku-meistaru nepieciešamību, kas prot rīkoties ar stellēm. L.Krastiņa uzsākusi pedagoģes karjeru Siguldas Kultūras namā (tag. Kultūras centrs “Siguldas devons”) par lietišķās mākslas pulciņa nodarbību vadītāju (1968-1972). Pēc studijām LMA turpinājusi pedagoģisko darbu Rīgas Poligrāfiķu klubā kā aušanas nodarbību vadītāja (1972-1976). Māksliniece bijusi RLMV Tekstilmākslas nodaļas pedagoģe (1972-1983) un arī tekstilmākslas nodaļas vadītāja (1977-1983).

Lauma Krastiņa profesionālās pedagoga zināšanas papildinājusi tālākizglītības kursos: „Latviešu tautas tērpu villaiņu rotāšanas tradīcijas” (“Latviešu tautas lietišķās mākslas biedrība”, 1994), „Priekšauts latviešu tautas tērpu ansamblī. Audumi velkamajā ierīcē” (1996), „Papīra gobelēns” (“Paijas ideju darbnīca”, 1998), „Pieaugušo izglītošanas metodika” (biedrība „Mālpils tautskola”, 2007), valsts aģentūras „Tautas mākslas centrs” (tag. Latvijas Nacionālais kultūras centrs) rīkotajos kursos un vasaras plenēros studiju vadītājiem (2002-2004).

Lauma Krastiņa bijusi ilggadēja Mālpils Profesionālās vidusskolas Mājturības nodaļas rokdarbu pasniedzēja (1976-2002) un Mālpils Kultūras nama Tautas lietišķās mākslas studijas “Urga” vadītāja (kopš 1976).

Izstādēs Lauma Krastiņa piedalās kopš 1972. gada. Piedalījusies Miniatūrtekstīliju  izstādēs (Rīga, 1977; Čeļabinska, Krievija, 1987), gobelēnu izstādē Kuldīgā (1978), 2. Republikas miniatūrtekstiliju izstādē Rīgā (1979), 3. Republikas miniatūrtekstiliju izstādē (Rīgā, 1981), Republikas Lietišķās mākslas izstādē (1986), izstādē “Tērps laikabiedram” (Jūrmala, 1987).  Konkursa izstādē “Arona-86” Lauma Krastiņa saņēmusi trešo prēmiju par darbiem “Vecais ābeļdārzs I-IV” (Madonas muzejs, 1986; darbi bijuši eksponēti arī Indijā, 1988). Personālizstādi māksliniece rīkojusi LAS “Arhitektu namā” (1985). Lauma Krastiņa radošajā daiļradē veido modernisma stilistikas ritmiskus un dinamiskus darbus, izmanto etnogrāfiskos motīvus un noskaņas kompozīcijās, pielieto dažādas aušanas tehnikas. Autorei piemīt smalka ritma un krāsu izjūta, tekstilmākslas darbi tiek izpildīti augstā tehniskajā izpildījumā. Māksliniece pievērsusies arī eksperimentiem dubultauduma tehnikā ar faktūrdziju un bagātīgi niansētām krāsām velkos un audos. Par dubultauduma eksperimentu variantiem Laumai Krastiņai tika piešķirta LMS Mākslas fonda prēmija.

Mākslinieces radošā darbība novērtēta ar Lielo folkloras balvu 2001 par ieguldījumu Mālpils attīstībā, nominācijā “Novadu savdabības aizsardzība un kopšana”.

Lauma Krastiņa ir LMS biedre kopš 1989. gada un rekomendācijas viņai izsniedza tekstilmākslinieki: arhitekts, pedagogs Georgs Barkāns (1925-2010), Edīte Pauls-Vīgnere, LMA pasniedzēja Rita Eglīte.

Laumas Krastiņas darbi atrodas: Latvijas Mākslinieku savienības muzejā,  Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.


Sveicam

 

14. jūnija Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslinieci, muzeju darbinieci, interjera dizaineri Mārīti Klušu!

 

Māksliniece Mārīte Kluša vizuālo mākslu iepazina ģimenē - māte Jadviga Kluša bija audēja apvienībā “Daiļrade”. 1975. gadā M.Kluša absolvējusi LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas funkcionālā dizaina apakšnozare) ar diplomdarbu “Maināma rūpnīcas uzskataģitācijas sistēma”, vadītājs, arhitekts Voldemārs Šusts (1929-2001). V.Šusts bijis LAS valdes priekšsēdētājs (1965-1979), LMA Interjera un iekārtas nodaļas vadītājs (1964-1998), pieminekļu un interjeru autors. Kā pasniedzēji LMA nodaļā darbojās arī arhitekti Juris Pētersons ((1931-2014), str. LMA 1967-1998), Ivars Bumbieris ((1929-2020), str. LMA 1962-1986), mākslinieks Aleksandrs Stankevičs ((1932-2015, str. LMA 1962-1999), Jānis Krievs ((1942-2016), str. LMA 1963-1986). Mārītes Klušas kursabiedrene bija interjera dizainere, gleznotāja Ligita Caune.

Mārīte Kluša studējusi LMA maģistrantūrā (1994-1995) un viņai piešķirts Humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās. Māksliniece ieguvusi sertifikātu tālākizglītības programmā “Pedagoģiskās darbības pamati mūzikas, dejas un mākslas nozarēs” (JVLMA, 2001).

Studiju laikā LMA M.Kluša strādāja kā māksliniece un noformēja interjeru kombinātā “Rīgas foto” (1974) un veica darbu Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā kā zinātniskā līdzstrādniece, kas atbildīga par muzeja ekspozīciju māksliniecisko noformējumu (1975-1979).

Pēc studijām M.Kluša pārcēlās uz Daugavpili un pievienojās Daugavpils mākslinieku kopai (1975-1977). Mārīte Kluša bijusi LMS Daugavpils nodaļas Jauno Mākslinieku apvienībā (1976).

Profesionālajā interjera dizaina karjerā māksliniece bija iecerējusi realizēt LMA pasniedzēju skandināvu demokrātiskā interjera stilistikas principus, kas bāzēti  modernisma stilistikā un raksturojas ar skaidrību, vienkāršību, atvērtību, pieejamību un labu apgaismojumu. Idejas rosināja publiskās telpas pilsonisko tradīciju iedibināšanu, kas nozīmēja humānu, ar ideoloģiju nesaistītu vizuālās mākslas darbu izvietošanu interjeros un ārtelpā. 

M. Kluša sadarbībā ar LMS Mākslas fonda Dekoratīvo mākslas kombinātu (1976-1993) veica Daugavpils J.Rudzutaka Lokomotīvju remonta rūpnīcas metāllietuves, metālkalšanas cehos, PSRS uzņēmumos obligātās ideoloģiskās telpas – “sarkanā stūrīša”, noformējumu atbilstoši prasībām (1975). Izstrādājusi uzņēmumam norādņu informatīvās piktogrammas modernisma stilistikā, dekoratīvā panno metu uzņēmuma fasādei un ieejas mezglam. Augot nacionālajai pašapziņai un pieprasījumam pēc novadu muzeju tapšanas un novadpētniecības  intensitātei, M.Kluša sāka nodarboties ar ekspozīciju izveidi un  noformējumu, kopjot interjera dizaina laikmetīgo izpratni. Māksliniece iekļāvās 20.gs. 70.g. paradigmā, veidojot ekspozīcijas autentiskajā vidē un saglabājot telpas sadzīvisko iekārtojumu, integrējot eksponētos krājuma priekšmetus  nosacīti dabiskajā vidē. Māksliniece veidojusi ekspozīcijas – latviešu 19.gs. otrās atmodas rakstnieka Doku Ata (1861-1903) un Pētera Doka “Muzejs Mucenieki” pašvaldības muzejā Dzelzavā (1977); mūziķu, komponistu, brāļu Jurjānu memoriālajā mājā “Meņģeļi” Ērgļos (1978-1981); Cesvaines internātskolas muzejā (1981); Ērgļu novada pašvaldības rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa (1863-1908) memoriālajā muzejā “Braki” ekspozīcijas meta un kompozīcijas izstrāde (1981); Jāņa Raiņa (1865-1929) muzejā “Jasmuiža” (1986) u.c.

Raksturīgi, ka 20.gs. 60.-70.g. interjeros mākslinieki, kas pārstāvēja dažādus mākslas veidus, radīja monumentālus gleznojumu metus un tos realizēja, arī M.Kluša gleznoja sienu apgleznojumus bērnudārzam “Saulīte” (Madona, 1979), izstrādāja gleznojuma metu Pionieru namam (Madona, 1981). Jāatzīmē, ka gleznojumus veica mākslinieki - interjeristi, kas nebija profesionāli gleznotāji, kuru darbiem bija brīvākas kompozīcijas un atraisītāks kolorīts atbilstoši laikmeta garam, un mākslinieki centās iekļaut izteiksmes novitātes.

Kopš 1977. gada, kad Daugavpilī mainījās pilsētas vadība, vairāki mākslinieki, arī Mārīte Kluša sāka darboties citviet.  Māksliniece uzsāka pedagoģes karjeru Madonas pilsētas mākslas skolā. Sajūtot emocionālu saderību ar Madonas pilsētvides raksturu, māksliniece aktīvi iesaistījās pilsētas publiskās telpas vizuālā noformējuma projektos, veidoja plakātus, dekoratīvos vides noformējuma elementus sadarbībā ar Madonas Komunālo uzņēmumu kombinātu. Mākslinieces izstrādājusi pilsētvides noformējuma projektus Ventspils Komunālo uzņēmumu kombinātam (1886-1988).

Kopš 1991. gada Mārīte Kluša nododas radošajam darbam un pedagoģijai – vadījusi Ventspils Jaunrades nama Tēlotājmākslas studiju (1991-2013), Mūžizglītības programmas (2010-2011), Tēlotājmākslas studijas “VINcenta” (2009-2013), bijusi pasniedzēja Ventspils 1. ģimnāzijā (1993-2006), Ventspils Mūzikas vidusskolā (1998-2002), Ventspils Augstskolā (2007-2008) u.c.

Mārīte Kluša ir LMS biedre kopš 1981. gada. Sākotnēji māksliniece tika uzņemta LMS Daugavpils filiālē un apstiprināta LMS ar Daugavpils LMS filiāles vadītāja, interjerista Uģa Auziņa, pedagogu - grafiķa Gunāra Kroļļa un gleznotāja Kārļa Dobrāja, rekomendācijām. M. Kluša ir biedrības “Grafikas kamera” biedre kopš 2009. gada, kā arī “Latvijas Dizaineru savienības” biedre kopš 1994. gada.

Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1976. gada, pirmo reizi darbu eksponējot 5. Republikāniskajā plakātu izstādē.

Personālizstādes Mārīte Kluša rīkojusi ļoti ražīgi: izstāde “Mārītes Klušas tušas zīmējumu izstāde” Republikāniskajā Zinību namā (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1982) un Rēzeknes novadpētniecības muzejā (tag. Latgales Kultūrvēstures muzejs, 1983), “Mārīte Kluša” (“Jūras vārti”, Ventspils, 1987), “Mārītes Klušas darbu izstāde” (Republikāniskajā Zinību namā, 1989), “Jadvigas un Mārītes Klušu izstāde” (Madonas novadpētniecības muzejs, 1991),  “Replikas” (LMS galerija, 2001, 2011), “Citāda izstāde” (kopā ar mākslas zinātnieci Astrīdu Valteri (1947-2017), Ventspils muzejs, 1994), “Simbioze” (Talsu novada muzejs, 2017).

M.Kluša piedalījusies LMS izstādēs “Mākslas dienas” (1984-2021, šobrīd darbi apskatāmi virtuālajā izstādē “Mākslas dienas. Latvijas Mākslinieku savienībai 80”, LMS digitālajā vietnē), “Rudens” (1980-2020), aktīvi piedalījusies LMS Daugavpils/Latgales filiāles izstādēs (1976-1982, 1983-1987), Madonas Mākslinieku grupas izstādēs (1978-1995), Grafikas kameras izstādēs (2009-2019).

Māksliniece veidojusi darbus oforta tehnikā, tušas zīmējumus. Radošajā izstāžu praksē māksliniece radījusi personīgu rokrakstu un izteiksmes veidu - grafīta zīmējums uz papīra. Sākotnēji dominēja asociatīvās tēlainības tematika ar modernisma stilistikas atsaucēm, vēlāk postmodernas atsauces dominante kļuvusi noteicoša. Mārīte Kluša šobrīd eksponē zīmējumus kā objektus, maksimāli izmantojot papīra tehniskās un plastiskās iespējas un izpildot darbus pārliecinošā grafīta zīmējuma tehnikā.

Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Ventspils muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

11. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgajā jubilejā keramiķi, pedagoģi Ausmu Žūriņu!

 

Mākslinieku ģimenes, Ausmas un Imanta Žūriņu darbība ir nozīmīga Latvijas mākslas veidošanā 20.gs 2.pusē. Ausma Žūriņa sākusi interesēties par vizuālo mākslu, mācoties Jēkabpils vidusskolā un apmeklējot mākslinieka, pedagoga Andreja Pormaļa (1898-1977) keramikas pulciņu (1940). Vēlāk, Otrajam pasaules karam beidzoties, 1945. gadā A.Žuriņas pasniedzējs Kuldīgas vidusskolā bija latviešu profesionālās keramikas pamatlicējs Jēkabs Bīne (1895-1955).

Ausma Žūriņa no 1945.-1951. gadam studējusi un absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozare) ar diplomdarbu šamotā - “Cilnis bērnudārza peldbaseinam”, vadītājs Georgijs Kruglovs (1905-1984).

Jāatzīme, ka LMA Keramikas meistardarbnīcā 2PK un Padomju okupācijas laikā nomanījās vadītāji: Rudolfs Jēkabs Pelše ((1880-1942), miris izsūtījumā; vadītājs 1924-1940), Vilis Vasariņš ((1906-1945) kritis frontē; vadītājs 1941-1944), Georgs Kruglovs (vadītājs 1944-1974).

Māksliniece Ausma Žūriņa vadījusi un darbojusies par pasniedzēju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā (1954-1989), bet viņas vīrs Imants Žūriņš (1923-2014) vadījis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu  (RLMV, 1959-1985). I.Žūriņa skolas vadīšanas laiks iezīmējās ar stingru orientāciju uz domājošu, demokrātiskās idejās bāzētu modernisma un skandināvu funkcionālā dizaina estētiku. Vairākkārtīgi RLMV vadība mēģināja pārvarēt ornamentālā etnogrāfisma un primitīvas saloniskās komercializācijas centrtieces tendences. 20.gs. 50.-60. gados RLMV kā pedagogi darbojās arhitekti Marta Staņa ((1913-1972), strādājusi 1953-1959), Ivars Bumbiers ((1932-2021), strādājis 1966-1970), Georgs Barkāns ((1925-2010), strādājis 1961-1986), Pēteris Martinsons ((1931-2013), strādājis 1962-1971). Skolā audzēkņiem tika veicināta arhitektoniskā domāšana, cilvēciskā mēroga izpratne. Nākamais progresīvu reformu vilnis mācību procesā 20.gs. 70.g. iesaistīja dizaineru Jāni Borgu (str. 1965-1990), tēlniekus Ojāru Breģi (str. 1973-1977), Juri Zihmani (str. 1973-1985), Ligitu Ulmani, gleznotājus Anitu Jansoni-Zirnīti (str. 1971-1981), Ilzi Starku, keramiķus Leonu Alksni (1972-1987), Alekseju Baranovu (ar pārtraukumiem 1972-1985) u.c. Rezultātā audzēkņi tika sagatavoti tālākām mākslas studijām vairāk kā amatnieciskai ražošanai.

Radošo darbību Ausma Žūriņa uzsākusi LMS PSRS Mākslas fonda Latvijas filiāles kombināta “Māksla” keramikas darbnīcā Ķīpsalā (1951-1954). Darbnīcu organizēja un sākotnēji no 1945.-1951.g. vadīja keramiķis Staņislavs Kaļva (1913-1970), produkcijā dominēja Latgales etnogrāfiskie, naivi stilizētie motīvi un formas. Ķīpsalas darbnīcu vēlākos periodos vadījuši mākslinieki Dainis Krastiņš (1925-2005), Silvija Šmidkena, Inese Āboliņa un Jānis Ojārs Dimza-Dimme (1937-2020). Tajā strādājuši keramiķi Valdis de Būrs (1937-2002), Skaidrīte Cihovska, Violeta Jātniece, Izabella Krolle, Leons Lukšo (1930-1984),  Pēteris Martinsons (1931-2013), Latvīte Medniece (1924-2018), Aija Zīle (1940-2014).

Ausmai Žūriņai radošajā procesā nācās saskarties ar reālo pieprasījumu un studiju atziņām, kas rosināja darbos kristalizēt ornamenta semantiku un estētiku, izpētīt tā etimoloģiju. Māksliniece kā ilggadēja RLMV Keramikas nodaļas (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina izglītības programma) pedagoģe (1951-1989) audzināja pietāti pret arheoloģisko mantojumu – māla krūzēm, podiem, svečturiem. Par sasniegumiem pedagoģijā Ausma Žūriņa tika apbalvota ar LPSR AP prezidija goda rakstu (1986).

Ausma Žūriņa kļuva par LMS biedres kandidāti 1958. gadā, viņu rekomendēja koktēlnieks, pedagogs Voldemārs Tiltiņš (1899-1985), LMA pasniedzēji, keramiķi Georgijs Kruglovs, Margita Melnalksne (1909-1989). Māksliniece ir LMS biedre kopš 1960. gada ar tēlnieka Jura Mauriņa (1928-1993) un atkārtoti izsniegtām Voldemāra Tiltiņa, Margitas Melnalksnes rekomendācijām.

Izstādēs Ausma Žūriņa piedalās kopš 1951. gada, Republikāniskajā lietišķās mākslas skatē eksponējot diplomdarba figurālās daļas atveidojumu majolikā. Turpmākajā daiļradē keramiķe pievērsās virpoto māla trauku formas kopšanai, darbos akcentējot to piederību zemnieku dzīves ciklam un uzturam – putrai, alum, pienam, veidojot vāzes, bļodas, podus un izceļot nacionālos akcentus formveidē. Mākslinieces personālizstādes notikušas LNMM, Velvju zālē (1976), Jēkabpils novadpētniecības un mākslas muzejā (1980), Kurzemes keramikas dienu ietvaros, Saldus novadpētniecības un mākslas muzejā (1985), RLMV (“Ausma Žūriņa”, 2000).

A.Žūriņas darbi bijuši eksponēti PSRS propagandas izstādē Vispasaules jaunatnes kongresā (Vīne, Austrija, 1958), PSRS Mākslas fonda jaunrades nama “Majori” radošās grupas izstādē (LNMM, 1959), darbi novērtēti ar godalgu Prāgas keramikas izstādē (Zelta medaļa, bij. Čehoslovākija, 1962), eksponēti arī kā MF produkcijas etaloni TSSI (Maskava, bij. KPFSR, 1964). Mākslinieces darbi bijuši apskatāmi izstādēs: “Latviešu daiļamatniecības un mākslas izstāde” (veidoja mākslas zinātniece Ināra Ņefedova, Dānija, 1978), izstādēs “Mākslas dienas”, “Rita Blumberga (1925-2008), Ausma Žūriņa, Laimonis Blumbergs (1919-2014)” (Jēkabpils novadpētniecības un mākslas muzejs, 1978), RLMV izstādē “Ausma Žūriņa un audzēkņi” (LNMM, Velvju zāle, 1984), izstādē “Dekoratīvi lietišķā māksla Latvijā 1960-1990 no Latvijas Mākslinieku savienības krājuma” (kuratore, mākslas zinātniece Inga Šteimane “Rīgas mākslas telpa”, 2011).

LPSR kultūras dzīvē nozīmīgas bija dārza keramikas izstādes, kas māksliniekiem deva iespēju veidot atšķirīgus tektoniskus, postmodernus, ekspresīvus āra objektus publiskajā telpā, saglabājot vēstījuma un formas brīvību un atvērtību slēptiem kontekstiem. Autoru izteiksmes līdzekļu arsenālu papildināja šamota lokšņu salikuma un deformācijas metode, kas deva iespēju realizēt lielizmēra, izturīgus āra objektus. Sākotnēji izstādes norisinājās Rīgas Doma Krustejas dārzā (kopš 1969), kur varēja eksponēt līdz 50 darbiem un 1973. gada izstādē piedalījās 20 autori, t.sk. A.Žūriņa ar darbu, poliptihu “Dzirnakmeņi”. Lielākas ekspozīcijas iespējas un skatītāju apriti kopš 1973.g. nodrošināja “Republikas Dārzkopības un biškopības biedrības” (DBB) dārzs Siguldā, eksponējot tādus darbus kā Aivas, Annas, Ausmas Žūriņu poliptihu “Zvaigznes” (7. Dārza keramikas izstāde, 1981). Siguldas DBB dārzā 20.gs 80.-tajos gados ikggadēji tika izstādīti līdz 40 autoru darbi šamotā - Silvija Šmidkena, Pēteris Martinsons, Leons Lukšo, Skaidrīte Cihovska, Māra Linkaite (1945-2016) u.c.

Dārza keramika savu popularitātes apogeju sasniedza 20.gs. 90.g. sākumā, tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mainījās paradigmas vizuālajā mākslā, sakarā ar finansējuma nepietiekamību nozarē. Darbību beidza MF kombināti, Dzintaru radošais nams un lielu, energoietilpīgu darbu izgatavošana šamotā tika apturēta. Mākslinieku stilistika mainījās un izstāžu praksē sāka dominēt sīkplastikas formas un porcelāna apgleznojumi. Monumentālās dārza keramikas formu stilistiskā daudzveidība šobrīd ir apskatāma LMS, LNMM un citās mākslas kolekcijās.

Ausmas Žūriņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

4. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgaja jubilejā gleznotāju, grafiķi Lolitu Zikmani!

 

Māksliniecēm, māsām Lolitai Zikmanei un Ritmai Zikmanei-Lagzdiņai interese par vizuālo mākslu rosināta ģimenē. Lolita Zikmane sākotnēji beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļu (RLMV, tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Formas dizaina izglītības programma) 1959. gadā. Mācoties RLMV, L.Zikmanes zīmēšanas pedagogs bija Nikolajs Petraškevičs (1909-1976), kas rosināja turpmākām studijām māksliniecei izvēlēties citu mākslas veidu. 1965. gadā Lolita Zikmane absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas mākslas apakšnozare), ar diplomdarbu oforta tehnikā „Gadalaiki” (vadītājs, grafiķis, oforta meistars Arturs Apinis (1904-1975) - latviešu profesionālās grafikas pamatlicējs, LMA Grafikas meistardarbnīcas vadītāja Riharda Zariņa (1869-1939) audzēknis). L.Zikmanes pasniedzēji LMA bija grafiķis, ksilogrāfijas meistars, arī R.Zariņa students Pēteris Upītis (1899-1989), plakāta mākslas veidotājs Maigonis Osis (1929-1988).

Lolita Zikmane strādā oforta, linogriezuma un litogrāfijas tehnikās. Grafiķe, 20.gs. 70.g. I p. līdzīgi kā mākslinieki - Inārs Helmūts, Jānis Svenčs, Valija Brence, Nellija Darkeviča, Maldonis Valdmanis (1931-2009) u.c. darbojās linogriezuma tehnikā. Mākslinieces grafikas darbos, kas ieturēti asociatīvas tēlainības stilistikā, iezīmējas formas tīrība, smalkas gaismēnas un liriska noskaņa, kā arī augsti profesionāls tehniskais sniegums. L.Zikmane radošajā daiļradē pievērsusies arī glezniecībai, plakātu mākslai, lietišķajai grafikai un grāmatu ilustrācijām.

Izstādēs Lolita Zikmane piedalās kopš 1962. gadā. Mākslinieces personālizstādes notikušas daudzviet Latvijā - Jelgavā (1984, 1997, 1998, 1999, 2001; izstāde Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas galerijā, 2009; izstāde „Skaistā ikdiena” Jelgavas Mākslas galerijā „Suņa taka”, 2011; Jelgavas Trīsvienības baznīcas tornī kopā ar māsu Ritmu Zikmani-Lagzdiņu un G. Zikmani gleznu izstāde “Trīs māsas”, 2015), Valmierā (izstāde “Baltā lokomtīve” Valmieras vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē, 1981), Liepājā (1984), Madonā (1984), Kuldīgā (kopā ar Ritmu Zikmani-Lagzdiņu, 1987; Kuldīgas novada muzejā personālizstāde “Lolita Zikmane. Grafika un gleznas. Viss ir viss”, 2018), Ventspilī (1988), Rīgā (Arhitektu namā, 1989; Latvijas Mākslinieku savienības galerijā izstāde “At skatoties”, kurators Guntis Švītiņš, 2011), Salaspils izstāžu zālē (2012) u.c. Māksliniece rīkojusi personālizstādes arī ārzemēs – Viļņā (Lietuva, 1978), Tallinā (Igaunija, 1981), Šauļos (Lietuva, 1983), Stokholmā (Zviedrija; kopā ar Vitu Mercu, 1989), Santafē (ASV, 1991).

Lolita Zikmane piedalījusies grupu izstādēs Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Anglijā, Francijā, ASV, Krievijā, Beļģijā, Polijā, Somijā u.c. Mākslinieces darbi bijuši eksponēti Jelgavas mākslinieku darbu izstāde „Desmit no Jelgavas” (Baltkrievija, 2008), izstādē “Nepieradinātie” galerijā “Birkenfelds” (2009), izstādē “Solidaritāte” Eiropas Savienības mājā Rīgā (2010), grafikas izstādē “Lēciens” galerijā “Bastejs” (2015) un daudzās citās.

Pēc studijām LMA, 1965. gadā Lolita Zikmane pievērsās stāstu ilustrēšanai periodiskajos izdevumos – žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” un laikrakstā “Literatūra un Māksla”, kā arī ilustrējusi svētku kartītes. Māksliniece ilustrējusi rakstnieka Kārļa Skalbes (1879-1945) pasakas (1982), dzejnieka Leona Brieža (1949-2020) dzejoļu krājumu “Gāju dvēselīte” (“Liesma”, 1988). 1987. gadā tika izdota Lolitas Zikmanes grāmata „Grafika” (“Liesma”, 1989).

Mākslinieces radošā darbība novērtēta ar nozīmīgiem nozares apbalvojumiem - diplomu I Tallinas grafikas triennālē (1968), otru galveno prēmiju IV Tallinas grafikas triennālē, prēmiju VI starptautiskajā grafikas triennālē „Intergrafika” (Berlīne, Vācija, 1980), prēmiju I Baltijas republiku grāmatu mākslas triennālē “Viļņa–81” (1981), saņēmusi otru galveno prēmiju I Rīgas miniatūrgrafikas triennālē (1983). Apbalvota ar Latvijas Mākslinieku savienības balvu nominācijā “Par  gada labāko jaunrades sasniegumu” (1979). 2017. gadā Lolita Zikmane saņēmusi simpātiju balvu konkursā “Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā” no Jelgavas pilsētas domes.

Lolita Zikmane strādājusi par zīmēšanas skolotāju Jelgavas Mākslas skolā (1997–1999).

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Lolita Zikmane ir kopš 1970. gada un rekomendācijas māksliniecei izsniedza grafiķi: Dzidra Ezergaile (1926-2013), Helmuts Šeiers (1928-2007), Aleksandrs Dembo (1931-1999). Māksliniece kopš 1970. gada aktīvi darbojas Jelgavas mākslinieku grupā un ir biedrības “Jelgavas Mākslinieku biedrība” biedre no 2009. gada.

Mākslinieces Lolitas Zikmanes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Kuldīgas novada pašvaldības iestādē “Kuldīgas novada muzejs”, Talsu novada muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, ASV, citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

Juris Rapa “Sliežu licēji”, bronza, 47x63x32 cm, 1976, LMS muzejs. Foto: Ligita Breģe

 

4. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tēlnieku Juri Rapu!

 

Mākslinieks Juris Rapa pēc vidusskolas beigšanas apguvis juveliera-graviera amatu Rīgas Juvelieru fabrikā. Turpinot izglītību, J.Rapa (Tiščenko līdz 1990) no 1967.-1972. gadam studējis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Pedagoģijas nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmija). Studējot pedagoģiju, J.Rapa darbojies vasaras praksē “Siļķēs” pie profesora Kārļa Jansona (1896-1986)  kopā ar Tēlniecības nodaļas studentiem Ligitu Ulmani, Andri Bērziņu, Bruno Strautiņu. J.Rapa absolvējis LMA ar diplomdarbu tēlniecībā – figurālu portretu “Dzejnieks Fricis Bārda”, vadītājs, tēlnieks Valdis Albergs (1922-1984), un pedagoģisko diplomdarbu “Pārrunas par tēlniecību vispārizglītojošā skolā”. 48 kursabiedru vidū bija mākslinieki, kas absolvēja LMA tekstilmākslas nodaļu - Henrihs Vorkals (1949-2018), Arvīds Priedīte, tēlniecības - Andris Bērziņš, keramikas - Leons Alksnis. J.Rapa LMA ieguvis mākslinieka - tēlnieka, zīmēšanas, rasēšanas skolotāja diplomu un pēc studijām tika norīkots darbā Limbažu 1.vidusskolā (1972-1974).

Juris Rapa bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā no 1975. gada un ir LMS biedrs kopš 1976. gada. Rekomendācijas māksliniekam izsniedza tēlnieki Arta Dumpe, Valdis Albergs, Aivars Gulbis. Juris Rapa piedalījies LMS rīkotajās izstādēs Tēlniecības kvadrinnālē “Rīga” (1976) un “Mākslas dienas” (1976; Rīgas Sv.Pētera baznīca, 1993), “Rudens”, “Ceļš” (Rīgas Sv.Pētera baznīca, 2018), kā arī Tēlnieku centra rīkotajās izstādēs (“White”, LNMM) un Latvijas Medaļu mākslas triennālēs (9., Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā Mencendorfa nams, 1997; 11., LNMM, 2003).  

Izstādēs J. Rapa piedalās kopš 1973. gada. Veidojis mazās formas darbus, medaļas bronzā, kā arī ir latviešu tēlniecībā izstāžu praksē reti sastopamā mākslinieka pašportreta autors. Tēlnieks profesionāli pārvalda modernisma plastiku un bijis atraisīts ekspresīvu darba tēmas kompozīciju modernisma risinājumos, jo iespējami to veicinājusi izglītība ārpus tēlniecības nodaļas. Mākslinieka izstāžu prakse sākusies ar darbiem I. Republikānisko medaļu izstādē, turpinājusies I. Republikāniskajā dekoratīvās tēlniecības izstādē “Tēlniecība un vide” (1973), I. Republikāniskajā mazo formu izstādē (1974), jo jaunās paaudzes tēlnieki izjuta nepieciešamību eksponēt veiktos radošos eksperimentus un meklējumus. Tēlnieka Jura Rapas darbs “Loms” (bronza, 1976) tika izstādīts Vissavienības mākslas izstādē “Darbam slava” un iekļauts PSRS ekspozīcijā Venēcijas mākslas biennālē (1977). J.Rapa personālizstādes veidojis kopā ar tēlnieci Zigrīdu Džoannu Rapu - Sv. Sīmaņa baznīcā (Valmiera, 1984), izstāde “Rapa 1+1 Tēlniecība” (Limbažu muzejs, 2011).

Kopš 1977.g. tēlnieks strādājis pie monumentāliem darbiem, kā 2PK (LTK) memoriālais piemineklis (arh. Juris Petersons (1931-2015), Aloja, 1977), dekoratīvās skulptūras sanatorijas “Belorussija” interjeram (ar Z.Dž.Rapu, arh. J.Petersons, Jānis Pipurs (1939-2013), Jūrmala). Darbu izgatavošanu nodrošināja sadarbība ar LMS Mākslas fonda Lietišķās mākslas kombinātu “Māksla” no 1976. gada. Laikmetu raksturojošs bija J.Rapas darbs “Pilsoņi” (arh. Ēvalds Fogelis (1939-1997), kaparkalums, demontēts), kas tika uzstādīts Bulvāru lokā, Rīgā un raksturoja 20.gs. 70.-80.g. Rīgas pašvaldības un radošās inteliģences centienus vēsturisko ēku pagalmu arhitektūras sakopšanā, izvietojot tur vizuālās mākslas darbus.

Kā tēlnieku J.Rapas un Z.Dž.Rapas formveides veiksmi jāatzīmē darbs pie Memoriālā ansambļa II Pasaules karā kritušajiem karavīriem, Valmieras Brāļu kapos (arh. Ē. Fogelis, Andris Vītols, Jānis Rutkis, Jānis Lejnieks, bronza, šūnakmens, 1985.  LPSR Valsts prēmija). Mākslinieki ieguva iespēju realizēt darbu 35 autoru projektu sāncensībā. Realizētais darbs, kuru konkursa rīkotāji bija iecerējuši kā ideoloģisku, radīja precedentu tēmas humānajam un minorīgajam risinājumam.

LPSR attīstības plāns paredzēja, ka Rīgai jākļūst par industriālu lielpilsētu ar attīstītu ražošanu, kas veicināja strauju dzīvojamo mikrorajonu būvniecību rūpniecībā nodarbinātajiem. Projektu izstrādi veica institūts “Pilsētprojekts” un tā arhitekti paredzēja daudzstāvu socmodernisma askētisko arhitektūru emocionāli bagātināt ar dekoratīvām skulptūrām. Darbu izstrāde varēja notikt par samazinātām izmaksām, jo darbiem nebija ideoloģiska rakstura. Z.Dž.Rapa un J.Rapa uzņēmās lielizmēra kompozīciju izgatavošanu LMS Mākslas fonda kombinātā “Māksla”, kur tika izstrādāta attiecīgā tehnoloģija, un tēlnieks Dzintars Šmalcs j. (1939-2000), meistari - Voldemārs Bružuks (1940-2019), Miķelis Felds, Guntars Krūmiņš, realizēja autoru darbus  “Siena grābējas”/“Pļavā”, “Jāņuguns” (arh. Ē.Fogelis, kaparkalums,  Rīga, Pļavnieki, abi 1986, “Jāņuguns” 1997.g. demontēts), figurālu kompozīciju “Uz skolu” (arh. Ē.Fogelis, kaparkalums, Rīga, Pļavnieki, 1987).

Mākslinieki J.Rapa un Z.Dž.Rapa pilsētvidei veidojuši arī pieminekli “Rainis un Aspazija” (arh. Ē.Fogelis, bronza, granīts, Jūrmala, Majori, 1990). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas radījuši pieminekli Latvijas valsts himnas autoram, komponistam Baumaņu Kārlim (1835-1905) Limbažos (arh. Ē.Fogelis, Jānis Taurens, realizācijas arh. Ainārs Āboliņš, bronza, granīts, 1998). Pieminekļa konkursā, kas notika 1990. gadā, piedalījās tēlnieki - Arvīds Voitkāns (1941-2009), Oļegs Skarainis (1923-2016), Andis Egle, Kristaps Gulbis, bet uzvarēja tēlnieka Bruno Strautiņa, arh. Edgara Krūmiņa (1952-1991) projekts, tomēr līdzekļi tā realizācijai pietrūka un pieminekli varēja uzstādīt tikai ar tēlnieku Z.Dž.Rapas un J.Rapas uzņēmību.

Jāatzīmē arī tādi autoru darbi kā strūklaka - piemiņas akmens “Gaisma aust” dzejniekam Auseklim (J.Rapa, granīts, bronza, Aloja, 2000), pieminekļi -“I.Fazelei” (bronza, granīts, Staicele, 2000), akadēmiķim Edgaram Siliņam (arh. Ģirts Kilēvics, granīts, bronza, Rīga, 2004), simbolisks objekts “Piemineklis lībiešiem” (granīts, Staicele, 2004) u.c. Nozīmīgs tēlnieku darbs memoriālajā tēlniecībā ir Fernavu ģimenes kapa piemineklis „Salna” (granīts, Rīgas Meža kapi, 1983). Mākslinieki piedalījušies arī simpozijos, kā “Tēlniecības plenērs Staicelē” (2004).

Juris Rapa sadarbojās ar LMS SIA “Latvijas Tēlnieks” un bijis biedrībā “Latvijas Tēlnieku centrs” (šobrīd radošā kopa).

Jura Rapas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

3. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā ilustratori Anitu Paegli (Naumovu)!

 

Māksliniece Anita Paegle beigusi J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (JRRMV, tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola) 1974. gadā. A.Paegles skolas biedri bija grafiķis, karikatūrists Ludis Danilāns, Alūksnes Mākslas skolas direktors, gleznotājs Ojārs Vēliņš, un JRRMV pedagogi bija mākslinieki Arnolds Griķis (1908-1988), Uno Daņiļevskis (1945-2005), Daina Riņķe, Ivars Andris Vijups (1934-2007) u.c. Anita Paegle studējusi Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozare), kuru absolvējusi 1980. gadā ar diplomdarbu – “Ilustrācijas Andreja Upīša stāstam “Vilnīša brauciens uz austrumiem”” oforta tehnikā, vadītājs bija viens no latviešu grafikas pamatlicējiem Pēteris Upītis (1899-1989). Grāmata ar A.Paegles diplomdarba ilustrācijām tika izdota (“Liesma”,1981). Anitas Paegles mācību laikā LMA Grafikas nodaļas pasniedzēji bija Zigurds Zuze (1929-2003), Dainis Rožkalns (1928-2018), Gunārs Krollis, Jānis Reinbergs, Aleksandrs Stankevičs (1932-2015), Maldonis Valdmanis (1931-2009), Alberts Goltjakovs (1924-2016). 20.gs. 70.g. 2.pusē - 80.gados norisinājās stilistiskās paradigmas maiņa Latvijas vizuālajā mākslā arī grafikas nozarē, kas iezīmējās ar modernisma un postmodernisma valodas integrēšanu arī mācību procesā un raksturojās ar plakāta attīstību, kā arī personīgu, intīmu, klusinātu tēlu formveides valodu arī grāmatu grafikā un ilustrācijās.

Pēc studijām LMA Anita Paegle strādājusi par zīmēšanas skolotāju Vangažu vidusskolā (1980-1984). 1980. gadā māksliniece uzsākusi sadarbību ar izdevniecību “Liesma” un izdevniecību “Avots”, veidojot grāmatu ilustrācijas un apsveikumu kartītes. Anita Paegle veidojusi ilustrācijas un sadarbojusies arī ar izdevniecībām “Sprīdītis”, “Garā Pupa” un “Jāņa Sēta”. Māksliniece zīmējusi ilustrācijas bērnu žurnāliem “Ezis” (kopš 1990)  un “Zīlīte” (kopš 1986), kā arī bijusi žurnāla “Skola un Ģimene” mākslinieciskā redaktore (1995-1997).

Anita Paegle ilustrējusi grāmatas kā Artūra Gobas (1932-2019) “Zosu sapņi” (“Liesma”, 1982), Māra Runguļa kalendāru “Divpadsmit mēneši” (“Liesma”, 1982), “Latviešu tautas dziesmas” (“Sprīdītis”, 1990), Hermaņa Paukša “Sveiks, zaķi laupītāj!” (“Sprīdītis”, 1994), “Jauneklis un velns” (“Sprīdītis”, 1994), Māras Cielēnas “Pulksteņu nakts gaitas” (“Jāņa sēta”, 1997), “Pilsētas pasakas un pasaules pasakas” (“Preses nams”, 2000), “Kad karaliene bija Rīgā” (“Jāņa Rozes apgāds”, 1998); Jāņa Baltvilka (1944-2003) “Circeņa malciņa” (“Enigma”, 1997), “Purva burvis” (“Zaļais circenis”, 1999), “Plīvija un citas pasakas” (“Preses nams”, 2000); Laura Gundara “Ķipars Pipars” (“Apgāds ALI S”, 2008); Jura Zvirgzdiņa “Miega pasaka” (“Zvaigzne ABC”, 2014) un “Ziemas pasaka” (“Zvaigzne ABC”, 2014); Ineses Zanderes dzejoļu krājumu “Kaķis uz klavierēm” (“Liels un mazs”, 2021) u.c. 2018. gadā tika izdota mākslinieces Anitas Paegles grāmata “Rožu spoks” (“Liels un mazs”, 2018).

Anita Paegle izstādēs piedalās kopš 1984. gadā. Personālizstādes rīkojusi gan Latvijā - Rīgā (1992; “Klusuma orķestris”, LNMM, 2006), Talsos (1994), Kuldīgā (ilustrāciju izstāde “Pilsētas pasakas”, Kuldīgas Mākslas nams, 2012), gan ārzemēs - Francijā (Parīze, 1988), Itālijā (Venēcija, 1990), Krievijā (izstāde “Klusuma orķestris”, Krievijas Nacionālā bibliotēka, Sanktpēterburga, 2008), Ungārijā (personālizstāde “Klusuma orķestris. Grāmatu ilustrācijas”, Budapešta, 2012), Baltkrievijā (ilustrāciju izstāde “Rīgas pasakas”, Vitebskas apgabala bibliotēka, 2015), Polijā, Čehijā u.c. Mākslinieces darbi bijuši eksponēti II un IV Starptautiskajā grāmatu grafikas triennālē Viļņā (Lietuva, 1984, 1990), Bratislavas ilustrāciju biennālē (Slovākija, 1999, 2001), Eiropas ilustrāciju biennālē Japānā (2001), I, II un III Tallinas ilustrāciju triennālēs (Igaunija; 2003. gadā saņēmusi diplomu par ilustrācijām M. Cielēnas grāmatai “Kad karaliene bija Rīgā”) u.c.

Sadarbībā ar Latvijas Banku māksliniece veidojusi grafisko dizainu 5 latu monētai “Pasaku monēta I. Pieci kaķi” un 1 lata monētai “Šūpuļa monēta” (monētu plastiskais veidojums – tēlnieks Jānis Strupulis). Sadarbībā ar VAS “Latvijas Pasts” Anita Paegle veidojusi dizainu pastmarkām sērijā “Ziemassvētki” (2019).

Mākslinieces Anitas Paegles radošā darbība novērtēta ar daudziem nozīmīgiem nozares apbalvojumiem - literāro balvu “Pastariņa prēmija” (1991; par ilustrācijām M. Cielēnas grāmatai “Pulksteņu nakts gaitas”, 1999; par ilustrācijām J. Baltvilka grāmatai “Plīvija un citas pasakas”, 2001), saņēmusi “Pavasara balvu” (par ilustrācijām M. Cielēnas grāmatai “Pulksteņu nakts gaitas”, 1998; par ilustrācijām J. Baltvilka “Plīvija un citas pasakas”, 2001), diplomu Tallinas ilustrāciju triennālē (2003). Māksliniece apbalvota ar J. Baltvilka balvu (2005; par ilustrācijām M. Cielēnas pasakām “Ņau un murr” (“Alis”, 2005), 2006; par ilustrācijām M. Cielēnas “Divas pastaigas” (“Lietusdārzs”, 2010), 2010), ar “Indriķa Zeberiņa prēmiju” (2007), grāmatu mākslas balvu “Zelta ābele” (par ilustrācijām M. Cielēnas “Ņau un murr”, 2005; 2014). Anita Paegle iekļauta IBBY pasaules ilustratoru goda sarakstā (par ilustrācijām M. Cielēnas grāmatai “Pulksteņu nakts gaitas”, 2000) un nominēta nozīmīgajam starptautiskajam apbalvojumam bērnu literatūras un ilustrāciju jomā – Hansa Kristiana Andersena balvai (2012, 2016). Anita Paegle ir arī viena no Starptautiskās bērnu literatūras padomes balvas “Jāņa Baltvilka balva” dibināšanas rosinātājām (2004).

Anita Paegle bijusi LMS Jauno mākslinieku apvienības biedre no 1983. gada. LMS biedre māksliniece ir kopš 1986. gada, un rekomendācijas viņai izsniedza grafiķi Pēteris Upītis, Gunārs Krollis un Vasilijs Šelkovs (1923-2013). Māksliniece bijusi arī Starptautiskās mākslas asociācijas “B-13” (past. 1993-2000) biedre.

Anitas Paegles darbi atrodas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Jūrmalas pilsētas muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

3. jūnijā Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā mākslas zinātnieci, pedagoģi Lailu Bremšu!

 

Laila Bremša beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu (tag. LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares Mākslas zinātnes nodaļa), kuru absolvējusi 1979. gadā ar diplomdarbu “Daži aspekti pilsētas vizuālajā izveidē Latvijas PSR”; vadītājs, mākslas zinātnieks Herberts Dubins (1919-1993). Mākslas zinātnieces kursabiedri bija šī brīža LMA pasniedzēja Silvija Grosa, vēsturisko interjeru pētnieks un atjaunotājs Dainis Bruģis, kā arī laikmetīgās mākslas eksperts Ivars Runkovskis, pētniecības grupas “AIG” vadītāja Baiba Eglāja un Zigrīda Ciematniece, Irēna Kļaviņa.

Laila Bremša studijas turpināja PSRS Mākslas Akadēmijas I.Repina Valsts glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūrā 1979.-1982. gados (tag. Sanktpēterburgas Iļjas Repina Mākslas akadēmija, Krievija). 1985. gadā mākslas zinātniece iesniedza disertācijas materiālus un 1988. gadā ieguva mākslas zinātņu kandidāta grādu par darbu “Latvijas PSR memoriālie ansambļi”. Disertācijas darba vadītājs bija arhitekts, Ļeņingradas V.Muhinas rūpnieciskās mākslas augstskolas (tag. Pēterburgas A.Štiglica rūpnieciskās mākslas akadēmija) rektors (1981-1988), Krievijas arhitektūras akadēmijas akadēmiķis Georgijs Stepanovs (1924-2007). 1992. gadā Lailas Bremšas veiktais zinātniskās izpētes darbs tika atzīts par atbilstošu Latvijas Republikas prasībām un piešķirts Doktora zinātniskais grāds mākslās zinātnē (LMA).

No 1982.-1983. gadam, pēc studijām LMA mākslas zinātniece darbojusies LPSR Zinātņu akadēmijas A.Upīša Valodas un literatūras institūta (LZAVLI) Tēlotājas mākslas nodaļā, kur strādājušas nozīmīgas mākslas zinātnieces: Rasma Lāce (1923-2008), Ruta Čaupova, Elita Grosmane, Dzidra Skaidrīte Blūma (1936-2011) u.c. L.Bremša piedalījusies LZAVLI izdevuma “Latviešu padomju tēlotājas mākslas vēsture” (“Zinātne”, 1986) izstrādē, sagatavojot materiālu nodaļai par monumentālās glezniecības vēsturi, kā arī veidojusi 93 rakstus izdevumam “Latvijas padomju enciklopēdija” (LPE) 3.- 10. sējumiem (“Liesma”, 1983-1985). Mākslas zinātniece LPE sastādījusi šķirkļus par latviešu, lietuviešu, igauņu un citu valstu starptautiski pazīstamiem māksliniekiem, kā arī par antīkās pasaules, renesanses u.c. autoriem, mākslas veidu tehnoloģijām, laikmetus raksturojošus mākslas un arhitektūras  aprakstus – Praksitelu, Rafaelu Santi di Urbīno, O.Renuāru, O.Rodēnu, K.Jansonu, J.Mauriņu, M.Langi u.c. L.Bremša publicējusi rakstu krājumā “Latviešu Tēlotāja māksla” (sastādījusi Skaidrīte Cielava, “Liesma”, 1988).

 Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mākslas zinātniece veidojusi rakstus izdevumiem - “Māksla un arhitektūra biogrāfijās” 1.- 4. sējumiem (“Latvijas enciklopēdija”, “Preses nams”, 1995-2003), kā arī rakstos risinājusi tēlniecības formveides  un izvēlēto tēmu problemātiku Latvijā - “Denkmaler des Ersten Weltkrieges und der Freiheitskampfe in Lettland aus den Jahren 1920-1940” (“Nordost-Archiv”, Luneburg, 1997), rakstā “Kubisma epizode latviešu tēlniecībā” krājumā “Kubisms latviešu mākslā” (Neputns, 2002), izdevumā “Latvijas mākslas vēsture” (L.Bremša, Inta Pujāte, Dainis Bruģis, Aija Brasliņa, Stella Pelše, “Pētergailis”, 2004), LMA Mākslas vēstures institūta žurnālā “Mākslas vēsture un teorija”- “Kārļa Zemdegas dienasgrāmatas: pētījuma pieredze” (2007), “Raiņa kapa piemineklis: viena māksla darba vēsture un Kārļa Zemdegas zvaigžņu laiks” (2011), “Raiņa kapa piemineklis: viena māksla darba vēsture un Kārļa Zemdegas zvaigžņu laiks” (2011), “Memoriālais ansamblis un karagūstekņu piemineklis Salaspilī” (2018), kā arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes žurnālam “Landscape Architecture and Art” sagatavojusi rakstu “Monuments by the Sculptor Kārlis Zemdega” (2012) un tekstu “Klasiskā tendence Latvijas tēlniecībā 20. gadsimta 20.-30. gadi. Neoklasicisma robežu iezīmēšana” izdevumam (Apvienotais Pasaules latviešu zinātnieku III un Letonikas IV kongress, Rīga, 2011).

Kopš 1983. gada Laila Bremša ir ilggadēja LMA pasniedzēja, lasa kursus Rietumu mākslas un arhitektūras vēsturē, vada bakalaura, maģistra darbus un promociju darbus. L.Bremšas audzēkņu vidū jāatzīmē Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja Baiba Vanaga, restaurācijas speciāliste un eksperte Vija Ulmane-Strupule, LNMM Tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Māra Lāss.

Laila Bremša lasījusi referātus par latviešu tēlniecību un tās nozīmīgiem autoriem - Letonikas II, IV kongresos (Rīgā, 2008, 2011), Apvienotajā Pasaules latviešu zinātnieku III kongresā (Rīga, 2011), Vidzemes augstskolā (Valmiera, 2014), Sanktpēterburgas Iļjas Repina Mākslas akadēmijā (Krievija, 2015, 2016, 2017).

Laila Bremša ir LMS biedre kopš 1986. gada un rekomendācijas viņai izsniedza mākslas zinātnieces, LMA pedagoģes: Tatjana Kačalova (1915-2010), Laima Reihmane un Rasma Lāce.

 


Sveicam

 

30. maijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā metālmākslinieku Zigfrīdu Rozenbergu!

 

Mākslinieks Zigfrīds Rozenbergs no 1954. līdz 1959. gadam mācījies un beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Metāla mākslinieciskās apdares nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programma). RLMV kā pasniedzēji kopš 1956.g. strādāja nozīmīgi arhitekti - Marta Staņa (1913-1972), Georgs Barkāns (1925-2010). Zigfrīda Rozenberga skolas biedri bija Jānis Martinsons, Juris Gustsons u.c. 1960. gadā, pēc RLMV beigšanas Zigfrīds Rozenbergs LMS Mākslas fonda kombināta “Māksla” smēdē apguva dzelzs un tērauda kalšanas prasmes, strādājot un veidojot darbus kopā ar tēlnieku-metālmākslinieku Jāni Zibeni (1909-1967).

Jāatzīmē, ka Zigfrīda Rozenberga daiļrades attīstība notika stilistiski straujā pārmaiņu laikā - 1955.g. PSRS KPCK un MP tika pieņemts lēmums “Par pārmērību likvidēšanu projektēšanā un celtniecībā”, kas arī metālmākslā rosināja modernisma un laikmetīgo mākslas tendenču iekļaušanu mākslas valodā, līdzās etnogrāfisko, dabas un augu elementu stilizācijai un tiešam tēlojumam.

No 1963.-1968. gadam Zigfrīds Rozenbergs studēja un absolvēja LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) 1963. gadā izveidoto Rūpnieciskās mākslas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare). Nodaļas pasniedzēji bija dažādu nozaru mākslinieki - tēlnieki, arhitekti, grafiķi, kas bija nolēmuši veidot no akadēmisma atšķirīgu un laikmetam atbilstošu  formveidi. Pasniedzēju vidū bija Tālivaldis Gaumigs (1930-2016), Arvīds Drīzulis (1934-2019), Ivars Bumbiers (1932-2020), Aleksandrs Dembo (1931-1999), Aleksandrs Stankēvičs (1932-2015) u.c. Mākslinieka izvēlētā diplomdarba tēma bija “Telpisks simbols Latvijas atsevišķai avio grupai”, vad. Tālivaldis Gaumigs.  Pēc studijām LMA, no 1969. gada līdz uzņēmuma likvidācijai 1992. gadā Zigfrīds Rozenbergs strādāja LMS Mākslas fonda (MF) Lietišķi dekoratīvajā kombinātā “Māksla” metāla un vēlāk noformēšanas iecirknī.

Latvijas MF metālmākslinieku darbi bija pieprasīti gan LPSR kultūras un izglītības ēku interjeros un eksterjeros, gan arī PSRS areāla administratīvajās ēkās, kā, piemēram, Kremļa Kongresu pils sēžu zāles dekoratīvais metāla priekškars (460 m2) ar V.I.Ļeņina portretisku attēlu 12 metru augstajā zemcilnī, socmodernisma stilistikā (arh. Mihails Posohins (1910-1989), mākslinieks Andrejs Miļņikovs (1919-2012), metāmākslinieki Džems Bodnieks (1910-1987), Haims Risins (1911- 1998), Rihards Krasts (1905-1985), Džems Bodnieks j., Laimonis Kivlenieks (1936-1995), Gunārs Zāģeris (1932-2006), Juris Indriksons, metāls, Maskava, Krievija, 1961). Metālmākslas darbi tika veidoti un eksponēti arī dažādos infrastruktūras objektos, kā, piemēram, apdares elementi metro stacijām - “Barikadnaja” (arh. Aleksandrs Strelkovs (1923-2000),1972), “Nagina laukums” (1971), “Aviomotornaja” un “Oktjabrskoje poļe” (arh. Ņina Aļešina (1924-2012), L.Zaiceva,  mākslinieki Dž.Bodnieks, H.Risins u.c., Maskava, Krievija, 1972).

Sadarbībā ar kombinātu “Māksla” mākslinieks Zigfrīds Rozenbergs piedalījās metāla kalumu elementu veidošanā modernisma stilistikā un realizācijā – vārtiņu, ornamentāla norobežojuma izveidē bij. āra kafejnīcai “Pie pils”, Rīgas Skulptūru dārzam (tag. LR Valsts prezidenta rezidences Rīgas pils teritorija, 1970). Zigfrīds Rozenbergs veidojis funkcionālus ēkas būvelementus kalšanas tehnikā, āra objektus Kūrijai (1987), kā arī metāla žogu P.Stradiņa medicīnas vēstures muzejam (1988). Mākslinieks izveidojis apkalumus dekoratīvam objektam “Lielgabals” (Torņa iela, Rīga, 2002), pievērsies arī mazās formas darbiem dzelzs, vara kaluma tehnikā, kā svečturiem, kamīna dekoriem, kas ir eksponēti arī LMS muzejā Zvartavas pilī.

Zigfrīds Rozenbergs veidojis radošo sadarbību un piedalījies izstādēs ar Ināru Gulbi (1935-1998), Juri Gustsonu u.c., kas 20.gs. 60-70. gados kala robustā stilistikā ieturētus darbus, virsmas apdarē saglabājot gāzes un elektrometināšanas griezuma neslīpētas, brutālas metāla kausējuma pēdas. Minēto autoru daiļrade iekļāvās laikmeta paradigmā, jo neobrutālisma stilistika bija nolasāma Latvijā dauzos objektos - monumentālās tēlniecības ansambļos, kā Salaspils memoriāls (arh. Ivars Strautmanis (1932-2017), Oļģerts Ostenbergs (1925-2012), Oļegs Zakmennijs (1914-1968), Gunārs Asaris, tēlnieki Ļevs Bukovskis (1910-1984), Oļegs Skarainis (1923-2017), Jānis Zariņš (1924-2000), metālmākslinieki V.Zibens, J.Gustsons, G.Zāģeris, 1967), pilsētvides objektos - “Rīgas sadraudzības pilsētas” (arh. I.Strautmanis, mākslinieks A.Stankēvičs, metālmākslinieki V.Zibens, J.Gustsons, Doma laukums, 1968), kā arī kafejnīcu interjeros – “Saule” (arh. Māris Gundars (1936-2000), mākslinieks Vladimirs Kirkups (1921-1997), tēlnieks Maijers Furmans (1921-1973), V.Zibens, 1963), “Lāsīte” (arh. Silvija Pētersone (1931-2021), mākslinieks, tēlnieks Vladimirs Rapiķis (1921-1985), 1972), “Pie pils” (tēlnieks Imants Murovskis (1925-2001), Z.Rozenbergs, 1970). Tomēr jāatzīmē, ka 20.gs. 80.-tos gados jau pastāvēja atšķirīga metālmākslas un dizaina estētika, ko pārstāvēja Juris Gagainis (1944-2017), Gundars Pekelis (1947-1994), Indulis Urtāns.

Zigfrīds Rozenbergs bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā no 1969. gada. Mākslinieks ir LMS biedrs kopš 1973. gada, un rekomendācijas Z.Rozenbergam izsniedza metālmākslinieki Arnolds Naika (1908-1991), Ināra Gulbe, tēlnieks un LMA mācībspēks Tālivaldis Gaumigs.

Metālmākslinieks Zigfrīds Rozenbergs izstādēs piedalās kopš 1969. gada. Piedalījies Jauno Mākslinieku izstādēs (1969, 1971), Republikāniskās lietišķās mākslas izstādē (1970), kā arī izstādē “Metālkalumi” (Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzejs, 1972), kurā darbus eksponēja Džema Bodnieka audzēkņi - Ināra Gulbe, Juris Gustsons, Valeska Lenke (1929-2006), Andrejs Sirmais, Vilnis Zibens (1934-2010). Zigfrīds Rozenbergs piedalījies J.Gagaiņa rīkotajā metālmākslas simpozijā “Viduslaiku dzelzgriezējs” (Sigulda, 2010), kopā ar māksliniekiem Norbertu Naudiņu, Didzi Jurkovski, Normundu Dāvi, Uģi Traumani, kā arī bijis dalībnieks Tautas lietišķās mākslas un amatniecības izstādē “Metāls un rotas” (Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs, 2019).

Zigfrīda Rozenberga darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

10. maijā Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā plakātistu, grafiķi Pēteri Čivli!

 

Mākslinieks Pēteris Čivlis beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Koka mākslinieciskās apdares nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Koka izstrādājumu dizaina programma) 1975. gadā.

1975. gadā mākslinieks iestājās Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļā (tag. LMA Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare), kuru absolvēja 1980. gadā.

Pēc studijām LMA Pēteris Čivlis strādājis par zīmēšanas skolotāju Ādažu astoņgadīgajā skolā (1980-1981) un sācis pievērsties pasūtījuma darbu izpildei, kas saistīti ar lietišķo grafiku un interjeru noformēšanu. Mākslinieks darbojies un realizējis lietišķās grafikas darbus LMS Mākslas fonda (MF) Dekoratīvās mākslas kombinātā (1981-1983), Latvijas PSR Tirdzniecības un rūpniecības palātā (1983-1986; tag. Latvijas Tidzniecības un rūpniecības kamera). No 1986. gada bija mākslinieks r/a “Daiļrade” Ogres iecirknī (tag. SIA „Daiļrade RC”), kur nodarbojās ar keramiku. 20. gs. 80. gados Pēteris Čivlis strādājis arī radošajā grupā PSRS Mākslas fonda T.Zaļkalna Mākslinieku jaunrades namā Dzintaros.

Pēterim Čivlim radošajā daiļradē, līdzīgi kā 20.gs. 70.-80. gadu jaunajai paaudzei, tuvi bija lakoniskie plakāta mākslas risinājumi. Andrim Brežem, Ojāram Pētersonam, Jurim Putrāmam, Ivaram Mailītim u.c., darbojoties asociatīvās tēlainības stilistikā, iezīmējās simboliska groteska kā metode politiskās, sociālās, sadzīves, folkloras, dabas aizsardzības tēmu risinājumos. Mākslinieki apzināti vairījās no politisko, ekonomikas tēmu un sižetu tiešiem, agresīviem risinājumiem, LPSR pastāvošās ideoloģiskās kontroles dēļ. Inteleģences “Atmodas” laika radošās neatkarības tendences bieži tika interpretētas kā oficiālais “perestroikas” sniegums. P. Čivļa plakāti tika veidoti sietspiedes un autortehnikās, kā arī iespiesti izdevniecībā “Avots” u.c.

Izstādēs Pēteris Čivlis piedalās kopš 1975. gada. Pirmā izstāde, kurā mākslinieks eksponēja darbus, bija “Baltijas plakāts” (Tallina, Igaunija) ar plakātiem “Sports-kino” un “Apdrošiniet dzīvību”. Pēteris Čivlis piedalījies izstādēs “Baltijas plakāts” (Rīga, 1978; Viļņa, 1981; Tallina, 1975; Rīga, 1987), “Republikas plakātu izstāde” (Rīga, 1976, 1980), “Republikas dizaina izstāde” (1979), Vissavienības izstāde Penzā (Krievija, 1987) u.c. 1990. gadā Starptautiskajā Baltijas valstu plakāta triennālē, Viļņā, autors saņēmis radošo prēmiju par sociālas tēmas veiksmīgu risinājumu.

Pētera Čivļa, Jura Dimitera, Laimoņa Šēnberga, Ilmāra Blumberga (1943-2016), Gunāra Lūša, Viļņa Piķa, Egila Vītola (1961-2010), Vladimira Naumova, Induļa Kalniņa autordarbi piedalījušies Smitsona institūta (ASV) Ceļojošo izstāžu dienesta organizētā izstādē “Māksla kā aktīviste” (Centrālās un Austrumeiropas revolucionārais plakāts), kas norisinājās ASV (Ņujorka, Puertoriko, Vašingtona, Nešvila, Konektikuta, Kalifornija, 1992-1993). Mākslinieka darbi bijuši pārstāvēti arī Latvijas kultūru un mākslu reprezentējošos projektos Eiropā: III Starptautiskajā Eiropas valstu kultūras festivālā “Monmartra Eiropā” (kopā ar mākslinieku Zaigas Putrāmas, Jura Putrāma, Barbaras Gailes, Ojāra Pētersona darbiem; Monmartras izstāžu zāle, Parīze, Francija, 2000) un Latvijas Kultūras festivālā “Pārsteidzošā Latvija” ar LMS muzeja un Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekciju darbiem izstādē “Plakāta māksla Latvijā 1920-1990” (kuratore Inese Baranovska, Strasbūra, Francija, 2005).

Pēteris Čivlis bijis LMS Jauno Mākslinieku apvienībā no 1977. gada. LMS biedrs ir kopš 1988. gada, un māksliniekam rekomendācijas izsniedza grafiķis Georgs Smelters (1942-2014) un plakātu mākslinieks, grafiskais dizainers Gunārs Lūsis. Mākslinieks tika uzņemts LMS Plakāta un lietišķās grafikas sekcijā. P.Čivlis piedalījies LMS izstādēs “Mākslas dienas”, “Rudens” (1986).

Pētera Čivļa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kā arī privātkolekcijās.



Sveicam

 

9. maijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslinieku, mākslas kritiķi, kuratoru, pedagogu Jāni Borgu!

 

Jānis Borgs dzimis PSRS diplomāta ģimenē, kur iemantojis plašu redzesloku un spēju definēt sabiedrībā notiekošo. Dzīvojot Rīgā, Mežaparkā, J.Borga interesi par vizuālo mākslu, tās stilistiskajām izpausmēm un definīcijām veicināja pazīšanās ar kaimiņos mītošo gleznotājas Džemmas Skulmes ģimeni. J.Borgs absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Telpu dekoratoru nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Reklāmas dizaina izglītības programma) 1965. gadā. Mākslinieka kursa biedri RLMV bija fotomākslinieks Atis Ieviņš un gleznotājs, dizaina grafiķis Henrihs Vorkals (1949-2018), un viņš mācījās pie pedagoga Georga Barkāna (1925-2010).

Jānis Borgs studējis LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtu nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare), to absolvējot 1970. gadā. Mākslinieks diplomdarbā izstrādāja arhitektonisko metu un tā vizualizāciju projektam “Memoriālais ansamblis Liepājas aizstāvjiem-1941.g.”, vadītājs - grafiķis, dizainers Aleksandrs Stankevičs (1932-2015).

Studiju laikā LMA, J.Borgs uzsāka pedagoga karjeru, bijis ilggadējs RLMV kompozīcijas pasniedzējs (1966-1990). Mākslinieks RLMV veicinājis audzēkņiem iespēju iepazīt Skandināvijas, Japānas u.c. dizaina tendences, spēju analizēt mākslas stilistiskās norises un personīgi tās vērtēt, kā arī nošķirt izpratni no dabas kopēšanas.

Pēc studijām LMA J.Borgs tika norīkots metodiķa darbam LPSR KM Mācību iestāžu metodiskā kabineta Tēlotājas un lietišķās mākslas sekcijās (1970-1975). No 1975. - 1978. gadam Jānis Borgs bija J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas (tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola) direktors, bijis pedagogs arī Latvijas Universitātē, LKA Latvijas Kultūras koledžā, Baltijas Krievu institūtā.

1978. gadā Jānis Borgs kļuva par LKP CK izdevniecības žurnālu “Māksla” (1978-1991), vēlāk “Pilsēta” (1991-1992) māksliniecisko redaktoru. Mākslinieks publicējas kopš 1966. gada un ir radījis scenāriju dokumentālajai filmai “Plakāts-laiks” (rež. Rūta Celma-Kello, “Rīgas kinostudija”, 1977), kā arī LTV radījumiem. Kā mākslas kritiķis veidojis rakstus par vizuālās mākslas problēmām žurnāliem – “Studija”, “Dizaina studija”, “Māksla Pluss” “Māksla”, “Daugava”, “Liesma”, “Zvaigzne”, laikrakstiem “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne” u.c. Jāņa Borga veidotie raksti ietverti izdevumos: “Daba. Vide. Cilvēks” (sast. Inese Baranovska, LMS, 2004), “Deviņdesmitie” (sast. Ieva Astahovska, LMC, 2010), “Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta sešdesmito gadu grafiskā valoda” (ideja - Sandra Krastiņa, “Raktuve”, 2016).

Jānis Borgs LMS Jauno Mākslinieku apvienībā iestājies 1971. gadā. Par LMS biedru mākslinieks mēģinājis kļūt 1976. gadā, kad J. Borgu rekomendēja mākslinieki Ilmārs Blumbergs (1943-2016), Ojārs Ābols (1922-1983), Aleksandrs Stankevičs, Georgs Smelters (1942-2014), taču PSRS MS 1978. gadā J.Borga kā plakāta mākslinieka kandidatūru noraidīja. Atkārtota vērtēšana notika 1984. gadā, kad rekomendācijas izsniedza mākslas zinātnieces Ruta Čaupova, Velta Lapacinska (1941-2010), LMS valdes priekšsēdētāja Džemma Skulme (1925-2019), un ar valdes lēmumu J. Borgs tika uzņemts LMS mākslas zinātnieku sekcijā. J. Borga erudīcija un kompetence mākslas jautājumos palīdzēja LMS realizēt starptautiskus projektus, kā izstādi “Rīga – Latviešu avangards” (rīkotāji - LMS, J.Borgs, H.Demakova u.c., un NGBK, Barbara Štraka; Berlīne, Ķīle, Brēmene, 1988, 1989) u.c.

Mākslinieks izstādēs piedalās kopš 1965. gada. Sākotnēji eksponējis plakātus, lietišķās grafikas un dekoratīvās mākslas darbus. J.Borga darbi tika atzīmēti Baltijas plakāta triennālē (1975.g. Igaunijas Mākslinieku savienības prēmija).

Jānis Borgs darbojās kā “nonkonformisma” stilistikas vēsturnieks un teorētiķis. Profesionālās darbības gaitā, 20.gs. 70.-tajos gados iekļāvies laikmetīgās aktīvisma tendencēs, kā Mežaparka mākslas “komūna” ar fotomākslinieku Ati Ieviņu, grafiķi Henrihu Vorkalu (1946-2018), plakāta mākslinieku Gunāru Lūsi, tekstilmākslinieku Arvīdu Priedīti u.c. Mākslas kritiķis pētījis un formulējis Rīgas hipiju kustības izpausmes un tās dalībnieku, kā Andris Grīnbergs, aktivitātes. Nozīmīga bija J.Borga tikšanās un radošā sadarbība, sarakste ar Rietumberlīnes latviešu mākslinieku un kritiķi Valdi Āboliņu (1939-1984), pateicoties kam mākslinieki, kā gleznotāja Maija Tabaka, ieguva iespēju radoši strādāt Rietumberlīnē. 

Jāatzīmē arī J.Borga dalība “Pollucionistu” grupā kopā ar Andu Ārgali, Māri Ārgali (1954-2008), Valdi Celmu, Kirilu Šmeļkovu, Kārli Kalseri, Jāzepu Baltinavieti. 1978. gadā projekta “Savādotā Rīga” ietvaros, kas notika sadarbībā ar laikrakstu “Literatūra un Māksla”, tika veidotas Rīgas pilsētvides fotoreportāžas un kolāžas, radot padomju konceptuālisma precedentu Latvijā.

Nozīmīgs periods J. Borga radošajā dzīvē bija iesaistīšanās “Sorosa fonda -Latvija” (SFL) darbībā un direktora amats “Sorosa Mūsdienu mākslas centrā-Rīga” (1993). Darbojoties SFL, J. Borgs ar domubiedriem veicināja Latvijas mākslas procesu starptautisko atpazīstamību un paradigmas maiņu Latvijā, kā arī līdzšinējā LPSR radošā mantojuma profesionālās izvērtēšanas perspektīvu nākotnē. Mākslinieks piedalījies lielo gadskārtējo izstāžu organizēšanā, bijis kurators izstādei “Geo-Geo” (LNMM, “Pedvāles mākslas parks”, 1996).

Jāņa Borga darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

5. maijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā grafiķi, plakātisti Skaidrīti Vītolu!

 

Māksliniece Skaidrīte Vītola beigusi Rīgas Jūras Zivju rūpniecības tehnikumu 1954. gadā un paralēli tehnikumam mācījusies Rīgas Kirova rajona mūzikas skolas klavieru nodaļā, kuru beigusi 1955. gadā. 1959. gadā Skaidrīte Vītola absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) izšūšanas un trikotāžas izstrādājumu nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Apģērbu dizaina izglītības programma).

Pēc mācībām RLMV māksliniece strādājusi Šūšanas galantērijas fabrikā “Rosme” (1959-1960; tag. SIA “New Rosme”) un Rīgas 60. septiņgadīgajā skolā (1961) par rokdarbu, zīmēšanas skolotāju. Skaidrīte Vītola strādājusi arī par mākslinieci - meistari Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas ražošanas darbnīcā (1961-1962) un šūšanas, rokdarbu kursu pasniedzēju Baldones Kultūras namā (tag. Baldones Kultūras centrs) un Līgatnes kultūras namā (1962-1964). Rūpnīcā “Epa” Skaidrīte Vītola no 1965.-1967. gadam bijusi māksliniece - noformētāja.

1967. gadā Skaidrīte Vītola sāka strādāt Zinātņu Akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnnikas institūtā (tag. Elektronikas un datorzinātņu institūts) par vecāko mākslinieci, kā arī pievērsās izdevniecības “Zinātne” pasūtījumu izpildei, noformējot gan Elektronikas un skaitļošanas tehnnikas institūta, gan citus izdevumus. Skaidrīte Vītola grāmatu grafikā darbojusies arī izdevniecībās “Liesma”, “Avots”, “Zvaigzne” un “Zvaigzne ABC” (Valija Nadziņa “Latviešu etnogrāfiskais mantojums II. Etnogrāfiskais ornaments”, “Zvaigzne ABC”, 2012, māksliniece S. Vītola).

1964. gadā Skaidrīte Vītola kļuva par ārštata mākslinieci Latvijas PSR Tirdzniecības un rūpniecības palātā (tag. Latvijas Tidzniecības un rūpniecības kamera), kur māksliniece ilggadēji izpildījusi lietišķās grafikas darbus – veidojusi dizainu plakātiem, etiķetēm, katalogiem, produktu iepakojumiem un preču zīmēm tādiem uzņēmumiem kā “Slokas papīrfabrika” (tag. nepastāv), Ogres trikotāžas kombināts (tag. nepastāv), rūpnīcai “Sarkanais metalurgs” (tag. A/S “Liepājas Metalurgs”), “Rīgas paraugtipogrāfija” (tag. A/S “VG KVADRA PAK”), Rīgas vīna un šampaniešu rūpnīcai (tag. A/S „Rīgas vīni”), “Laima”, “Staburadze”, “Dzintars” u.c. Māksliniece izstrādājusi dizainu “Dzintara” parfimērijas komplektam “Kristīne un Edgars”.

Skaidrītes Vītolas radošā darbība novērtēta ar apbalvojumiem -  zelta medaļām un diplomiem, par uzņēmumam “Laima” radītajiem konfekšu kārbu vizuālajiem noformējumiem “Suvenīrs” (Plovdiva, Bulgārija, 1983) un “Ave Sol” (Česke Budejovice, Čehija, 1985).

Izstādēs māksliniece Skaidrīte Vītola piedalās kopš 1969. gada. Ar firmas zīmēm, etiķetēm, skaņuplašu aploksnēm, iepakojumu dizainu piedalījusies 3.,4.,5.,6. Lietišķās grafikas izstādēs (1969-1978), Latvijas PSR Tirdzniecības un rūpniecības palātas rīkotajās izstādēs Rīgā (1969), Ļeņingradā (1970, tag. Sanktpēterburga, Krievija), Kijevā (1971, Ukraina), Kišiņevā (1972, Moldova), Tallinā (1974, Igaunija). Piedalījusies Baltijas preču zīmju izstādē Viļņā (1976, Lietuva), izstādē “Grafiskās zīmes” (1980, Republikāniskais Zinību nams, tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle), “Grafika ikdienai” (LMS galerija, 1983), Republikas 6. un 7. dizaina izstādēs (1981, 1989), 5. un 6. Republikas plakātu izstādēs (1976, 1977), Baltijas republiku plakātu izstādē (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 1978), dizaina grafikas izstādē “Latvijas preču zīmes” (Latvijas Patentu tehniskā bibliotēka, 1997). Māksliniece piedalījusies Starptautiskā ceļojošajā plakātu izstādē Amerikā, Kanādā, Mongolijā un Kongo (1977).

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Skaidrīte Vītola ir kopš 1975. gada un LMS biedres rekomendācijas māksliniecei izsniedza grafiķi Juris Riņķis (1931-1998) un Uldis Razums (1944-2019), gleznotājs Nikolajs Petraškevics (1909-1976), kā arī grafiķis, gleznotājs Arturs Mucenieks (1912-1984). No 1999. gada Skaidrīte Vītola ir arī Latvijas Dizaineru savienības biedre.

Skaidrītes Vītolas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

5. maijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tēlnieku Andri Bērziņu!

 

Mākslinieks Andris Bērziņš dzimis kultūras darbinieku ģimenē un pēc vidusskolas beigšanas, gatavodamies iestājeksāmeniem Latvijas Mākslas akadēmijā, apmeklējis LPSR Republikāniskās arodbiedrību padomes Kultūras nama Tautas tēlniecības studiju, t.s. “Mazā Ģilde” (tag. Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā Ģilde”), vad. tēlniece Līze Dzeguze (1908-1992). Studijā plastiskās iemaņas L.Dzeguzes vadībā ieguva arī tēlnieces Vija Dzintare, Dagnija Nīcmane (1948-1982) u.c.

1965. gadā A. Bērziņš iestājās LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļā (tag. LMA Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare), tomēr, izvērtējis radošās intereses, studijas turpinājis LMA Tēlniecības nodaļā (tag. Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare). LMA absolvējis 1972. gadā ar diplomdarbu “Komponista Ludviga van Bēthovena figurāls portrets”, vadītājs Emīls Melderis (1876-1972). Andris Bērziņš studijās apguva reālismu un modernisma stilistiku, ko pārvaldīja latviešu tēlniecības pamatlicēji, to transformējot PSRS valdošā “skarbā stila” ietekmē. 20.gs. 70.-tajos gados LMA studējošajiem šķita svarīga modernisma tēlnieku Emīla Antuāna Burdēla (1861-1929), Aristīda Maijola (1861-1944), Konstantīna Brankusi (1876-1957), Ivana Meštroviča (1883-1962) daiļrade, kas pauda patiesāku plastisko redzējumu, un tolaik pasaulē aktuālo, laikmetīgo tēlnieku darbība mācību procesā iekļauta nebija.

Pēc LMA absolvēšanas 1972. gadā Andris Bērziņš uzsāka pedagoga karjeru, bija vizuālās mākslas pulciņa vadītājs Rīgas Proletāriešu rajona Pionieru namā.

Pēc dienesta Padomju armijā, no 1976.gada A.Bērziņš pievērsās radošajam darbam un turpināja strādāt par pedagogu. Mākslinieks bijis  Rīgas Pionieru pils (tag. Bērnu un jauniešu centrs “Rīgas Skolēnu pils”) pulciņa vadītājs, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Tēlniecības nodaļas pedagogs, kā arī no 1976. gada strādājis par pasniedzēju MJC Rīgas Praktiskās estētikas skolā.

Andris Bērziņš izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Tēlnieks piedalījies Republikas Mazo formu izstādēs (1974, 1979), Tēlniecības kvadriennālē (1980), LMS rīkotajās Jauno mākslinieku izstādēs (1977, 1980), LMS izstādēs “Mākslas dienas” (1981) un “Rudens” (1975, 1979,1981), Republikas medaļu izstādēs, vēlāk Latvijas medaļu mākslas triennāles (1979, XI 2003, XII 2006, XIV 2012, 100-2018, XVI 2019), Jūrmalas mākslinieku izstādēs (1981, 1982, 1983, LMS galerijā 2007, 2017, 2018), “Latvijas Tēlnieku centra” izstādēs (2007), izstādēs “Cilnis” (galerija “Stalla”, 1994), “White” (LNMM, Aizrobežu mākslas muzejs) un “Tēlnieku zīmējumu izstāde” (RLB, 2007). Mākslinieks piedalījies Rīgas Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotajā 4. izstādē “Geo-Geo” (kuratori - mākslas zinātniece Irēna Bužinska, mākslinieks, mākslas kritiķis Jānis Borgs, 1996) un veidojis lielizmēra telpisku objektu Pedvāles Mākslas parkā.

A.Bērziņš rīkojis personālizstādes kopā ar gleznotāju Mairu Veisbārdi Bulduru kultūras namā (1986), LMS Tēlnieku namā (1991), izstādes “Baltijas vasara” (1994, Jūrmala) un “Zīmējumi” (galerija “Fēnikss”, 1995), izstādi sv. Pētera baznīcā (2006), “Klasiskā līnija” Jūrmalas pilsētas muzejā, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (2018), “Veltījums dzejniekiem” (Raiņa un Aspazijas vasarnīca, Jūrmala, 2020).

Tēlnieks veidojis medaļas, mazās formas, arī objektus. Mākslinieka daiļradē jāatzīmē granīta figūru nosacītā formveide un medaļu plastiski jūtīga modelētā faktūra.

A.Bērziņš bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā no 1975. gada un LMS biedrs ir kopš 1982. gada. Rekomendācijas māksliniekam izsniedza tēlnieki Zenta Zvāra (1924-2001), Valdis Albergs (1922-1984), Igors Vasiļjevs-Penerdži (1940-1997). Kopš 1978. gada mākslinieks ir LMS Jūrmalas nodaļas biedrs, bijis arī tās vadītājs (1990-2000), šinī amatā nomainot gleznotāju, restauratoru Staņislavu Astiču. Andris Bērziņš kopš 2000. gada ir arī Starptautiskās medaļu mākslas asociācijas FIDEM biedrs.

Atzinīgi novērtējot tēlnieka devumu pedagoģijā un medaļu mākslā, 2018. gadā Andrim Bērziņam piešķirta Atzinības krusta V šķira un viņš iecelts par ordeņa kavalieri. Mākslinieks saņēmis Jūrmalas pašvaldības Atzinības rakstus par nozarē paveikto (2004, 2006, 2007, 2008).

A.Bērziņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Jūrmalas pilsētas muzejā, Talsu novada muzejā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

Margareta Ilona Siliņa “Draudzenes”, majolica, 30x15x35 cm, 1965, LMS muzejs

 

1. maijā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tēlnieci Margaretu Ilonu Siliņu!

 

Tēlniece Margareta Ilona Siliņa 1946. gadā beigusi Rīgas 24. vidusskolu un iestājusies J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). Tomēr 1947. gadā māksliniece aizsāka studijas LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare), kuru absolvēja 1953. gadā ar diplomdarbu - figurālu kompozīciju “Jaunā aitkope”, vadītājs, tēlnieks Teodors Zaļkalns (1876-1972). M.I.Siliņa LMA studēja pie latviešu tēlniecības pamatlicējiem Kārļa Zemdegas (1894-1963), Kārļa Jansona (1896-1986), Emīla Meldera (1889-1979), arī pie naturālisma plastikas meistara Arnolda Skribnovska (1908-1989). Margaretas Ilonas Siliņas kursabiedres bija tēlnieces Pārsla Zaļkalne (1927-1993), Rute Svile (1927-2013) u.c., kas LMA apguva sociālistiskā reālisma pārvērtēto 20.gs. 20.-30. gadu modernisma mantojumu un rūpīgo, gludo, dabu kopējošo veidojuma plastiku.

Tēlniece savu radošo rokrakstu pilnveidojusi, veidojot mazās formas, sīkplastikas, radījusi izstāžu darbus terakotā, porcelānā, šamotā, un tēlos dominē mātes un bērna, kā arī jaunības tēmas alegoriskie risinājumi. Māksliniece darbus eksponē izstādēs kopš 1955. gada. Margareta Ilona Siliņa piedalījās nozīmīgajā LPSR Mākslas un literatūras dekādē Maskavā - vizuālās mākslas izstāde noritēja PSRS Mākslas akadēmijas zālē 1955. gadā. Ekspozīcija bija veidota, un tajā tika apkopots Latviešu profesionālās mākslas sniegums 20.gs. 50.-to gadu norišu kontekstā, tādēļ atlasē tika noklusēta vairāku autoru daiļrade, kā Kārlis Zāle, Kārlis Padegs, Sigismunds Vidbergs u.c. Pārstāvēti bija mākslas vēsturē nozīmīgu autoru, kā Jānis Staņislavs Roze, Kārlis Hūns, Jūlijs Feders, Johans Valters, Vilhelms Purvītis, Gustavs Šķilters, kā arī tobrīd aktīvo mākslinieku -  Teodora Zaļkalna,  Laimoņa Blumberga, Eduarda Kalniņa, Oto Skulmes, Džemmas Skulmes, Lejas Aronovas u.c. autoru darbi. M.I.Siliņa bijusi dalībniece arī 6. Vispasaules Jaunatnes un studentu festivāla ietvaros notikušajā izstādē (Maskava, 1957), Baltijas republiku tēlniecības izstādē (Rīga, 1958), izstādē “Sports mākslā” (Maskava, 1963), LPSR pastāvēšanas 25. gadadienas izstādē (piedalījās Teodors Zaļkalns, Emīls Melderis, Leo Svemps, Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns, Jānis Tillbergs, Kārlis Miesnieks, Pēteris Upītis, norisinājās Maskavā, Rīgā, 1966), izstādē “Baltā” (“Tēlnieku centra” izstāde, LNMM, 2000).

Margareta Ilona Siliņa tika uzņemta LMS biedra kandidātos 1956. gadā ar tēlnieču Lejas Novožeņecas (1921-2012), Ellas Leimanes (1910-2004) ieteikumiem un kļuva par LMS biedri 1959. gadā, rekomendācijas autorei izsniedza tēlnieces Līze Dzeguze (1908-1992), Lea Davidova-Medene (1921-1986), tēlnieks Ļevs Bukovskis (1910-1984).

Māksliniece Margareta Ilona Siliņa kopš 1954. gada aktīvi darbojās LMS un Mākslas fonda (MF) kombināta “Māksla” radošajās tēlnieku darbnīcās, sākotnēji bij. K.Brencēna darbnīcā Duntes ielā, bet kopš 1960. gada “Mākslinieku namā” 11.novembra krastmalā 35, vēlāk Gaujas ielā 5, veidoja sīkplastikas darbus - skulptūras un rotas, terakotā, lai realizētu MF mākslas salonā “Māksla”.

Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

23. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslinieku, grafiķi Māri Abiļevu!

 

Mākslinieks Māris Abiļevs profesionālo izglītību ieguvis 1975. gadā, absolvējot Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvoto 5. pilsētas profesionāli tehnisko poligrāfijas mākslas vidusskolu (tag. PKC Rīgas Valsts tehnikums). Šo skolu ir beiguši un grāmatsiešanas prasmes apguvuši arī mākslinieks Guntis Strupulis (1933-1974), rakstnieks Zigmunds Skujiņš, dzejniece Vizma Belševica (1931-2005) u.c.

Māra Abiļeva karjerā nozīmīga bija viņa darbība LMS Mākslas fonda (MF) Eksperimentālā estampa darbnīcā kā meistaram (1980-1989). Darbnīca atradās LMS MF ēkā “Mākslinieku nams”, kas tika uzbūvēta radošam darbam (arh. K.Plūksna (1906-1973), 1960), un tajā atradās mākslinieku - gleznotāju, grafiķu, tekstilmākslinieku, tēlnieku, darbnīcas, kā arī MF kombinātu estampa, audēju, ādas apstrādes darbnīcas.  Estampa darbnīcā pie oforta un litogrāfijas darbiem M.Abiļevs strādāja kopā ar brāli Andri Abiļevu un pieredzējušo meistaru Laimoni Lejnieku (1916-1989), kas atbalstīja eksperimentālu grafikas tehniku izpildījuma ieviešanu. Darbnīcas vadītājs (1976-1988) bija grafiķis Vladislavs Grišins.

Latvijā 20. gs. 60.-80. gadi iezīmējās ar lielu estampa uzplaukumu un daudzu mākslinieku iesaisti nozares norisēs, proti, kopš 60.-tajiem gadiem tie bija Zigurgs Zuze (1929-2003), Alberts Goltjakovs (1924-2016), Artūrs Ņikitins, Josifs Elgurts (1924-2007). Nākamā paaudze 70. gados bija Maija Dragūne, Inārs Helmūts, Dainis Rožkalns (1928-2018), Lolita Zikmane, bet 80. gadi iezīmējas ar Ilmāra Blumberga (1943-2016), Māra Ārgaļa (1954-2008), Ivara Poikāna, Ojāra Pētersona  un citu mākslinieku darbiem, kas bija aktīvi izstāžu praksē. Grafikas darbus raksturoja liela stilistiskā daudzveidība, no reālisma līdz modernisma atsauču izmantošanai un traktējuma iespējām. M.Abiļevs aktīvi piedalījās darbu izpildē un vēroja iespiedgrafikas autoru eksperimentus, kas iedrošināja viņu radoši izpausties. Mākslinieku spēcīgi ietekmēja Borisa Bērziņa (1930-2002) un Jāņa Pauļuka (1906-1984) personības un daiļrade. Māra Abiļeva radošā interese ir saistīta ar grafikas tehnikām - litogrāfiju, ofortu, akvatintu, monotipiju, autors strādā arī autortehnikā.

M. Abiļevs kopš 1983. gada bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā un LMS biedrs ir kopš 1986. gada. Rekomendācijas māksliniekam izsniedza LMS biedri: gleznotājs, pedagogs un grafiķis Boriss Bērziņš, grafiķi Naftolijs Gūtmanis, Artūrs Ņikitins.

Izstādēs Māris Abiļevs piedalās kopš 1979. gada. Daiļrades sākumposmā dominējuši darbi litogrāfijas un akvatintas tehnikā. Mākslinieka darbi bijuši eksponēti Republikas un Vissavienības grafikas un miniatūrgrafikas izstādēs, LMS izstādēs “Mākslas dienas” (1982, 1983, 1984, 1987, 1997), “Rudens” (1982, 1984, 1986). Personālizstādi M.Abiļevs rīkojis kopā ar A.Abiļevu Republikāniskajā Zinību namā (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1986). Kopš 2010. gada Māris Abiļevs aktīvi darbojas arī pie sava galerijas projekta, rīkojot izstādes, un sadarbojas ar galeriju “Antonija” u.c.

M. Abiļevs savā daiļradē integrējis un radījis piepildījumu Austrumu kultūras meklējumos, īpaši mākslinieku saista cīņas veidi un māksla, kā arī viņš bija “Rīgas Ušu kluba” dibinātājs (1980) un Latvijas Karatē federācijas prezidents (1990). Rīgā notikušas vairākas liela mēroga starptautiskās sacensības, kā Eiropas čempionāts, kuram piemiņas medaļas veidoja tēlnieks Jānis Strupulis (1993). Pēc nostāstiem, laikā, kad 20.gs. 90.-tos gados Latvijā valdīja organizētās noziedzības faktors, jāatzīmē M.Abiļeva loma, jo LMS tika atbrīvota no “jumta” pakalpojumiem.

Māra Abiļeva darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un privātkolekcijās.

 

 


Sveicam

 

20. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā daudzu nozaru mākslinieku Dzintaru Zilgalvi!

 

Mākslinieks Dzintars Zilgalvis 1975. gadā beidzis J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (JRRMV, tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). Viņa JRRMV klasesbiedri bija nozīmīgie gleznotāji Dace Lielā, Jānis Mitrēvics, Vladislavs Rubulis, grafiķe, pedagoģe Ināra Garklāva, tēlnieks Gvido Buls. Dzintara Zilgalvja pasniedzēji JRRMV bija gleznotāji Harijs Blunavs (1924-2006), Imants Prēdelis (1920-1994), Uno Daņiļevskis (1945-2005), Daina Riņķe, mākslas zinātniece Baiba Prigožija u.c.

Pēc JRRMV beigšanas mākslinieks atkārtoti bija Latvijas Mākslas akadēmijas reflektants (1975-1976), tomēr, saņēmis atteikumu, pievērsās patstāvīgai mākslinieka praksei. 2005. gadā Dzintars Zilgalvis Nīderlandē absolvēja Māstrihtas Universitātes kursu “Neatkarīgo kultūras organizāciju menedžments”.

Dzintars Zilgalvis strādājis kā mākslinieks noformētājs un galvenais mākslinieks tag. Latvijas Nacionālajā operā un baletā, A.Popova Rīgas radiorūpnīcā (R/A “Radiotehnika”, 1979) u.c.

Dzintars Zilgalvis bijis “Vides Aizsardzības kluba” vides un vēstures pieminekļu sakopšanas aktivitāšu dalībnieks. Atmodas laikā Dzintars Zilgalvis aktīvi piedalījās 20.gs. 80.gadiem raksturīgajās jauniešu neformālajās aktivitātēs – neatkarīgo mākslas telpu, galeriju veidošanā Rīgas Bulvāru loka ēku pagrabos, kā arī sienu apgleznošanas akcijās (kopā ar grafiķēm Mārīti Šulci (Bauskā), Intu Bērenti (Rīgā)) u.c. Apgleznošanai tika izmantoti sadraudzības pilsētu bērnu zīmējumu motīvi, un realizācijā piedalījās RLMV un JRRMV audzēkņi. Gleznojumi šobrīd nav saglabājušies.

Dzintars Zilgalvis bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā, un LMS biedrs ir kopš 1989. gada. Mākslinieku rekomendēja gleznotāji, LMS biedri Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics.

Dzintars Zilgalvis piedalījies LMS rīkotajās izstādēs “Rudens” (1987, 1989, 1990, “Arsenāls”) un “Mākslas dienas” (brandmūra apgleznojums “Templis”, Purvciems, 1986), izstādē “Pēdas” (kuratore Elvita Ruka, LMS muzejs “Zvārtavas pils”, 1997), Talsu mākslinieku grupas izstādē (kuratore Guna Millersone, LMS galerija, 2003). Mākslinieka darbi bijuši eksponēti  izstādēs: “Gadījums 3” (tag. LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, 1987), “PSRS Jauno mākslinieku izstāde” (Maskava, Krievija, 1988),  “Latviešu glezniecība” (Rietumberlīne, 1988, LNMM, “Arsenāls”, 1990), Sorosa Mūsdienu mākslas centra izstādē “Piemineklis” (kuratore Helēna Demakova, 1995), izstādē “Rozes” (galerija “Bastejs”, 1997), “Blīvā upe” (“Noass”, 1998), “Iluminācija” (“Noass”, 2003).

Dzintars Zilgalvis, 1998. gadā raksturojot savu daiļradi, tēlaini iedalīja to vairākos periodos: 1975.-1982.g. - figurālās glezniecības; 1982.-1986.g. - krēsli, logi; 1986.-1989.g. - galdi un gultas; 1990.-1991.g. - pilsētas ainavas (sienas); 1992.-1993.g. - durvis ainavā; 1993.-1995.g. - tapešu rozītes.

Mākslinieks rīkojis personālizstādes: “Melnbaltais kino un māksla” (tag. LU, 1975), “Gleznu izstāde” (LZA, 1979), “Klusā daba” (LZA, 1981), “Gleznas” (Poligrāfiķu Kultūras nams, 1986), “Dzintars Zilgalvis gleznas” (Tukuma muzejs, 1987), LMS Jauno mākslinieku izstāžu zālē (“Jāņa sēta”, 1988), “Sentimentāla glezniecība” (LNMM, “Aizrobežu mākslas muzejs”, 1989), “Baltijas jūras” konferencē (Vācija, 1989), “Dzintars Zilgalvis gleznas” galerijās “Kolonna”, “Bastejs” (kurators J.Boiko, 1992), “Mīlestība. Dzeja. Skūpsts” (“Rīgas Galerija”, 1993), “Tapešu rozītes mīļotai meitenei” (LNMM, “Arsenāls”, 1996), “4. gleznas” (“Noass”, 2001).

Dzintars Zilgalvis ir biedrības “Mākslas centrs Noass” (Noass) dibinātājs un vadītājs no 1998.-2018. gadam. Mākslinieks sākotnēji kopā ar Oļegu Tillbergu, realizēja Latvijas vēsturē unikālu projektu – peldošās galerijas un kultūras centra ideju, un to izveidoja uz bij. debarkadera “Rīga” pie AB dambja Rīgā, Daugavā (novietne sākotnēji, 1997. gadā tika plānota pie LMS ēkas). Iniciatīvu atbalstīja vairāku nozaru mākslinieki: Juris Boiko (1954-2002), Iveta Boiko, Raitis Šmits, Aija Zariņa, fotomākslinieks Gvido Kajons, mākslas zinātnieces Ieva Kalniņa, Solvita Krese, literāti Amanda Aizpuriete, Nora Ikstena, mūziķi Kaspars Rolšteins, Anrijs Krenbergs, mūzikas kritiķis Orests Silabriedis u.c. Projekta darbības laikā tika rīkota Oļega Kuļika preses konference (1998), videomākslas festivāls “Ūdensgabali” (kopš 2001-2019, uzsākts kopā Juri Boiko, Līgu Miezīti).

Dzintars Zilgalvis ir veidojis mākslas pasākumu noformējumu “Pegazs 88” (Cēsis, 1988), akciju, hepeningu “Mīlestības dzejas antoloģija” ar dzejniekiem Amandu Aizpurieti, Pēteri Brūveri (1957-2011), Inesi Zanderi, Irēnu Auziņu (kuratore Inese Riņķe, “Rīgas Galerija”, 1993), veidojis metu objektam “Bāka” Kronvalda parkā (ar Krišu Zilgalvi, “Piena restorāna” ēkas funkcionālā pārbūve Rīgas Brīvostas biroja ēkā, 2005), realizējis vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju” (kopā ar Krišu Zilgalvi, Andu Munkevicu, Rīgas Doms, 2018).

Dzintars Zilgalvis ir viens no Latvijas Naivās mākslas muzeja (Andrejsala un “Noass”) dibinātājiem (2005), kas tika akreditēts 2006. gadā un darbojas, veicot izstāžu apmaiņu ar Izraēlas (2008), Krievijas (2014), Grieķijas (2014) naivās mākslas muzejiem un kolekcijām. Mākslinieks kopš 2002. gada piedalījies “Latvijas Videomākslas arhīva” un tā datu bāzes izveidē.

Dzintara Zilgalvja  darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

15. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā vitrāžisti, gleznotāju Noru Cēsnieci!

 

Nora Cēsniece ievirzi vizuālajā mākslā guva ģimenē – tēvs, vitrāžists, akvarelists Egons Cēsnieks (1915-1978). Māksliniece 1959. gadā beigusi J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (JRRMV, tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola), un viņas JRRMV klasesbiedri bija nozīmīgie gleznotāji Lija Būmane (1940-1990), Andrejs Ģērmanis, Juris Pudāns (1941-2017), Daina Riņķe, kā arī mākslas zinātnieks un gleznotājs Imants Lancmanis. N.Cēsnieces pasniedzēji JRRMV bija Kārlis Bušs (1912-1987), Nikolajs Karagodins (1922-2015), Vitālijs Karkunovs (1925-2006), Indulis Zariņš (1929-1997) u.c.  

1964. gadā Nora Cēsniece absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Stājglezniecības nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare) profesora Induļa Zariņa vadībā ar diplomdarbu “Tēva portrets”. Māksliniece studējusi arī pie tādiem LMA pedagogiem, gleznotājiem kā Konrāda Ubāna (1893-1981) un Valda Dišlera (1922-2011).

No 1964. līdz 1966. gadam Nora Cēsniece papildināja zināšanas tag. I.Repina Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskais glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā (Krievija), Mākslas vēstures un teorijas nodaļas aspirantūrā, un mākslinieces zinātniskās disertācijas tēma bija “Padomju vitrāža”.

Noras Cēsnieces izvēli pievērsties vitrāžu mākslai galvenokārt ietekmējis mākslinieces tēvs, Egons Cēsnieks, jo PSRS pieauga pieprasījums pēc kvalitatīva interjeru noformējuma. LMS Mākslas fonda kombināts “Māksla” veica pasūtījumu izpildi visā PSRS teritorijā, LPSR vitrāžu meistaru darbi bija ļoti iecienīti.  Pēc studijām Sanktpēterburgā no 1966. gada Nora Cēsniece strādājusi LMS Mākslas fonda kombinātā “Māksla”, bet no 1976. gada LMS MF Dekoratīvās mākslas kombināta Vitrāžu iecirknī (tag. LMS muzeja filiāle “Biķeri” Vēcā Biķernieku ielā). Darbnīcas tika ierīkotas bij. mācītājmuižas skolā un Sv.Katrīnas baznīcā.
Sadarbībā ar LMS  MF kombinātiem Nora Cēsniece veidojusi vitrāžu metus un piedalījusies realizācijā daudzu sabiedrisko ēku interjeriem - kinoteātrim Kramatorskā (kopā ar E.Cēsnieku, Krievija, 1967), Karagandas pionieru pilij (kopā ar E.Cēsnieku, tag. Karaghandi, Kazahstāna, 1968), bērnudārzam veidojusi A.Brigaderes “Sprīdīša” un “Lutauša” tēlus (meistars Kārlis Seisums, Grīvas iela, 1976), Misiņa bibliotēkai (tag. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēka), kafejnīcai “Pie Kristapa” (1986), Smiltenes poliklīnikai (1987), kā arī  bij. Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministrijas ēkai (“Veltījums A.Čakam”, Doma laukums, 1987), P.Stradiņa republikāniskās klīniskās slimnīcas telpām (tag. VSIA “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca”), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas hallei (“Mākslas dienās” iegūta atzinība - vitrāža ierindota latviešu mākslinieku gada labāko jaunrades sniegumu skaitā, 1985).

Nora Cēsniece piedalījās un vadīja vitrāžu atjaunošanas un restaurācijas procesu Straupes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, strādājot pie 1944. gadā firmā “Kromhold” pēc grafiķa Sigismunda Vidberga (1890–1970) meta izgatavotām, bet neieliktām vitrāžām: “Kristus dzimšana” (1970), “Golgāta” (1974).  Bojāto vitrāžu “Aizvesto logs” māksliniece baznīcā atvietoja ar jaunradītu  autordarbu “Māte” (1974). 1988. gadā darbi atsākās un māksliniece ar meistariem Vilni Buteli, Ilgu Dripi veica “Aizvesto logs” darba atjaunošanu (SIA “Biķeru vitrāžas”, 1996).

No 2007.- 2011. gadam Nora Cēsniece sadarbībā ar  SIA “Biķeru vitrāžas” un vitrāžistiem Agri Buteli, Eilu Vikmani, Oleksiju Krasnovu radīja Priedaines Romas katoļu Sv. Brigitas un Sv. Katrīnas baznīcas Svētā Gara un svēto evaņģēlistu Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa vitrāžas. Kopā ar vitrāžistu Oleksiju Krasnovu māksliniece veidojusi arī Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas vitrāžas (kardināla Papčinska un Matuļēviča portretu) un Rīgas Doma baznīcas E.Todes vitrāžas “Augšāmcelšanās” rekonstrukcijas projektu – skici un vienu fragmentu materiālā (kopā ar Ludi Bērziņu).

Nora Cēsniece ir LMS biedre kopš 1975. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza akvarelists Igors Korti (1922-1986), vitrāžists, gleznotājs Tenis Grasis (1925-2001), noformētājs Kārlis Pētersons (1915-2005).

Pirmo reizi māksliniece darbus eksponēja JRRMV izstādē 1958. gadā, bet profesionālajās izstādēs Nora Cēsniece piedalās kopš 1966. gada (izstāde “Dekoratīvi – monumentālās mākslas izstāde”, 1966). Piedalījusies 1. Republikas vitrāžu izstādē (Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 1971), arī LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas”. N.Cēsniece rīkojusi personālizstādes Republikāniskajā Zinību namā kopā ar stikla mākslinieci Sandru Bērziņu-Skrauci (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1975) un LMS MF salonā “Māksla” kopā ar E.Cēsnieku (1982).

No 1973. līdz 1984. gadam N.Cēsniece vadīja zīmēšanas studiju Latvijas PSR Arhitektu savienībā, kuru apmeklēja Latvijas nozīmīgie arhitekti Oļģerts Krauklis, Dainis Bērziņš, Biruta Burčika, Ivars Bumbiers (1932-2020). Veidojusi arī publikācijas par vitrāžu mākslu žurnālam “Karogs”, laikrakstam “Literatūra un Māksla”.

Noras Cēsnieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Valkas novadpētniecības muzejā, Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

15. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju, pedagoģi Elitu Svikli!

 

Elitas Svikles dotības mākslā tika pamanītas, viņai mācoties Rīgas 39. astoņgadīgajā skolā. Skolotāja Stīpiņa audzēknei ieteikusi mācības turpināt J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (JRRMV, tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola), kuru E. Svikle beidza 1969. gadā ar diplomdarbu - daudzfigūru kompozīciju “Pirtī”. E. Svikles JRRMV klases biedri bija gleznotājs un pedagogs Andris Začests, gleznotāji Arvīds Ošs (1949-2016), Edīte Gornova, plakāta mākslinieks Gunārs Lūsis, kino mākslinieks-inscenētājs Vasilijs Mass, grafiķe Gina Slapiņa (1950-2013) u.c., kuri mācījās pie JRRMV pedagogiem, gleznotājiem – Arnolda Griķa (1908-1988),  Harija Blunava (1924-2006), Vasilija Šelkova (1923-2013), Imanta Prēdeļa (1920-1994), Induļa Zariņa (1929-1997) u.c. 

Elita Svikle studējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare), ko vadīja gleznotājs Vladimirs Kozins. 1975. gadā māksliniece absolvējusi LMA ar diplomdarbu “Aronijas”, vadītājs - gleznotājs Eduards Kalniņš (1904-1988). E.Svikle absolvēja LMA reizē ar nozīmīgiem autoriem - Ilzi Strekavinu (1948-2020), Miervaldi Poli, Līgu Purmali.

Elita Svikle papildinājusi zināšanas PSRS Mākslas Akadēmijas radošajā meistardarbnīcā pie profesora E.Kalniņa (1981-1984), kopā ar gleznotājiem Vitu Mercu, Alekseju Naumovu, Guntaru Zvaigzni, Jāni Simsonu (1947-1989). Māksliniekiem studiju procesā bija jāizstrādā viens lielformāta darbs, kā arī jāsagatavo izstāžu darbi vairākos glezniecības žanros.

Pēc LMA absolvēšanas E.Svikle uzsākusi pedagoģes karjeru Rīgas 11. vidusskolā, bijusi pasniedzēja LMA Sagatavošanas kursos (1977-1981). Kopš 1984. gada māksliniece ir ilggadēja pasniedzēja JRRMV, mācot un daloties ar audzēkņiem savā spējā saredzēt dabā un mākslā smalkās krāsu un toņu gradācijas. Vairākām savu skolēnu paaudzēm un māksliniekiem, kā Andrim Eglītim, Otto Zitmanim, E.Svikle ir stiprinājusi pārliecību par viņu radošā ceļa izvēli.

Izstādēs gleznotāja piedalās kopš 1976. gada, un kā pirmā, kurā bija eksponēti mākslinieces darbi, bija Vissavienības diplomdarbu izstāde Maskavā (Krievija). Elita Svikle piedalījusies LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas” (1976, 1980, 1981, 1982), “Rudens” (1976, 1977, 1980), gleznotāju grupas izstādē “Kolorīts” (galerija “XO”, 2000), “Glezniecība Latvijā 1950. - 1990. no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas” (“Rīgas mākslas telpa”, 2010).

Māksliniece regulāri piedalās JRRMV pasniedzēju izstādēs: Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (2016), izstādē “Zīmējums” (Cēsu izstāžu nams, 2018), “Kas ir zīmējums?” (Jūrmalas pilsētas muzejs, 2019), “Sieviešu mākslas šarms” (JRRMV facebook, 2021).

Personālizstāde autorei bijusi Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā (1981).

Elita Svikle ir LMS biedre kopš 1981. gada. Mākslinieci rekomendēja gleznotāji Indulis Zariņš, Imants Melderis (1944-2001), Juris Jurjāns.

Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

 

10. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā daudzu nozaru mākslinieku Aleksandru Bussi!

 

Mākslinieks Aleksandrs Busse 1984. gadā absolvējis Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas Scenogrāfijas specialitāti (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas Scenogrāfijas apakšnozare) ar diplomdarbu – scenogrāfija un kostīmi A.Dudareva lugas “Vakars” uzvedumam Dailes teātrī (vad. scenogrāfs Andris Freibergs). Mākslinieka kursa biedri bija gleznotāji, kā Kārlis Siliņš, Ilze Neilande, Gulnāra Skutele, Artis Bute.

Aleksandrs Busse savā daiļradē pievērsies scenogrāfijai, lietišķajai un grāmatu grafikai, plakāta mākslai, glezniecībai, multimediju mākslai, veidojis telpiskos objektus, iekārtojis izstādes, piedalījies valstisku un kultūras pasākumu rīkošanā. A.Busses radošais rokraksts un redzesloks evolucionējis meklējumos no ironiskām, sarkastiskām intonācijām darbu risinājumos līdz garīguma un līdzsvara meklējumiem dažādu kultūru mantojumā. 20.gs. 80.-tajos gados sabiedrībā pastāvot vēlmei pēc garīgās pilnveides pretstatā ideoloģiski nivelētai izglītības sistēmai Aleksandrs Busse pievērsās novitātei - PSRS adoptētajām austrumu kultūras praksēm, vēlāk turpinājis padziļinātus meklējumus konfūcisma, daoisma, budisma filozofijā, ētikā, kultūrā. 2001. gadā saņēmis austrumu dziedniecības un vingrošanas sistēmas cigun instruktora diplomu Šaoliņas klostera Starptautiskajā treniņu centrā (Ķīna, 2001).

Māksliniekam daiļradē nozīmīga bija dalība Rīgas Starptautiskā kino foruma “Arsenāls” rīkošanā (no 1988.g.) ar tā prezidentu, kinorežisoru Augustu Sukutu (1947-2017), mākslinieku Viktoru Jansonu u.c. A.Busse bija kinofestivāla mākslinieks, veidojis vizuālās publicitātes un dizaina ietērpa koncepciju, lielizmēra telpiskos objektus kā “Andrejs Upīts skatās kino” (1992), “Labirints” (1996).

Pēc studijām LMA Aleksandrs Busse strādājis Dailes teātrī kā mākslinieks inscenētājs (1984-1988). Piedalījies tādu Dailes teātra uzvedumu veidošanā kā Viljama Šekspīra (1564-1616) “Kā jums tīk” (1986), Paula Putniņa (1937-2018) “Mūsu dēli” (režisors Arnolds Liniņš (1930-1998), komp. Artūrs Maskats, 1986), Pētera Pētersona (1923-1998) “Mirdzošais un tumši zilais” (1987), Nellija Ozoliņas (1925-2000) “Nepazīstamā” (pēc Andrē Moruā (1885-1967) darba motīviem, 1988), Kobo Abe (1924-1993) “Draugi” (rež. Arnis Ozols, komp. A.Maskats, 1988). Mākslinieks piedalījies iestudējumos arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (Regīnas Ezeras (1930-2002) “Mirāžas”, 1987), Valmieras drāmas teātrī (Leldes Stumbres “Nākošpavasar”, 1988; Annas Brigaderes (1861-1933) “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, 1989), kā arī Liepājas teātrī un Vracas Drāmas teātrī (Rūdolfa Blaumaņa (1863-1903) “Skroderdienas Silmačos”, Bulgārija, 1985). 1988. gadā scenogrāfs saņēmis nozares prēmiju republikas teātru radošās jaunatnes skatē.

Mākslinieks noformējis Rīgas Biržas telpas ASV prezidenta Bila Klintona vizītes laikā (1994), bijis 23. Vispārējo Dziesmu un deju svētku Deju koncerta vizuālā risinājuma autors (2002).

Aleksandrs Busse strādājis par pedagogu Latvijas Mākslas akadēmijā (1986-1987; 1993-1994) un Rīgas mākslas skolā (1993-1998).

Izstādēs mākslinieks piedalās kopš 1979. gada. Darbus eksponējis Latvijā un ārzemēs – Ungārijā, Lietuvā, Francijā, Krievijā, Bulgārijā. Aleksandrs Busse rīkojis vairākas personālizstādes: “Okeāna komplekss” (galerija “Bastejs”, 1994), “160x480” (kafejnīca “Andalūzijas suns”, 1996), inscenējums “Grēta Garbo un Harona laiva” (LMS galerija, 1997), multimediju projekts, performance “Dejas gaismā Šaoliņas zaļais” (LMS galerija, 2002) u.c. Piedalījies arī Republikas plakātu izstādē (1986), “Baltiešu teātra plakāts” (Ņujorkas Universitāte, ASV, 1990), Sorosa fonda Latvija un Sorosa mūsdienu mākslas centra – Rīga rīkotajā izstādē  “Zoom faktors” (kurators Juris Boiko (1954-2002), izstāžu zāle “Latvija”, LNMM, 1994), LMS rīkotajās izstādes “Mākslas dienas” u.c.

Aleksandrs Busse bijis mākslinieks žurnālos “Teātra Vēstnesis”, “Latvian Theatre”, “Spārni” (1989-1993). Strādājis arī par māksliniecisko redaktoru laikrakstos “Labrīt” (1997-1998) un “Neatkarīgā Rīta Avīze” (1997-1998). Aleksandrs Busse veidojis dizainu grāmatām: Lauris Gundars “Cukura nams” (“Karogs”, 1997), Māra Zālīte “Kas ticībā sēts: runas un raksti Latvijas atmodai, 1979.-1997.” (“Karogs”, 1997), Dace Priede “Kamenes uz stīgām” (“Karogs”, 1997) un “Mēnesstars pār jūru” (“Karogs”, 1998), “Teātris un kino biogrāfijās: enciklopēdija” (“Preses nams”, 1999), Anna Žīgure “Es stāstu par Latviju” (“Karogs”, 2000; konkursa “Skaistākā grāmata 2000” godalga), Regīna Ezera “Raksti 3 sējumos. I sēj.” (“Preses nams”, 2000; konkursa “Skaistākā grāmata 2000” godalga), “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 3. sējums (“Preses nams”, 2000; konkursa “Skaistākā grāmata 2000” godalga), Liāna Langa „Antenu burtnīca” (“Neputns”, 2006), Konfūcijs “Apkopotas runas” (“Neputns”, 2006), Laodzi “Dao un De kanons” (“Neputns”, 2009; grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele 2009” nominācija), Sofokls “Trāhīnietes” (“Zinātne”, 2009; grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele 2009” nominācija), Augusts Sukuts (1947-2017), Kristīne Matīsa “Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture” (“Starptautiskais kinocentrs”, 2009; grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele 2009” nominācija), Deivids Bols “Ķīnas vilinājums” (“Tapals”, 2004) u.c.

Mākslinieka radošā daiļrade novērtēta ar daudziem apbalvojumiem. Saņēmis Latvijas PSR Kultūras ministrijas prēmiju (1986), Baltijas plakātu triennāles prēmiju (1987), kino foruma “Arsenāls” balvu “Maģiskais kristāls” (1998), Latvijas Kultūras fonda balvu par grāmatu dizainu (2001), nominēts LMS Gada balvai 2002.

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs Aleksandrs Busse ir kopš 1986. gada, rekomendācijas viņam izsniedza scenogrāfi Ilmārs Blumbergs (1943-2016), Andris Freibergs, Gunārs Zemgals (1934-2018).

Mākslinieka darbi atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kā arī privātkolekcijās.

 

 


Sveicam

 

5. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tēlnieci Zigrīdu Džoanu Rapu!

 

Māksliniece Zigrīda Džoana Rapa beigusi Rīgas finansu un kredīta tehnikumu (tag. Banku augstskola) 1953. gadā un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Tēlniecības nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Formas dizaina izglītības programma) 1958. gadā. Māksliniece izglītību turpinājusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare), kuru absolvējusi 1964. gadā ar diplomdarbu “Bertas Rūmnieces portrets”, vad. tēlnieks Emīls Melderis (1889-1979). Mākslinieces kursa biedri LMA bija tēlnieki Jānis Karlovs, LMA anatomijas pasniedzējs Arvīds Drīzulis (1934-2019), Antonija Gulbe (1930-1996). Zigrīda Džoana Rapa pēc studijām LMA strādājusi Latvijas PSR Pārtikas rūpniecības ministrijas konstruktoru-tehnoloģiskajā birojā par mākslinieci-konstruktori pārtikas noformēšanas sektorā.

Tēlniece izstādēs piedalās kopš 1965. gada, strādā monumentālajā, dekoratīvajā un memoriālajā tēlniecībā, autorei tuva plastiska, plūstoši modelēta formas izjūta. Z.D.Rapa veidojusi darbus bronzā, granītā un šamotā. Rīkojusi personālizstādes kopā ar grafiķiem Gaismu Gigu (1938-1999), Lolitu Zikmani, Māru Rikmani un Artūru Ņikitinu (G.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, LMS galerijā, 1972), ar G.Gigu (Valmieras muzejā, 1973), ar tēlnieku Juri Rapu (sv. Sīmaņa baznīcā, Valmierā, 1984). Piedalījusies LMS rīkotajās izstādēs - Tēlniecības kvadriennāle “Rīga” un “Mākslas dienas”, kā arī Tēlnieku centra rīkotajās izstādēs.
Kā tēlnieces formveides veiksme jāatzīmē darbs pie Memoriālā ansambļa II Pasaules karā kritušajiem karavīriem, Valmieras Brāļu kapos (kopā ar J.Rapu, arh. Ēvalds Fogelis (1939-1997), Andris Vītols, Jānis Rutkis, Jānis Lejnieks, bronza, šūnakmens, 1985.  LPSR Valsts prēmija). Strādājot kopā ar dzīvesbiedru J.Rapu, autori ieguva iespēju realizēt darbu 35 autoru projektu sāncensībā. Realizētais darbs, kuru konkursa rīkotāji bija iecerējuši kā ideoloģisku, radīja precedentu tēmas humānajā un minorīgajā risinājumā.

LPSR attīstības plāns paredzēja, kā Rīgai jākļūst par industriālu lielpilsētu ar attīstītu ražošanu, kas veicināja strauju dzīvojamo mikrorajonu būvniecību rūpniecībā nodarbinātajiem. Projektu izstrādi veica institūts “Pilsētprojekts” un tā arhitekti paredzēja daudzstāvu socmodernisma askētisko arhitektūru emocionāli bagātināt ar dekoratīvām skulptūrām. Darbu izstrāde varēja notikt par samazinātām izmaksām, jo darbiem nebija ideoloģiska rakstura. Z.D.Rapa un J.Rapa uzņēmās darbus un lielizmēra kompozīciju izgatavošanai LMS Mākslas fonda kombinātā “Māksla”, tika izstrādāta attiecīgā tehnoloģija, un tēlnieks Dzintars Šmalcs j. (1939-2000), meistari - Voldemārs Bružuks (1940-2019), Miķelis Felds, Guntars Krūmiņš, realizēja autoru darbus  “Siena grābējas”/“Pļavā” (kopā ar J.Rapu, arh. Ē.Fogelis, kapara kalums,  Rīga, Pļavnieki, 1986, 1997 demontēts), figurālu kompozīciju “Uz skolu” (kopā ar J.Rapu, arh. Ē.Fogelis, kaparkalums, Rīga, Pļavnieki, 1987).

Autores citi darbi pilsētvidē - piemineklis “Rainis un Aspazija” (J.Rapa, arh. Ē.Fogelis, bronza, granīts, Jūrmala, Majori, 1990), un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tapušie - piemineklis Latvijas valsts himnas autoram Baumaņu Kārlim (1835-1905) Limbažos (J.Rapa, arh. Ē.Fogelis, Ainārs Āboliņš, bronza, granīts, 1998), strūklaka - piemiņas akmens “Gaisma aust” dzejniekam Auseklim (J.Rapa, granīts, bronza, Aloja, 2000), Piemineklis “I.Fazelei” (J.Rapa, bronza, granīts, Staicele, 2000), piemineklis akadēmiķim Edgaram Siliņam (J.Rapa, arh. Ģirts Kilēvics, granīts, bronza, Rīga, 2004), “Piemineklis lībiešiem” (J.Rapa, granīts, Staicele, 2004) u.c. Jāatzīmē nozīmīgs tēlnieces darbs memoriālajā tēlniecībā: Fernavu ģimenes kapa piemineklis „Salna” (kopā ar J.Rapu, granīts, Rīgas Meža kapi, 1983).

Zigrīdas Džoanas Rapas darbi bijuši eksponēti “Starptautiskam Bērnu gadam” veltītajā izstādē (LMS galerija) un izstādē “Prometejs” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 1981).

Zigrīda Džoana Rapa ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1969. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza tēlnieki Emīls Melderis, Ojārs Siliņš (1927-2003), Betija Strautniece. Zigrīda Džoana Rapa piedalījusies Latvijas PSR Mākslinieku savienības Mākslas padomes darbā un bijusi revīzijas komisijā, darbojusies Tēlnieku sekcijā. Māksliniece bijusi valdes locekle arī SIA “Latvijas Tēlnieks”, biedrībā “Latvijas Tēlnieku centrs” (šobrīd radošā kopa).

Zigrīdas Džoanas Rapas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

Raimonds Znotiņš, krēsli kafejnīcai “Ki-ki-ri-gī”, 1977, Jūrmala, LMS muzeja arhīvs

 

4. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā interjeristu Raimondu Znotiņu!

 

Mākslinieks Raimonds Znotiņš 1960. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Koka mākslinieciskās apdares nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Koka izstrādājumu dizaina izglītības programma). Rūpnieciskā dizaina nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā pastāv tikai kopš 1963. gada, un R.Znotiņš apguva interjerista profesionālo izglītību ārpus Latvijas. 1967. gadā mākslinieks absolvējis PSRS Maskavas valsts Rūpnieciskās mākslas augstskolas Interjera un iekārtas fakultāti (tag. Maskavas valsts Stroganova Rūpnieciskās mākslas akadēmijas Interjera mākslinieciskās projektēšanas fakultāte, Krievija). Studiju laikā R.Znotiņš guva zināšanas socmodernisma interjera uzbūves stilistikā, kas kopš 20.gs. 60.gadiem bija pieprasīta visā PSRS teritorijā un kā pozitīvu iezīmi var minēt obligātu vizuālās mākslas, lietišķās mākslas darbu iekļaušanu projekta kompozīcijā.

Pēc mācībām RLMV Raimonds Znotiņš strādājis par arhitektu-mākslinieku institūtā “Tadžikgiprostroj” (Tadžikistāna, Dušanbe, 1961-1962). Pēc studijām Maskavā tika norīkots darbā LMS Mākslas fonda (MF) kombinātā “Māksla”, sākotnēji kā mākslinieciskais vadītājs (1967-1971), vēlāk bijis mākslinieks Noformēšanas cehā. No 1976. gada, pēc kombināta “Māksla” reorganizācijas pēc nozarēm, strādājis LMS MF Dekoratīvās mākslas kombinātā līdz 1992. gadam, projektējot un realizējot daudzu sabiedriski nozīmīgu ēku telpu interjerus Rīgā, Jūrmalā, Jēkabpilī, Valmierā u.c. Pēc LMS Mākslas fonda likvidācijas strādājis LMS meitas uzņēmumā SIA “Arta dizains” (1993-1995).

Raimonds Znotiņš veidojis un realizējis projektus: Jēkabpils Ekonomiskā tehnikuma (tag. Jēkabpils Agrobiznesa koledža) atpūtas telpu interjera kokgriezumus un ēdnīcas sienas gleznojumus asociatīvās tēlainības stilistikā (ar I. Cīruli, M. Melbārdi), atrakciju un spēļu kompleksa, kafejnīcas “Ki-ki-ri-gī” interjeram (kopā ar dizaineru Vilni Raudsepu (1939-2014), veidojis kafejnīcas interjeru, ornamentālas vitrāžas, mēbeļu komplektu, kinētisko dekoru “Gailis šūpolēs”, tag. demontēts; Jūrmala, Dzintari, 1977), panno viesnīcas “Rīga” (1956, tag. “Grand Hotel Kempinski Riga”) vestibilam (kopā ar Vladimiru Bekmani, 1967), kopā ar arhitektu Jāni Pipuru (1939-2013) un Vladimiru Bekmani izgatavojis dekoru “Rīga 1601. gadā” (4x1,5 m, koks) uzņēmuma “Rīgas Adītājs” ēdnīcas interjeram.

Mākslinieks veidojis interjerus kafejnīcai “Joma” (ar dizaineri Alevtinu Mošenkovu, Jūrmala, 1969), restorānam “Majori” (Jūrmala, 1972), kafejnīcai Krāsotāju ielā (arh. Tamāra Rusīnova), kafejnīcai “Daina” veidojis kokgriezumu dekoratīvās figūras un vitrāžu projektus (arh. Viktors Mellenbergs (1905-2001), tag. demontēts; 1973, Jūrmala), Vissavienības biedrības “Sojuzatrakcion” kompleksa “Daile” vestibila, zāles interjera projektus (arh. Edgars Šenbergs (1923-2016), Jūrmala, 1978), Rīgas Proletāriešu/Vidzemes izpildkomitejas/priekšpilsētas administratīvajai ēkai (arh. Oļgerts Krauklis, Ārija Išhanova, interjera mākslinieks Andris Ramats, tekstilmākslinieks Uģis Jankavs, metālmākslinieks Juris Gagainis (1944-2017), 1980).

 Raimonds Znotiņš piedalījās monumentālu uguns mūra gleznojumu izstrādē Jūrmalas sadzīves pakalpojumu kombinātā un apvienībā “Elektrons” (ar gleznotāju Gaidaru Jēkabsonu, 1989, Jūrmala; tag. nepastāv) un veidojis “Jēkaba kazarmu” ugunsmūra apgleznojumu (kopā ar Gaidaru Jēkabsonu, 1994, Rīga, Smilšu iela). Raimonds Znotiņš izgatavojis arī firmas zīmi A/S “Latvijas maiznieks” un veicis uzņēmuma “Vidzemes maiznieks” veikalu skatlogu māksliniecisko apdari (1995-1996).

Izstādēs Raimonds Znotiņš piedalās kopš 1962. gada. Darbi bijuši eksponēti Latvijā un bij. PSRS autoru un rūpnieciskā dizaina izstādēs: Vissavienības Tautas Saimniecības sasniegumu izstāde TSSI (mēbeļu grupa ēdamzālei, 1967), izstāde “Dekors-interjers 69” (kokgriezums “Rīga 1612”, kopā ar V.Bekmani, 1969), “Koks dekoratīvajā mākslā” (piedalījies ar restorāna “Majori” interjera projektu un kafejnīcas “Daina” interjera dekoratīvu sienas apdares fragmentu (ar koktēlnieku Jāni Poļaku (1941-2008), 1973), Jūrmalas izstādē “Kūrorts 77” (kafejnīcas “Ki-ki-ri-gī” interjera projekts, vitrāžu skices). Raimonda Znotiņa daiļradi raksturo gaumes un materiālu izjūta, kas izpaužas viņa vadībā izpildītajos monumentāli dekoratīvajos darbos kokā, vitrāžā, bet īpaši interjera apdarē un mēbeļu dizainā, kas bija ieturēti modernisma stilistikā. RLMV iegūtās iemaņas koktēlniecībā mākslinieks pielietojis interjera dizaina projektos, koku izvēloties kā dominējošo materiālu interjera dekoratīvajos apdares elementos, un autora risinātajos interjera projektos vienmēr tiek iekļauti vizuālās mākslas darbi.

LMS biedrs Raimonds Znotiņš ir kopš 1978. gada un rekomendācijas viņam izsniedza koktēlnieks Vladimirs Bekmanis, stikla mākslinieks Ludis Bērziņš, arhitekts Jānis Pipurs.

 

 


Sveicam

1. aprīlī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā metālmākslinieci Ināru Neilandi!

 

Māksliniece Ināra Neilande 1955. gadā beigusi Rīgas Pirmsskolas darbinieku pedagoģisko skolu (bij. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija, 2017.g. pievienota Latvijas Universitātei) un pēc mācībām strādājusi par pirmsskolas skolotāju bērnudārzos (1955-1962).

1962. gadā Ināra Neilande iestājusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Metālapstrādes nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programma), kuru absolvējusi 1966. gadā. Pēc RLMV beigšanas 1966. gadā Ināra Neilande strādājusi LMS Mākslas fonda kombinātā “Māksla”, kur bijusi juveliere līdz 1992. gadam.

Ināra Neilande izstādēs piedalās kopš 1966. gada. Personālizstādes notikušas Bauskas rajona kultūras namā (tag. Bauskas novada pašvaldības iestāde “Bauskas Kultūras centrs”, 1985), Durbes muzejā (1988), Latvijas Nacionālajā dabas muzejā (rotaslietu izstāde “Mana zeme”, 1992), Dzērbenes vidusskolā (tag. nepastāv, 1987, 1996), Drustu pamatskolā (1995) u.c. Metālmākslinieces smalkās, ar māksliniecisku gaumi darinātās metāla un dzintara rotaslietas guva augstu novērtējumu LPSR Republikāniskajās, PSRS, ka arī ārzemju lietišķās mākslas izstādēs. Ināra Neilande darinājusi kaklarotas, rokassprādzes, gredzenus, rotu komplektus u.c. rotaslietas, sākotnēji daiļradē izmantojot melhioru, dzintaru, vēlāk pievērsusies arī citiem pusdārgakmeņiem (jašma, čaroids, radusīts). Māksliniece piedalījusies izstādēs, pārstāvot arī Mākslas fonda uzņēmumus – bij. Čehoslovākijā (1971), bij. PSRS-Krievijā (1973, 1984, 1985, 1986), Vācijā (1974), Zviedrijā (1975), Grieķijā (1976), Armēnijā (1977), Polijā, Beļģijā. Piedalījusies arī LMS izstādēs “Mākslas dienas”.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Ināra Neilande ir kopš 1971. gada, un rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza gleznotājs Kārlis Sūniņš (1907-1979), keramiķis Pēteris Martinsons (1931-2013), metālmākslinieks Džems Bodnieks (1910-1987). Ināra Neilande aktīvi piedalījusies arī LPSR Mākslinieku savienības Lietišķās mākslas sekcijas darbā.

Ināras Neilandes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

Ludis Danilāns, xxx, papīrs, tuša, LMS muzeja arhīvs

 

31. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā ilustratoru, karikatūristu Ludi Danilānu!

 

Mākslinieks Ludis Danilāns 1974. gadā beidzis J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). 1981. gadā absolvējis Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas mākslas apakšnozare).

Pēc LMA studijām L.Danilāns strādājis kā mākslinieks noformētājs vairākās iestādēs, t.sk. Latvijas Kooperatīvās tirdzniecības reklāmas aģentūrā (1983-1984). No 1984. gada darbojies LMS Mākslas fonda Dekoratīvajā mākslas kombinātā - iekārtojis interjerus, projektējis mēbeles un darinājis sienas gleznojumus - Jāņmuižas 2. Lauku profesionāli tehniskajā vidusskolā (tag. nepastāv, Cēsis, 1988), Dzelzceļnieku bērnu poliklīnikā (tag. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Rīga, 1992) u.c.

Ludis Danilāns 20.-21.gs. mijā bija pievērsies karikatūras žanram, veidojis darbus populārajiem “Perestrojkas”, “Atmodas”, neatkarīgās Latvijas medijiem ar pieprasīto sadzīves, sociālo, kā arī politisko tēmu kontekstiem. Autora darbi ir apveltīti ar smagnēju humora izjūtu un veidoti melnbaltā, vēlāk polihromā tušas zīmējuma tehnikā. Karikatūras publicētās žurnālos “Dadzis”, “Auto Žurnāls”, “Rīgas Laiks”, “Mūsmājas”, laikrakstos “Literatūra un Māksla”, “Elpa”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Diena”, “Atmoda Atpūtai”, “Brīvā Latvija”, “Nakts”, “Cīņa”, “Laiks” u.c. Mākslinieks izstādēs piedalījies kopš 1980. gadā - Republikas karikatūru izstādēs Latvijā un konkursos, bij. PSRS, Bulgārijā (Gabrova), Polijā, bij. Čehoslovākijā, Beļģijā (Knokke – Heist Zīmējumu festivāls), Nīderlandē, Spānijā, Indonēzijā. Mākslinieks saņēmis godalgu “Sudraba paplāte” Starptautiskajā karikatūru biennālē (Ankonā, Itālijā, 1987, 1989) u.c. nozares balvas.

Ludis Danilāns ilustrējis arī grāmatas: Ainas Vāveres (1924-2011) romānu “Kādēļ, mīlestība?” (a/s “Preses nams”, 1995), Jāņa Baltvilka (1944-2003) “Zelta klimpas” (1998), Ē.F.Hansena “Psalmi ceļojuma beigās” (a/s “Preses nams”, 1998), Māras Svīres “Nestāsti man pasakas” (a/s “Preses nams”, 1999).

Vairāk kā divdesmit gadus Ludis Danilāns sadarbojas ar VAS “Latvijas Pasts” un veido dizainu pastmarkām un aploksnēm. Mākslinieks ir dizaina autors pastmarkām: „Varavīksnes forele”, „Akmeņplekste” (2004), sērijā “Latvijas tilti” izdotajai pastmarkai “Mūra tilts pār Raunu” (2006), pastmarkai “Basketbols – nacionālais sporta veids Latvijā” (2009), “Ziemas Olimpiskās spēles Vankūverā” (2010), pastmarkai “Trusis” (2011), “Šķēpamešana” (2012), sporta sērijas pastmarkai “Skeletons” (2014), “Latvijas Neatkarības deklarācijai – 25” (2015), pastmarkai ar Latvijas pirmo satelītu “Venta-1” (2017), Bauskas pils un Cesvaines pils pastmarkām (2017), etnogrāfa, publicista, pedagoga, vecticībnieku garīdznieka un Latvijas vecticībnieku senatnes pētnieka Ivana Zavoloko piemiņai (2019), Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) dibināšanas 100. gadadienai veltītajai pastmarkai (2019), “Ziemassvētki” (2020), pastmarku sērijai, kas veltīta seno pasta ceļu tematikai (2020) u.c.

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs Ludis Danilāns ir no 1990. gada. Rekomendācijas L. Danilānam izsniedza grafiķi, karikatūras meistari Tamāra Sergijenko, Uģis Mežavilks (1929-1998), Dainis Breikšs. Mākslinieks ir arī Eiropas Karikatūristu organizāciju federācijas (Vācija) biedrs kopš 2001. gada.

Luda Danilāna darbi atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejā, Ķekavas novadpētniecības muzejā, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

23. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslas zinātnieci Valdu Vilīti!

 

Valda Vilīte 1961. gadā beigusi Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes (tag. Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāte) Latviešu valodas un literatūras nodaļu. 1971. gadā mākslas zinātniece absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas zinātnes nodaļas Mākslas vēstures un teorijas apakšnozare), ar diplomdarbu – “Jānis Staņislavs Roze”, vadītājs, akvareļgleznotājs, mākslas zinātnieks Romis Bēms (1927-1993).

Pēc studijām LU Valda Vilīte strādājusi Rīgas pilsētas 13. bibliotekā par bibliotekāri (1961-1962), pēc tam darbojusies “Rīgas Ceļojumu un ekskursiju birojā” par ekskursiju vadītāju (1962-1969), kur guva un dalījās ar profesionālo interesi par Latvijas kultūras mantojumu, muižām, baznīcām un to mākslas vērtībām.

Studiju laikā LMA Valda Vilīte sāka strādāt par vecāko inspektori LPSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē (1969-1973), kas mākslas zinātniecei deva iespēju praktiskā veidā apzināt un iepazīt Latvijas kultūras mantojumu. Pēc studijām LMA Valda Vilīte tika pārcelta darbā uz Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētniecisko padomi par mākslas sektora vadītāju (1973-1977). V.Vilīte no darba tika atbrīvota par “pretpadomju darbību”, proti, mākslas zinātniece tika minēta LPSR VDK virsnieka Dzintara Līņa (1928-2001) izstrādātā apsūdzībā un notiesājošā spriedumā pret mākslinieku un mākslas zinātnieku Jurģi Skulmi (1928-2015). Pēc tam Valda Vilīte strādāja Republikas Padomju Tirdzniecības tehnikumā (tag. Rīgas Tirdzniecības profesionālā vidusskola) par estētikas skolotāju (1977-1978).

No 1977. - 1980. gadam Valda Vilīte Rundāles pils muzeja uzdevumā par muzeja zinātniskajām tēmām veica arhīvu, muzeju, bibliotēku materiālu izpēti Maskavā, Sanktpēterburgā (Krievija) un Rīgā. 1980. gadā pēc Imanta Lancmaņa uzaicinājuma Valda Vilīte kļuva par Rundāles pils muzeja štata darbinieci - zinātnisko līdzstrādnieci (1980-1994). Valdas Vilītes zinātniski pētnieciskā darbība Rundāles pils muzejā bijusi saistīta ar baroka laika arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700–1771) darbību Latvijā un Latvijas feodālisma posma mākslas un arhitektūras izpēti.

Valda Vilīte mākslas pētniecībā īpaši pievērsusies sudrabkaļu darbībai Latvijā, kam veltītas daudzas publikācijas. Mākslas zinātniece veic nozīmīgu ieguldījumu Latvijas sudrabkaluma mākslas izpētē, aptverot laika posmu no sudraba mākslinieciskās apstrādes pirmsākumiem līdz mūsdienām. Valdas Vilītes darbs sudraba mākslas apzināšanā un klasificēšanā ir apkopots un izdots divās apjomīgās monogrāfijās, kurās ietverti pētījumi par sudraba apstrādi Latvijas teritorijā un izpētītas vairāk nekā 1000 sudrabkaļu biogrāfijas - “Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.-20.gs. Izstāde Rundāles pilī, katalogs, 1. sējums” (sast. Valda Vilīte, “Avots”, 1991) un “Latvijas sudrabkaļi: Darbi un meistaru zīmes” (sast. Valda Vilīte, “Avots”, 1993).

Valda Vilīte no 1998. gada darbojusies par konsultanti Olaines Vēstures un mākslas muzejā un no 2002. gada veikusi Olaines novada pašvaldības vēstures dokumentu sakārtotājas un tulkotājas pienākumus, kā arī pašvaldības avīzes redaktores darbu.

Ar Olaines Vēstures un mākslas muzeja atbalstu ir izdoti vairāki Valdas Vilītes izdevumi, kas saistīti ar Olaines novadu un tā vēsturi – “Teodors Zeiferts, 1865-1929: rakstu krājums” (kopā ar I.Burāni, Olaines vēstures un mākslas muzejs, 2006), “Vēstules mātei, 1923.-1937.” (Olaines vēstures un mākslas muzejs, 2004), “Olaines Sv. Elizabetes baznīca. 1753-2003” (SIA “N.I.M.S”, 2003), “Vija Upmale, 1932.-1996.: Ar gaišumu un smeldzi sirdī: laikabiedru atmiņas un apceres” (Olaines vēstures un mākslas muzejs, 2007), “Ceļojums no Žagarkroga līdz Šulca un Bluku krogam” (Olaines vēstures un mākslas muzejs, 2008).

Publikācijas par mākslu Valda Vilīte veido kopš 1968. gada. Gatavojusi publikācijas laikrakstiem - “Darba Uzvara”, “Literatūra un Māksla”, “Lauku Avīze”, “Diena”, žurnāliem - “Zvaigzne”, “Padomju Latvijas Sieviete”, “Māksla”.

Valda Vilīte ir autore izdevumiem: “Sesavas evaņģēliski luteriskā baznīca 1633-1933” (1994), “Sesavas baznīca 1633-2018” (Sesavas evaņģeliski luteriskā draudze, 2018). Veidojusi Rīgas Melngalvju nama izstādes katalogu “Rīgas 17.-19. gs. sudrabs - V.Astaņina kolekcijā” (Viktors Astaņins, “Jumava”, 2001) un pētniecisku rakstu “Pēdējā Rastrelli celtne” mākslas zinātnieces Elitas Grosmanes sastādītajā rakstu krājumā “Senā Jelgava” (“Neputns”, 2010). Valda Vilīte veidojusi rakstus par Latvijas metālmāksliniekiem enciklopēdijai “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 1., 2., 3., 4. sējumam (“Latvijas enciklopēdija”, 1995; “Latvijas enciklopēdija”, 1996; “Preses nams”, 2000; “Preses nams”, 2003). No 1994. gada mākslas zinātniece regulāri gatavojusi Latvijas lietišķās mākslas mākslinieku biogrāfijas datubāzei “Allgemeines Künstlerlexikon”. Valda Vilīte sadarbojusies arī ar Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības muzeju “Rīgas Jūgendstila centrs” un veikusi metāla mākslas kolekcijas pētījumu “Metāla māksla 20. gs. sākumā”. Ar referātiem par mākslu piedalījusies zinātniskās konferencēs Latvijā, Krievijā, Zviedrijā, Somijā.

Mākslas zinātnieces Valdas Vilītes nozīmīgā profesionālā darbība ir novērtēta ar Latvijas Kultūras fonda Spīdolas stipendiju (par projektu „Latvijas sudraba saktas 17.-19. gs.”, 1995), nomināciju Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvai (2002), Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kultūras mantojuma Gada balvu, veicināšanas balvu par izdevumu “Olaines Sv. Elizabetes baznīca. 1753-2003” (2004). Par ieguldījumu Latvijas kultūrā un mākslā Valdai Vilītei ir piešķirta VKKF mūža stipendija (2006).

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Valda Vilīte ir kopš 1988. gada, un uzņemšanai LMS rekomendācijas izsniedza mākslas zinātnieces Skaidrīte Cielava (1920-2005), Adriana Jupatova, mākslas zinātnieks, gleznotājs Imants Lancmanis.

 


Sveicam

 

22. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā ādas apdares mākslinieci Veltu Baltoku!

 

Māksliniece Velta Baltoka 1967. gadā absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Ādas mākslinieciskās apdares nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Ādas izstrādājumu dizaina programma). Mācījusies pie pasniedzējām Veras Cepurītes (1915-1993) un Ausmas Daukstes (1929-2005), un kompozīciju pie latviešu akvareļglezniecības pamatlicēja Kārļa Sūniņa (1907-1979).

No 1968.-1971. gadam Velta Baltoka apmeklējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmija) Mākslinieciskās konstruēšanas vakara kursus.

Pēc RLMV beigšanas Velta Baltoka tika norīkota darbam par mākslinieci - modelētāju (1967-1988) tolaik vadošajā Latvijas ādas galantērijas uzņēmumā - kombinātā “Somdaris”, Rīgā. Māksliniece izstrādāja paraugus kombināta sērijveida produkcijai sadzīves patēriņam - grāmatu apvākiem, jostām, somām, cimdiem, suvenīriem u.c. Aksesuāru klāstā bija jāiestrādā vienkāršie ornamenti, jāveido izstrādājumu plastiskais dizains – krāsu salikumi, locījumi, polsterējumi, iešuvumu un aplikāciju apdare. “Somdara” darba kolēģi bija rūpnieciskie dizaineri Zigrīda Skrastiņa, Vilnis Freimanis, Ilga Radziņa u.c., kas, pastāvot plānveida intensīvai ražošanai un pieprasījumam, ieviesa ap 100 inovatīvu produkcijas risinājumu gadā. Kombināta produkcijas un dizaina kvalitāte un gaume tika augsti novērtēta bij. PSRS, un vairāki izstrādājumi tika novērtēti ar “kvalitātes zīmi”.

Izstādēs Velta Baltoka piedalās kopš 1968. gada. Pirmā izstāde, kurā tika eksponēti mākslinieces darbi, bija Republikas pirmā Ādas plastikas izstāde (LMS galerija, 1968). Velta Baltoka piedalījusies daudzās  izstādes Latvijā un ārzemēs - bij. Čehoslovākijā (1969), ASV (1972), Krievijā (1973), Ungārijā (1974), Igaunijā (1982). Izstādēs eksponējusi grāmatu ādas iesējumus (viesu grāmatas, adrešu grāmatas) un dekoratīvas kārbas, mākslinieces radošajā daiļradē redzama augsta ādas apstrādes tehniskā meistarība, materiāla un tā īpašību izjūta. Velta Baltoka saņēmusi PSRS Kultūras ministrijas un LMS apbalvojumu Vissavienības jauno mākslinieku izstādē “Zemes jaunība” (1976). Māksliniece piedalījusies arī LMS rīkotajās ikgadējās izstādēs “Mākslas dienas”.

Velta Baltoka bija LMS Jauno Mākslinieku apvienības biedre no 1970.-1975. gadam. Latvijas Mākslinieku savienības biedre māksliniece ir kopš 1975. gada, un rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņai izsniedza metālmākslinieks Eižens Auniņš (1911-1992), gleznotājs Kārlis Sūniņš, ādas apdares māksliniece Vera Cepurīte.

Māksliniece Velta Baltoka kopš 2004. gada ir arī biedrības “Grāmatsējumu un ādas dizaina asociācija” biedre. Aktīvi piedalījusies biedrības rīkotajās izstādēs – Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā (“Ādas otrā dzīve”, 2006), grāmatu namā “Valters un Rapa” (2004), Jaunmoku pilī (2004), Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (2003) u.c.

Veltas Baltokas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

16. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā muzeju darbinieci, gleznotāju Valdu Mežbārdi!


Valda Mežbārde 1964. gadā beigusi  J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). V.Mežbārdes JRRMV klases biedri bija pazīstamie gleznotāji un pedagogi – Inta Celmiņa, Uno Daņiļevskis (1945-2005), Ivars Heinrihsons, Anita Jansone u.c., kuri mācījās pie JRRMV pedagogiem, gleznotājiem – Harija Blunava (1924-2006), Vasilija Šelkova (1923-2013), Imanta Prēdeļa (1920-1994), Induļa Zariņa (1929-1997) u.c. V.Mežbārde no 1964.-1968. gadam studēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Pedagoģijas nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmija).

 

Nepabeidzot studijas, V.Mežbārde uzsāka darbu Latvijas muzejos: strādājusi LPSR Vasts Mākslas muzejā (tag. LNMM) par fotogrāfu (1968-1973), Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā (DNMM) kopš 1973. gada un bijusi ilggadēja muzeja mākslas nodaļas vadītāja.


V.Mežbārde uzsāka darbu Daugavpilī, kur kopš 1965. gada sāka veidoties radoša profesionālu mākslinieku kopa, jo pilsētas pašvaldības vadītājs no 1967.-1977. gadam bija mākslas entuziasts Vladislavs Azāns (1928-2006), un viņa pārraudzībā pilsētā būvēja un piešķīra māksliniekiem darbnīcas, veidoja pasūtījumu politiku. Kopas pamats bija V.Mežbārdes LMA kursa un studiju biedri, kā tēlnieki –  Indulis Folkmanis, Jeļena Volkova (1949-2019), metālmākslinieks Mārtiņš Kupcis ((1947-1980), Daugavpils galvenais mākslinieks, 1968-1975), gleznotāji – Mārtiņš Lapiņš, Mārcis Stumbris (1942-2014), Kārlis Dobrājs (Daugavpils LMS organizācijas dibināšanas rosinātājs un vadītājs, 1975-1977) un Inta Dobrāja (1940-2020), interjeristi – Uģis Auziņš (Daugavpils LMS organizācijas priekšsēdētājs, 1977, Daugavpils galvenais mākslinieks, 1975) un Ausma Auziņa, stikla māksliniece Ludmila Safronova (Daugavpils galvenā māksliniece, 1985) u.c. Strādājot muzejā, māksliniece veicināja Daugavpils un Latgales novada kultūras norises un mākslas dzīvi, kā arī izstāžu apmaiņu ar citiem muzejiem, t.sk. Lietuvā, Baltkrievijā. 1982. gadā LMS Daugavpils organizācija tika pārcelta uz Rēzekni un pārdēvēta par “Latgales organizāciju”, kas veicināja izmaiņas Daugavpils mākslinieku aktivitēs.


Māksliniece izstādēs piedalās kopš 1969. gada. Izstādes ar autores dalību: “Klusā daba” (LNMM, 1970), “Daugavpils mākslinieku izstāde” (LMS galerija, 1976), “Gaismēnas” (Valmiera, 1978), “Mākslas dienas’ 79” “R” (LNMM, 1979), “Latgales novada mākslinieku izstāde” (Liepaja, 1975), “Daba. Vide. Cilvēks” (“Mākslas dienas”, Krāslavas novadpētniecības un mākslas muzejs, 1984), “Latgales māksla laiku lokos” (LNMM, 1989), “Mākslas dienas”, “Daugavpils mākslinieku izstāde” (DNMM, 1972-1999).  V.Mežbārde rīkoja izstādes arī kopā ar gleznotāju Mārtiņu Zitmani (Paņeveža, Lietuva, 1983; Davgavpils, 1984; Koksnes konstrukciju Lielā zāle, Līvāni, 1990), ar gleznotājiem Leonīdu Bauļinu (1945-2002) un Romānu Ivanovski (Tronheima, Norvēģija, 1993).


Jāatzīmē autores personālizstādes: Jasmuižā (1985), Dvietē (1986), Daugavpils Krievu namā, galerijā “Māra” (1996), izstāde “Bez melnā” (Latgales Kultūrasvēstures muzejs, Rēzekne, 1997), izstāde “Valdas Mežbārdes gleznas” (Daugavas muzejs, 1998; “Park hotel Latgola”, 2006), izstāde “Krasts" (Marka Rotko Mākslas centrs, Daugavpils, 2015), “Starp mirkļiem” (DNMM, 2018).


Būtiska bija V.Mežbārdes dalība Daugavpilī aizsāktajā plenēru kustībā Latvijā, kas aptvēra ne tikai Latgales reģionu un kuros ikgadēji piedalījās ap 24 mākslinieki, īpaši jāatzīmē “Plenērs’ 74” (Jēkabpils novadpētniecības un mākslas muzejā un plenēru izstādes 1975, 1976, 1978, Daugavpilī, kā arī 1977, Liepājā).

V.Mežbārde savā daiļradē ir pievērsusies portretam, figurālai kompozīcijai un klusai dabai. Darbiem raksturīga modernismā sakņota asimetriska, dekoratīvi ornamentāla un psiholoģiski piesātināta kompozīcija. Ekspresīvajā gleznojumā portretējamā persona tiek emocionāli precīzi raksturota, izmantojot tonālo laukumu kontrastu.

Valda Mežbārde veikusi monumentālo sienas gleznojumu projektus Daugavpils bij. Pionieru nama interjeriem (“Pasaku istaba” ar gleznotāju Kārli  Dobrāju, 1976), bij. kinoteātrim “Oktobris” (kafejnīca un foajē, arh. Oļģerts Krauklis, gleznotājs Mārcis Stumbris, 1979).


Valda Mežbārde bijusi LMS Jauno Mākslinieku apvienībā no 1971. gada un ir LMS biedre kopš 1974. gada. LMS biedres kandidātei Valdai Mežbardei rekomendācijas izsniedza DNMM un gleznotāji Uldis Zemzaris, Kārlis Dobrājs, Māra Kažociņa (1932-1992). Māksliniece ir arī biedrības “Daugavpils reģiona mākslinieku asociācija” biedre.


Valdas Mežbārdes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.



Sveicam

 

Šodien, 16. martā nozīmīgu jubileju atzīmē keramiķe Ausma Mīlgrāve.

 

Māksliniece Ausma Mīlgrāve 1948. gadā beigusi Rīgas Daiļamatniecības skolas Keramikas nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina programma). Skolas direktors bija gleznotājs Jānis Ērglis (1891-1964). 1954. gadā A.Mīlgrāve absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozare), ar diplomdarbu – sienas strūklaka un kafijas servīze, vadītājs, keramiķis Georgs Kruglovs (1905-1984).

Pēc studijām LMA Ausma Mīlgrāve strādājusi LMS Mākslas fonda kombināta “Māksla” keramikas darbnīcā (1954-1960) par mākslinieci-keramiķi, izgatavoja keramikas darbus pēc kolēģu – mākslinieku, radītiem etaloniem tirdzniecībai salonā. Māksliniece arī pati izstrādāja modeļus ražošanai vāzēm, servīzēm, svečturiem, suvenīriem un citiem pieprasītiem keramikas izstrādājumiem. Vēlāk strādājusi par mākslinieci LMS Mākslas fonda (MF) keramikas fabrikā (1960-1982) un bijusi arī MF keramikas nozares mākslas padomes priekšsēdētāja. Keramiķe darbojusies arī LMS Mākslinieku kopā “Logs” no 1982. gada.

Ausma Mīlgrāve izstādēs piedalās kopš 1955. gada. Kā nozīmīga jāatzīmē A.Mīlgrāves dalība izstādēs, kas bija veltītas norisēm PSRS vēsturē – Starptautiskajam Jaunatnes un studentu festivālam Maskavā 1957. gadā, kā arī PSKP 21. kongresam 1959. gadā, kas turpināja nosodīt “Staļina personības kultu ” un tā noziegumus. Šie notikumi iezīmēja Latvijai būtiskās “Hruščova atkušņa” demokratizācijas tendences. Māksliniece par festivālā izstādītām balvām un suvenīriem saņēma atzinību (1. prēmiju). Piedalījusies jauno mākslinieku un Dekoratīvi lietišķās mākslas republikas un bij. PSRS izstādēs. A. Mīlgrāves darbi tika eksponēti arī starptautiskās izstādēs (Rumānija, Šveicē, 1958; ASV, 1959, u.c.). Māksliniece radošajā daiļradē pievērsusies dekoratīvu māla trauku, vāžu un to kompozīciju izveidē. Darbiem raksturīga formas lakoniska vienkāršība un daudzveidīga kolorīta glazūra.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Ausma Mīlgrāve ir kopš 1959. gada. Rekomendācijas keramiķei izsniedza mākslinieki Jūlijs Viļumainis (1909-1981), Ella Ūdre-Dviele (1904-1990) un Zina Ulste (1928-2006).

Ausmas Mīlgrāves darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

16. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tekstilmākslinieci Skaidrīti Leimani!

 

Māksliniece Skaidrīte Leimane 1960. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Tekstilmākslas nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Struktūras tekstila izglītības programma) un diplomdarbā audusi mēbeļu un dekoratīvo audumu zaļganpelēkos un smilšu krāsas toņos. RLMV Tekstilmākslas nodaļas vadītāja bija aušanas un batikošanas speciāliste E.Skujiņa.  Pēc mācībām RLMV Skaidrīte Leimane tika norīkota darbam bij. Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona Rūpniecības kombinātā par audēju (1960-1961), pēc tam kā māksliniece strādājusi Rīgas Elektrotehniskā rūpnīcā “REZ” (1961-1964) un LRSP ZA Organiskās sintēzes institūtā (1964-1965).

1965. gadā Skaidrīte Leimane uzsāka studijas Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Tekstilmākslas apakšnozare), ko absolvēja 1970. gadā ar diplomdarbu “Dekoratīvie audumi ar ornamentāliem motīviem”, vad. profesionālās izglītības pamatlicējs tekstilmākslā Latvijā, mākslinieks Rūdolfs Heimrāts (1926-1992). 1993. gadā tekstilmāksliniece saņēmusi Humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (LMA).

Pēc studijām LMA Skaidrīte Leimane strādājusi Rīgas tekstila r/a “Sarkanais rīts” (1970-1973). No 1973. gada māksliniece sākusi strādāt LMA Tekstilmākslas katedrā par mācību metodiķi. Skaidrīte Leimane ilggadēji piedalījusies LMA tekstilmākslas izglītības programmas apmācības sistēmas stiprināšanā un attīstības veicināšanā. No 1984.-1999. gadam Skaidrīte Leimane bijusi Līgatnes Tautas lietišķās mākslas studijas “Līgatne” vadītāja.

Skaidrīte Leimane strādā dažādās aušanas tehnikās. Radošajā daiļradē māksliniece pievērsusies gobelēnam, kā arī faktūru un formu meklējumiem miniatūro un lielizmēra telpisko tekstiliju veidošanā. Izstādēs Skaidrīte Leimane piedalās kopš 1970. gada. Piedalījusies izstādēs Latvijā un ārzemēs: Itālijā, Zviedrijā, Francijā, Polijā, Čehijā, Austrijā, Krievijā, Vācijā un Ungārijā. Darbus eksponējusi izstādēs: LMS “Mākslas dienu” izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 1984, idejas autors gleznotājs Ojārs Ābols (1922-1983)), Lietišķās mākslas izstādē “Ritms” (izstāžu zāle “Arsenāls”, LNMM, 1996), 2. Starptautiskajā Gobelēnu festivālā (Buvē, Francija, 1996), 3. Baltijas Miniatūrtekstiliju izstādē (Gdaņska, Polija, 1997), Latvijas Tekstilmākslas izstādē (Hamburga, Vācija, 1999), 7. Starptautiskajā Miniatūrtekstiliju triennālē (Andžēra, Francija, 2002), izstādē “Latvijas Mākslinieku rotas un miniatūrtekstilijas” (Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, LNMM, 2009), LMA pedagogu darbu izstādē “Durvis” (LMA, 2012), miniatūrtekstiliju izstādē „Dziesma Daugavai” (Marka Rotko mākslas centrs, Dugavpils, 2014) u.c. Māksliniece piedalījusies arī LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas”.

Skaidrīte Leimane aktīvi piedalījusies biedrības “Tekstilmākslas asociācija” aktivitātēs un rīkotajās izstādēs – izstādē Romā (Itālija, 1998) un Hamburgā (Vācija, 1999), 7. Tekstilmākslas asociācijas žūrētajā izstādē “Savienojums” (Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, LNMM, 2002), “Desmitā” (Sv. Pētera baznīca, Rīga, 2005), “Tekstils LV” (Jūrmalas pilsētas muzejs, 2011), “Septiņpadsmitā” (Sv. Pētera baznīca, Rīgā, 2012), “Kultūras pavedieni” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 2014), Tekstilmākslas asociācijas 20 gadu jubilejas izstādē (Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2015), izstādē “Zīmīte draugam” (Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2020), “Atjaunotās vērtības” (Talsu novada muzejs, 2020) u.c. Māksliniece ir veidojusi izstādes kopā ar Ainu Muzi (1943-2017), Aiju Baumani (1943-2019), Irisu Blumati, Ievu Krūmiņu u.c.

Skaidrīte Leimane rīko personālizstādes kopš 1984. gada. Pirmā personālizstāde - “Tekstilijas” (1984), notika LAS “Arhitektu namā”. Mākslinieces personālizstādes notikušas arī Lēdurgas kultūras namā (“Vidzemes ainava”, 1997), Talsu novada muzejā (2003), galerijā “Daugava” (“Mans ceļš”, 2006), Valmieras muzejā (2011).

Tekstilmāksliniece saņēmusi nozares apbalvojumu starptautiskā mākslas izstādē “International Tsai-Mo Fish Art Exhibition” Taivānā.

Skaidrīte Leimane bijusi LMS Jauno mākslinieku apvienībā no 1969. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedre māksliniece ir kopš 1989. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņai izsniedza tekstilmākslinieki Rūdolfs Heimrāts, Vija Jansone, Aija Baumane. Biedrības “Tekstilmākslas asociācija” biedre ir no 1994. gada. Skaidrīte Leimane ir arī Latvijas Universitātes studenšu korporācijā “Varavīksne” no 1991. gada.

Skaidrītes Leimanes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī privātkolekcijās Latvijā, ASV, Vācijā, Ungārijā u.c.

 


Sveicam

 

14. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā starpnozaru mākslinieku Ivaru Mailīti!

 

Ivars Mailītis 1983. gadā absolvējis Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare) ar diplomdarbu “Kalendārs izgudrotājiem”, vadītājs, grafiķis Aleksandrs Dembo (1931-1999).

Ivars Mailītis kā starpnozaru mākslinieks darbojas daudzos mākslas veidos un nozarēs - tēlniecībā, grafikā, plakātu mākslā, glezniecībā, scenogrāfijā, kino un video, veido perfomances, akcijas, vides objektus.

Izstādēs Ivars Mailītis piedalās kopš 1975. gada. 20.gs. 80. gados  mākslinieks bija pievērsies didaktiskam un konceptuālam izstāžu plakātam, izmantojot postmodernisma ironijas valodu, kā arī krāsu laukumu un grafiskos kontrastus. Būdams LMA students I.Mailītis eksponēja plakātus – “Veselības aizsardzības ministrija brīdina”(1982) un plakātu ciklu “Plakāti par tautas sakāmvārdiem” (1982), vēlāk tapuši “Tēlniecības kvadriennāle 84” (1984), “Optimistiskā noskaņa” (1986) un iespiedplakāti “Par saudzīgu attieksmi pret maizi” (“Avots”, 1987), “Kausā noslīkst vairāk ļaužu nekā jūrā” (“Avots”, 1987).

Mākslinieks rīkojis personālizstādes: “Cilvēki karogi” (ar I.Mailīti, LMS Jauno mākslinieku apvienības izstāžu nams “Jāņa sēta”, 1987), Tallinas pilsētvidē (1987), “Pārmija” (LMS Jauno mākslinieku apvienības izstāžu nams “Jāņa sēta”, 1990),  Norčēpingas mākslas muzejā (Zviedrijā,1991), “ART S 0. F. A.” (Nīborgā. Dānijā, 1991), “Vaska figūras” (ar I.Mailīti, “Rīgas Galerija”, kuratore A.Riņķe, 1994).

I.Mailītis piedalījies “Mākslas dienu” ietvaros rīkotajā izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” (Rīgas sv. Pētera baznīca, 1984, ideja - Ojārs Ābols (1922-1983)) ar darbu “Oranžais helikopteršlopstermotelis” vai “Oranžā helikopterakcija. Transformējama vide bērniem”. Ivars un Inese Mailīši darbā iekļāva trosēs iekārtu un kinētisku objektu. Mākslinieki ar tekstilskulptūrām piedalījušies tekstilmākslas biennālē Lozannā (Šveice, 1988), izstādē “Rīga – Latviešu avangards” (rīkotāji - LMS, J.Borgs, H.Demakova u.c., un NGBK, Barbara Štraka; Berlīne, Ķīle, Brēmene, 1988, 1989), mākslas festivālā “Lidojošās skulptūras” (Djepā, Francijā, 1990), izstādēs – “Latvijas māksla Kopenhāgenā” (1989), “Baltija: padomju ēras nonkonformisma un modernisma darbi” (Ratgersa universitāte, Zimmerli Mākslas muzejs, ASV, 2001), “Čemodānu parāde” (festivāls “Bildes”, 2007).

I.Mailītis piedalījies spēlfilmu un videofilmu veidošanā: “Ūdensbumba resnajam runcim” (rež. Varis Brasla, “Forma”, 2004), “Būris” (rež. Ansis Epners (1937-2003), “Anša Epnera studija AVE”, 1993), “Pasaules gals” (ar Ivaru Poikānu, 1992), “Kamols” (Ivars un Inese Mailīšī, 1990), “Sprīdītis” (rež. Gunārs Piesis, “Rīgas kinostudija”,1985) un “Hack Your Own Leg” (rež. Aigars Graube un Igors Linga,1988).

Ivars Mailītis kā mākslinieks piedalījies arhitektonisku projektu, kā PSRS paviljona projekta izstrādē starptautiskai izstādei “Expo ’92” (arhitekti Juris Poga, Aigars Sparāns (1955-1996), Spānija, 1992), Baltijas paviljona izstrādē “Expo ’93” (arhitekts Aigars Sparāns, Tedžonā, Dienvidkorejā, 1993) un arī  Latvijas paviljona “Expo 2010” izstrādē (Šanhaja, Ķīna, 2010), Dziesmu svētku estrādes meta izstrādē Mežaparkā (J.Pogas arhitektu birojs, Austris Mailītis, Marika Bašena, Žanna Turova, Matiss Mailītis (1986-2016), Gundars Kozlovskis; 2008).

I.Mailītim tika uzticēta iespēja izstrādāt logo, vizuālo tēlu un būt galvenajam māksliniekam Vispārējos latviešu deju un dziesmu svētkos (1998, 2013), Skolu jaunatnes VIII dziesmu un deju svētkos (“Gaismas ritenis”, 2000), Deju svētkiem “Rīga – 800” (2001), Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem “Gaudeāmus” (2004). Mākslinieks sadarbībā ar Latvijas Banku izgatavojis apgrozījuma monētas “Sprīdītis” metu (ar tēlnieci Ligitu Ulmani, 2004) un bijis Pasaules čempionāta hokejā Rīgā simbola autors (2006).

LMS biedrs Ivars Mailītis ir kopš 1984. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, izsniedza mākslinieki L.Šēnbergs, G.Smelters, A.Dembo.

Ivars Mailītis saņēmis kino nozares apbalvojumu Gada balvu “Lielais Kristaps” (1994).

Ivara Mailīša darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (DMDM), Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, LKA Rīgas Kino muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Limbažu muzejā, Ludzas Novadpētniecības muzejā, Kuldīgas novada pašvaldības iestādē “Kuldīgas novada muzejs”, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Vācijā u.c.

 

 


Sveicam

14. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju Ilzi Annu Plēsumu-Fogeli!

 

Māksliniece Ilze Anna Plēsuma-Fogele mācījusies Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Kultūras nama Tautas tēlotājas mākslas studijā (tag. Tautas tēlotājas mākslas studija “Umbra”) piecpadsmit gadus pie gleznotāja, pedagoga Nikolaja Petraškēviča (1909-1976), apgūstot pasteļa un akvareļglezniecības pamatus.

1978. gadā Ilze Anna Plēsuma-Fogele absolvējusi Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Pedagoģijas nodaļu (tag. nepastāv), kurā studēja pie pasniedzējiem, gleznotājiem Arvīda Būmaņa (1942-2000), Edvarda Grūbes un Ivara Heinrihsona.

Ilze Anna Plēsuma-Fogele strādā galvenokārt eļļas un pasteļa tehnikās. Gleznotāja darbos studē un analizē reālo, apkārtējo pasauli, dabu, iekļaujot savus personīgos pārdzīvojumus un pieredzi. Radošajā daiļradē māksliniece izkopusi savpatno krāsu un kompozīcijas izjūtu. Ilze Anna Plēsuma-Fogele glezno izjustas ainavas, klusās dabas un portretus. Vairāku ievērojamu personību portretus māksliniece veidojusi grafikā. 

Jau pirms iestāšanās LMA Ilze Anna Plēsuma-Fogele sākusi aktīvi piedalīties izstādēs. Izstādēs piedalās kopš 1964. gada, kad pirmo reizi darbus eksponējusi izstādē Jūrmalas novadpētniecības muzejā (tag. Jūrmalas pilsētas muzejs). Gleznotāja piedalījusies izstādēs Cēsīs, Daugavpilī, Siguldā, Rīgā, Jūrmalā. Rīkojusi personālizstādes Latvijā – Kuldīgas novada muzejā (1990), Liepājā (1990), Cēsīs (1993), Jelgavā (1993), Jūrmalā (Majoru kultūras namā, 2006; izstāde “Saskarsme”, Jūrmalas pilsētas muzejā, 2008), un Lietuvā – Mažeiķos (1990), Renavā (1991), Šauļos (1991), Klaipēdā (1992), Panevežā (1992), Ķēdaiņos (1992), Kauņā (1993). Māksliniece piedalījusies arī LMS rīkotajās ikgadējās izstādēs “Mākslas dienas” un “Rudens”.

Ilze Anna Plēsuma-Fogele aktīvi iesaistījusies Jūrmalas mākslas dzīvē, darbojusies par zīmēšanas un gleznošanas pasniedzēju bērniem tēlotājas mākslas studijā Mellužos.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Ilze Anna Plēsuma-Fogele ir kopš 1993. gada. Rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza gleznotāji Arvīds Būmanis, Ivars Heinrihsons un Inese Ziemele.

Mākslinieces darbi atrodas Jūrmalas pilsētas muzejā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un Lietuvā.

 

 


Sveicam

14. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju, dizaineru Gaidaru Jēkabsonu!

 

Mākslinieks Gaidars Jēkabsons 1958. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) telpu dekoratoru nodaļu un ieguvis telpu dekorēšanas un noformēšanas speciālista diplomu. 1964. gadā mākslinieks absolvējis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (tag. Latvijas Mākslas akadēmija (LMA)) Glezniecības nodaļu, ar diplomdarbu “Ceļazīme”, saņemot mākslinieka – gleznotāja, pedagoga, kvalifikāciju.

Pēc studijām LMA, Gaidars Jēkabsons tika nozīmēts darbā par mākslinieku LPSR Lauksaimniecības ministrijas Valsts Centrālajā Pārtikas rūpniecības projektēšanas un konstruēšanas tehnoloģiskajā birojā (1964-1965). Drīz vien Gaidars Jēkabsons pārgāja strādāt uz Rīgas pilsētas Labiekārtošanas kombināta dekoratīvās mākslas darbnīcu par mākslinieku (no 1965.g.), un uzņēmums nodarbojās ar LKP propogandas informācijas un svētku noformējuma dizainu pilsētvidē. Gaidars Jēkabsons veidojis Rīgas pilsētas svētku noformējumus, pilsētvides  reklāmas un dekoratīvus lielizmēra gleznojumus namu fasādēs jeb panno, kā “Jaunība” (9x7 m, pie “Bērnu pasaules”, Rīga, 1965), reklāmu “Kļūsti donors” (Lāčplēša un Kr. Barona ielu krustojumā, 6x7m, Rīga, 1968), veidojis svētku noformējumu LPSR 25. gadadienai – panno “LPSR sportisti olimpiādēs” (Sporta namam “Daugava”, Rīga), panno “Vingrotājas” (9x7m, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtam, tag. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), panno “Draudzība” (4,5x6m, “Ārzemju jūrnieku klubam”, vēsturiskajā Muitas namā, Rīga) u.c. Gleznojumi bija veidoti īstermiņa eksponēšanai un izpildīti 20. gs. 60-70. gadu stilistiskajās prasībās, ar “skarbā stila” nosacītības iezīmēm, un atbilstoši tehniskajām iespējām uz audekla.

Gaidars Jēkabsons izstādēs piedalās kopš 1967. gada un 2. LPSR Monumentāli dekoratīvās un lietišķās mākslas izstādē eksponējis darbus – panno “Jaunība”, “Kosmonauti” un “Draudzība” projektu metus. Mākslinieks piedalījies arī LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas”, eksponējot ēku svētku noformējuma darbus: panno “Enerģētiķi” projektu (Valsts Enerģētikas pārvaldei, tag. “Latvenergo”, 4,60x18,4m, 1967); “Rīgas autoostai” (1968) un darbu “Oktobra sardze” (5x11m, Rīga, 1967) Rīgas Bērnu poliklīnikai (tag. nepastāv).

Gaidars Jēkabsons gleznojis ideoloģiski brīvākas, plakātiskās kompozīcijas ārtelpas reklāmai Rīgas Centrālās pasažieru dzelzceļa stacijas laukumā. Autora uzdevums bija informatīvi un emocionāli raksturot Rīgas kinoteātru repertuārā esošās PSRS u.c. veidotās dokumentālās un spēlfilmās – “Ārkārtējs uzdevums” (“Armenfilm”, 1965), “Niknums” (“A.Dovženko kinostudija”, 1966), “Pēdējais rudens mēnesis” (Kannu festivāla balva, Moldova film, 1966), “Šodien – jauna atrakcija” (“Ļenfilm”, 1966), “Rūgtenais medus” (“Mosfilm”, 1967), “Melnās panteras” (Francija, ASV, 1968), “Briljanta roka” (“Mosfilm”, 1968), “Mērnieku laiki” (“Rīgas kinstudija”, 1968), “Klusā sezona” (“Ļenfilm”, 1969) u.c. Mākslinieka darbi bijuši publicēti arī preses izdevumos.

Gaidars Jēkabsons saņēmis LPSR Kultūras ministrijas goda rakstu (1986).

LMS biedrs Gaidars Jēkabsons ir kopš 1969. gada un rekomendācijas uzņemšanai LMS viņam izsniedza stikla mākslinieks Ludvigs Bērziņš, grafiķis, gleznotājs Edgars Bauze (1913-2006), gleznotājs Bruno Aide (1913-1994). Gaidars Jēkabsons darbojies arī LMS Mākslas fonda mākslas padomē (no 1977.g.).


Sveicam

 

10. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā vairāku nozaru mākslinieku, pedagogu Ojāru Pētersonu!

 

Mākslinieks Ojārs Pētersons 1975. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Koktēlniecības nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Koka izstrādājumu dizaina programma), apguvis koktēlniecību arī pie pasniedzēja Voldemāra Tiltiņa (1899-1985). Mācības RLMV deva māksliniekam pamatu lielizmēra objektu izstrādes tehnoloģijai. 1980. gadā absolvējis Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare) ar diplomdarbu “Skaņuplašu vāki autentiskajām latviešu tautasdziesmām”, vadītājs, grafiķis Aleksandrs Dembo (1931-1999).

Ojārs Pētersons pieder māksliniekiem, kas daiļradē paši un ar kuratoru atbalstu ir raduši līdzekļus darbu realizācijai izstāžu projektiem pie dažādiem politiskiem režīmiem un ekonomiskiem apstākļiem (KM, MF, VĻKJS, SMMC, ABVL banka, “B.un I. Teterevu fonds” u.c.).

O.Pētersons izstādēs piedalās kopš 1975. gada. Mākslinieks pieder  paaudzei, kas meklēja mākslā citādo, jo LPSR radošajā dzīvē notika stilistiskās paradigmas maiņa. Tas bija laiks, kad vizuālajā mākslā aktīvi darbojās Andris Breže, Aija Zariņa, Oļegs Tillbergs, Juris Putrāms u.c. Pēc LMA absolvēšanas Ojārs Pētersons darbojies plakāta, grafikas (darinājis lielformāta sietspiedes (supergrafikas), miniatūrus ofortus), akvareļglezniecības un lietišķās grafikas jomās, kā arī radījis instalācijas. Mākslinieka veidotie un eksponēti telpiskie objekti raksturīgi ar autora izvēlēto oranžo krāsu. O. Pētersons darbojies arī izstāžu ekspozīciju iekārtošanā un piedalījies žurnāla “Avots” noformēšanā (1987-1992).

Ojārs Pētersons rīkojis personālizstādes gan Latvijā, gan ārzemēs – “Oranžā puse” (Laikmetīgās mākslas centrs “Kim?”, 2011), “Oranžās preces” (galerija “Čiris”, 1997), “Vēlreiz oranžā triumfa arka” (galerija “Bastejs”, 1994), “Oranžais projektors” (izstāžu zāle “IFA-Galerie”, Berlīne, Vācija, 1994), “Oranžais spēlētājs” (galerija “Bastejs”, 1993), “Jaunas sietspiedes” (galerija P.U.N.K.T., Hamburga, Vācija, 1991), “Ironija un Ilūzijas” (galerija “Kolonna”, Rīga, 1991), “Tilts” (galerija “Nemo”, Ekernforde, Vācija, 1990), “Telefona sarunas” (Latvijas PSR Aizrobežu mākslas muzejs, tag. LNMM, “Rīgas birža”, 1988) u.c.

Mākslinieks piedalījies daudzās nozīmīgās grupu izstādes. Darbus eksponējis izstādēs: LMS “Mākslas dienu” izstādē “Daba. Vide. Cilvēks”, Rīgas Sv. Pētera baznīcā (1984, idejas autors gleznotājs Ojārs Ābols (1922-1983)), izstādē “Zilā jūra” (ar A. Breži, J. Putrāmu, G.Šķiltera memoriālais muzejs, 1985, LPSR KM izstādi slēdza); mākslinieks piedalījies LMS “Mākslas dienu” akcijās Rīgas Centrālās stacijas laukuma gājēju tunelī (1986, 1987, 1988). O.Pētersons darbus eksponējis izstādē “H.Vorkals, A.Breže, O.Pētersons, J.Putrāms” (Latvijas PSR Aizrobežu mākslas muzejs, tag. LNMM, 1987), izstādē “Latvija – 20.gs. kūlenis” (kuratore, mākslas kritiķe Helēna Demakova, izstāžu zāle “Latvija”, tag. nepastāv, 1990), “Firkspedvāles sarunas 94” (kuratori - tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs, mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis, Pedvāles mākslas parks, Sabile, 1994),  izstādē “H.Vorkals, A.Breže, O.Pētersons, J.Putrāms” (mākslas muzejs “Arsenāls”, tag. LNMM, 1997), izstādē “12” (LMS galerija, 1997), LMS rīkotajā “Mākslas dienu” projektā “Reanimācija” (LMS muzeja Zvārtavas pils, kuratore, mākslas zinātniece Inese Baranovska, 2001), izstādē “Robežpārkāpēji. Laikmetīgā māksla 80. gadi” (izstāžu zāle “Arsenāls”, kuratore mākslas zinātniece Solvita Krese, 2005), izstādē “Māksla uz papīra” (“Rīgas Galerija”, kuratore, mākslas zinātniece Astrīda Riņķe, 2006), izstāžu ciklā “Cēloņi un sekas” (Laikmetīgās mākslas centrs “Kim?”, “Spīķeri”, 2010), “Tests” (kuratore H.Demakova, LNMM, 2012).

 Mākslinieks ir piedalījies Sorosa Mūsdienu mākslas centra (SMMC) izstādēs: “Valsts” (kurators I.Runkovskis, 1994), “Piemineklis” (kuratore H.Demakova, 1995), “GEO-GEO” (kuratori - mākslas zinātniece Irēna Bužinska, mākslinieks, mākslas kritiķis Jānis Borgs, 1996), “Opera” (kuratore S.Krese, 1997); “Ventspils. Tranzīts. Termināls” (kuratori - mākslinieks K. Ģelzis, S. Krese, 1999). Rīgas pilsētvidē atrodas O. Pētersona darbi: “Tilts pāri jūrai” (1990-2014), “Lielā vāze 3/4” (2014), “Lielā vāze 1/4” (2016).

O.Pētersons darbus eksponējis ārzemēs - izstādē “Telefons” (kopā ar A. Breži, J. Putrāmu, kuratore H.Demakova, Berlīne, Vācija, 1989), izstādē “Rīga – Latviešu avangards” (rīkotāji - LMS, J.Borgs, H.Demakova u.c., un NGBK, Barbara Štraka; Berlīne, Ķīle, Brēmene, 1988, 1989), izstādē “Pieci no Rīgas. Latviešu avangards” (ar O.A.Feldbergu, A.Zariņu, O.Tillbergu, U.Briedi, kuratore H.Demakova, Stokholma, Zviedrija, 1991), izstādē “Radar” (Kotka, Somija, kuratores: Mareta Jokuri, H.Demakova, 1990), izstādē “Forma Antropologica” (kuratori - H.Demakova, Ants Juske, Raminta Jurenaite, Tallina, Igaunija, 1992), Raumas biennālē “Balticum’94”, “Sapnis vasaras naktī” (Latvijas ekspozīcijas kuratore H.Demakova, Somija, 1994), izstādē “Personīgais laiks. Māksla no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. 1945-1996” (Latvijas ekspozīcijas kuratore H.Demakova, Varšava, Polija un Sanktpēterburga, Krievija, 1996), 23. Starptautiskajā Sanpaulu biennālē (kuratori - Nelsons Agilars, Katalina Nereja (Ungārija), H.Demakova; Brazīlija, 1996),  48. Venēcijas biennāles Starptautiskajā mūsdienu mākslas izstādē (ar Intu Ruku, Anitu Zabiļevsku, kuratore H.Demakova, 1999).

Kopš 1990. gada Ojārs Pētersons ir ilggadējs LMA pasniedzējs, profesors, licis pamatus vizuālās komunikācijas studiju priekšmeta izveidē, kā arī daudz darījis laikmetīgo tehnoloģiju ieviešanā LMA. Šobrīd mākslinieks ir LMA Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas katedras “Kustība. Attēls. Skaņa” vadītājs (kopš 2015).

Ojārs Pētersons bijis Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājs  un VKKF Vizuālās mākslas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs. Darbojies arī Latvijas Nacionālajā kultūras padomē.

O.Pētersons bija  LMS Jauno Mākslinieku apvienības biedrs no 1978. gada. LMS biedrs mākslinieks ir kopš 1984. gada. Rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņam izsniedza grafiķi Aleksandrs Dembo, Henrihs Vorkals (1946-2018), Laimonis Šēnbergs.

2008. gadā Ojārs Pētersons tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru.

Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Kuldīgas novada pašvaldības iestādē “Kuldīgas novada muzejs”, Latvijas Arhitektūras muzejā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Vācijā u.c.

 


Sveicam

 

9. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju, ādas apstrādes mākslinieku Leo Preisu!

 

Mākslinieks Leo Preiss 1970. gadā absolvējis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas funkcionālā dizaina apakšnozare) ar diplomdarbu – “Kristalogrāfijas muzejs” (vad. J. Pētersons (1931-2015)). Ādas apdari un tās konstruēšanas pamatus mākslinieks apguvis ādas apdares mākslinieces, dzīvesbiedres Ingrīdas Preisas vadībā.

No 1971. - 1984. gadam Leo Preiss darbojies reklāmas nozarē un lietišķajā grafikā, veidojis interjeru projektus, izstāžu iekārtojumus, radījis plakātus. Strādājis Zinātnes un ražošanas apvienībā “Silava” (1977-1978, tag. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”). No 1972. – 1976. gadam mākslinieks strādājis LMS Mākslas fonda kombināta “Māksla” dekoratīvās noformēšanas cehā.

Izstādēs Leo Preiss piedalās kopš 1969. gada. Sākotnēji mākslinieks pievērsies glezniecībai, eksponējot darbus ģeometriskā abstrakcionisma stilistikā, bet 1975. gadā sācis piedalīties lietišķās mākslas izstādēs ar grāmatu iesējumiem, kuros dominē ģeometriski ritmi, etnogrāfisku elementu kārtojumi un asociatīva tēlainība. Kopš 1996. gada Leo Preiss piedalās arī akvareļglezniecības izstādēs.

Leo Preisa personālizstādes notikušas Rīgā (izstāžu zālē „Ķīpsala”, kopā ar Viju Kokli un Anatoliju Vanagu (1939-2020), 1985; galerijā „Apsīda”, 1998; personālizstāde „Mana pasaule”, Arhitektu namā, 2006; izstāde “Satikšanās”, kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, kopā ar Henriju Preisu, Ingrīdu Preisu, Ilzi Preisu, 2014), Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā (kopā ar Ingrīdu Preisu, 1973), Cēsu Novadpētniecības muzejā (tag. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, kopā ar Irēnu Martinsoni un Anatoliju Vanagu, 1980), Smiltenē (kopā ar Ingrīdu Preisu, 1987), Raiņa mājā Berķenelē (kopā ar Ilzi Preisu, 1999), tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā (2006; kopā ar Ilzi Preisu, 2011).

Leo Preiss ikgadēji piedalās LMS rīkotajās izstādēs “Rudens” un “Mākslas dienas”. Darbus eksponējis akvareļglezniecības izstādēs Arhitektu namā (1996 - 2007), izstādē “Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 2017, 2018). Kopā ar Ingrīdu Preisu, Ilzi Preisu, Henriju Preisu mākslinieks piedalījies izstādē “Radu-Raksti” (kultūras centra “Grata JJ” mākslas galerija “MuseumLV”, 2018). Eksponējis darbus arī starptautiskajā biznesa kontaktu forumā (konferenču centrs “Citadele”, 2017-2019).

Leo Preiss saņēmis apbalvojumu Baltijas republiku grāmatu iesējumu izstādē “Scripta manent” (Igaunija, 1995).

No 1972. gada Leo Preiss bija LMS Jauno mākslinieku apvienības biedrs. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs mākslinieks ir kopš 1983. gada, un rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņam izsniedza ādas apdares mākslinieki Vera Cepurīte (1915-1993), Andris Štrauhs (1938-2004), Astrīda Gagaine, Brigita Sturme (1940-2016). Mākslinieks ir arī biedrības “Grāmatsējumu un ādas dizaina asociācija” biedrs kopš 2004. gada.

Leo Preisa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā,  Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Jāņa Raiņa mājā Berķenelē, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Francijā, Kanādā, Austrālijā, Ķīnā, Japānā.

 

 


Sveicam

 

6. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju, galeristu Dagi Viduleju!

 

Mākslinieks Dagis Vidulejs mācījies Tautas kinoaktieru studijā (1979-1982) un Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas zinātnes nodaļas Mākslas vēstures un teorijas apakšnozare, 1982-1986). Turpinot studijas, 2004. gadā absolvējis LMA Konceptuālās glezniecības meistardarbnīcu, saņēmis bakalaura grādu ar diplomdarbu – “Triptihs “Cilvēce. Sabiedrība. Civilizācija””, vadītājs – gleznotājs, pedagogs Ivars Heinrihsons. D.Vidulejs saņēmis maģistra grādu par darbu mākslas menedžmentā. Mācījies arī transcendentālo meditāciju (1986-1990).

Dagis Vidulejs studiju laikā strādājis LMA metodiskajā fondā par metodiķi (1980-1985), bijis režisora asistents Latvijas Televīzijas radošajā apvienībā “Telefilma Rīga” (1981-1983) un darbojies mākslas galerijā ”Sky art” (2008). Kopš 2009. gada Dagis Vidulejs ir mākslas galerijas “Happy Art Museum” dibinātājs, vadītājs un kurators, kā arī bijis galerijas projekta “Pinakotēka” mākslinieciskais vadītājs (2009-2011). Kopš 2014. gada mākslinieks piedalās Starptautiskās vizuālās mākslas meses “Art Riga Fair” rīkošanā.

Izstādēs Dagis Vidulejs piedalās kopš 1984. gada. Pēc LMA absolvēšanas mākslinieka pirmā personālizstāde “Ceļojums citā dimensijā” notika galerijā “Māksla XO” (2004). Rīkojis personālizstādes: “Ceļojumu izstāde” (galerijā “Ars Longa”, kuratore, mākslas zinātniece Aija Nodieva, 2004), “Plikņi” (galerijā “Bonhanss”, kuratore, mākslas zinātniece Sarmīte Sīle (1945-2018), 2007), “Black&White” (galerijā “Sky art”, Rīga, 2008), Ventspilī (2008), tirdzniecības centros “Sky&More” un “Spice” (Rīga, 2009), galerijā “Suņa taka” (Jelgava, 2012). Mākslinieks piedalījies arī LMS rīkotajās “Rudens” izstādēs (1986, 2004, 2005 (žurnāla “Studija” balva), 2007 (kurators Normunds Pucis), 2009 (kurators N.Pucis, D.Vidulejs), 2010 (kuratore Ieva Saulīte)).

Mākslinieks piedalījies grupu izstādēs – LMA studentu un pasniedzēju izstādē “Zīmētāji” (“Māksla XO”, 2003) un Starptautiskajā mākslas augstskolu projektā “No Mazačo līdz Marīnī” (Florence, Itālija; Brisele, Beļģija; Minska, Baltkrievija; 2004), kopā ar Diānu Adamaiti, Laimu Prikuli, Andri Eglīti, Lauri Mīlbretu, Evu Vēveri, Kristīni Luīzi Avotiņu u.c.; izstādē galerijā “IRA KITZKI” (Vācija, 2014), “Rietumu banka” izstāžu zālē (2016), galerijā “Siguldas tornis” (2017). Dagis Vidulejs darbus eksponējis arī starptautiskajās mākslas mesēs - Strasbūrā (Francija, 2003), “Art Moscow”, “Art Cokteil Bruge” (Krievija, Beļģija, 2013), “Urban Art Forum” (Gruzija, 2015), Āzijas laikmetīgās mākslas skatē Honkongā (2016), kā arī “Art Vilnius” (2016-2019) un “Art Helsinki” (2017).

Mākslinieks Dagis Vidulejs veidojis noformējumus grāmatām: Valda Rūjas (1928-2020) “Pie blāzmas turies” (“Liesma”, 1986), “Čiriklora” (izdevniecība “RSEBAA”, 2007), “Ganupuikas piedzīvojumi Rīgā” (“Sol Vita”, 2008); Leonīda Ļubimova, Toma Altberga “Valsts valstī. Latvijas dzelzceļi laiku griežos” (“Mācību apgāds”, 2000) u.c. Veidojis publikācijas par vizuālās mākslas u.c. aktualitātēm un fotogrāfijas laikrakstiem – “Latvijas Vēstnesis”, “Literatūra. Māksla. Mēs”, “Latvijas Luterānis”, “Latvijas Avīze”, “Diena”, kā arī žurnāliem “Cīrulītis” un “Santa”.

Dagis Vidulejs strādājis par pedagogu Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas Bērnu un jaunieši izglītības centrā (1986-1990) un privātskolā “Latreia” (Rīga, 1995-1997).

Kā interjerists un dizainers Dagis Vidulejs darbojas kopš 1990. gada. Piedalījies interjeru projektu īstenošanā kafejnīcām “Sigulda”, Jānītis“, “Fried Chicken” u.c.

LMS biedrs Dagis Vidulejs ir kopš 2004. gada. Rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniekam izsniedza mākslas zinātniece Ruta Čaupova, gleznotāji Ivars Heinrihsons un Kristaps Zariņš.

Mākslinieka darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Dānijā, Lietuvā, Krievijā, Somijā, Igaunijā, Izraēlā, Austrijā, Itālijā, Honkongā u.c.

 


Sveicam

 

3. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tekstilmākslinieci, gleznotāju Birutu Stafecku!

 

Māksliniece Biruta Stafecka mācījusies Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā un 1982. gadā beigusi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu (tag. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola). 1992. gadā māksliniece absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tekstila un mākslinieciskās modelēšanas nodaļu (tag. LMA Vizuālās mākslas nodaļas Tekstilmākslas apakšnozare) un ieguvusi bakalaura grādu. Humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās Biruta Stafecka ieguvusi 2003. gadā (LMA), kā arī apguvusi Pedagoģijas profesionālās izglītības programmu (JVLMA).

Māksliniece piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs kopš 1988. gada. Daiļrades sākumā pievērsusies tekstilmākslai, tomēr vēlāk par savas radošās darbības izpausmes veidu izvēlējusies glezniecību, eļļas un akrila tehnikās. Personālizstādes B.Stafecka rīkojusi galerijā “M6” (1997), Jūrmalas pilsētas muzejā (izstāde “Berzējot”, 2008), “A.Sūnas” mākslas galerijā (izstāde „Mani stāsti“, 2009), LMS galerijā (personālizstāde “Mana kreisā roka ir mana labā roka”, 2011), Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā (izstāde “Atšalkas”, 2012). Māksliniece rīkojusi kopīgas izstādes ar citiem autoriem – Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā (izstāde kopā ar keramiķi Jāni Roni un gleznotāju Vilni Zāberu (1963-1994), 1997), “A.Sūnas” mākslas galerijā (“Gada glezna”, 1993, 1999),  Jūrmalas pilsētas muzejā (izstāde kopā ar gleznotāju Inetu Freidenfeldi, 2013). Piedalījusies arī LMS rīkotajās “Rudens” izstādēs (LNMM, “Latvija”, 1998; LNMM, “Arsenāls”, 2004; LMS galerija, 2006).

Biruta Stafecka 1992. gadā bijusi kostīmu māksliniece Latvijas Nacionālā teātra uzvedumam, Augusta Saulieša traģēdijai “Ķēniņš Zauls” (režisors Oļģerts Kroders (1921-2012)).

Paralēli radošajai darbībai Biruta Stafecka ilggadēji strādājusi par pedagoģi – bijusi gleznošanas un koloristikas pasniedzēja Baltijas Starptautiskās akadēmijas Dizaina nodaļā, un kopš 1984. gada ir zīmēšanas pasniedzēja Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā.

Biruta Stafecka ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2005. gada. Rekomendācijas māksliniecei izsniedza gleznotājas Vita Merca, Agnija Ģērmane, Elita Svikle.

Mākslinieces darbi atrodas Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

3. martā Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tekstilmākslinieci Viju Jansoni!

 

Māksliniece Vija Jansone 1965. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Apģērbu modelēšanas un konstruēšanas nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Apģērba dizaina izglības programma). Pēc mācībām RLMV V. Jansone strādājusi uzņēmumā “Baltijas modes” par mākslinieci.

1970. gadā tekstilmāksliniece absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Tekstila un Mākslinieciskās modelēšanas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Tekstilmākslas apakšnozare) ar diplomdarbu “21. jūlijs” (gobelēns), vadītājs – profesionālās izglītības pamatlicējs tekstilmākslā Latvijā Rūdolfs Heimrāts (1926-1992). Studiju laikā LMA V. Jansone vadījusi šūšanas piegriešanas kursus Ropažu Kultūras namā. Pēc studijām tikusi norīkota darbam LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas projektēšanas un tehnoloģijas institūtā par inženieri un bijusi lektore PSRS nozares kvalifikācijas celšanas institūtā, kā arī kopā ar Aiju Zaņeženkovu  sastādījusi izdevumu “Adīšana, tamborēšana, siešana” (“Liesma”, 1973).

Izstādēs Vija Jansone piedalās kopš 1969. gada. Mākslinieces darbi bijuši eksponēti lietišķās mākslas, miniatūrtekstīliju, gobelēnu izstādēs ne tikai Latvijā, Baltijas vastīs, bet arī Japānā, Vācijā, Francijā, Austrijā, Ungārijā, ASV. 1985. gadā Baltijas republiku lietišķās mākslas triennālē Tallinā (Igaunija) Vija Jansone saņēmusi A. Sommerlinga kolhoza prēmiju par darbu “Apkūlības”.

Personālizstādes tekstilmāksliniece rīkojusi Lapmežciemā (1985) un ar keramiķi Jāni Seikstu Valsts aizrobežu mākslas muzejā (tag. LNMM, 1986). Vija Jansone kopā ar Ilmu Austriņu un Ainu Muzi (1943-2017) piedalījusies miniatūrtekstīliju izstādēs G.Šķiltera memoriālajā muzejā (tag. nepastāv, 1981) un Saldus vēstures un mākslas muzejā (tag. Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs, 1982). Māksliniece piedalījusies biedrības “Tekstilmākslas asociācija” rīkotajā izstādē “Zīmīte draugam” (Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2020).

Vijas Jansones radošais rokraksts ir zīmīgs ar autores unikālo pinuma un tinuma autortehniku. Māksliniece, variējot tehniskos paņēmienus, dažkārt pinumu apvienojusi ar aušanas tehnikām. Tekstilmākslas darbos tiek izcelti dažādi materiāli un kolorīta nianses, izmantoti figurāli motīvi, dabas un etnogrāfiskas tēmas.

Vija Jansone no 1978. gada sadarbojās ar LMS Mākslas fonda Lietišķi dekoratīvo kombinātu “Māksla” un veidoja lielizmēra tekstilmākslas darbus interjeriem Rīgā, Jūrmalā, Maskavā (Krievija). 1983. gadā kopā ar tekstilmāksliniecēm Ilmu Austriņu un Ilonu Grodeli radījusi monumentālu kopdarbu, gobelēnu “Mirklis lidojumam”, kas bija paredzēts PSRS Augstākās padomes deputātu telpai Vnukovas lidostā Maskavā (tag. Vnukovas starptautiskā lidosta, Krievija).

Vija Jansone strādājusi par mākslinieci ražošanas apvienībā “Latvijas lini” (tag. nepastāv). Bijusi vadītāja un skolotāja Pārdaugavas bērnu un jauniešu centra “Altona” tekstilmākslas studijai “Vijumiņš”.

Vija Jansone ir aktīva biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” (DVL) biedre un DVL Jaunrades centra “Gaisma” vadītāja un pasniedzēja. Organizējusi DVL kultūras pasākumus un izstādes. Rīkojusi Latvijas simtgadei veltītu trīs gadu izstāžu ciklu “Tēvzeme Latvija” ar DVL Jaunrades centra “Gaisma” dalībnieku darbiem – izstāde “Latvieši” (Babītes novada pašvaldības bibliotēka Piņķos, 2016), dekoratīvās mākslas un dizaina izstāde (Babītes novada pašvaldības bibliotēka Piņķos, 2017) un radošo darbu izstāde (Babītes novada pašvaldības bibliotēka Piņķos, 2018).

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Vija Jansone ir kopš 1978. gada. Rekomendācijas māksliniecei V. Jansonei izsniedza tekstilmākslinieces Edīte Pauls-Vīgnere, Aija Baumane (1943-2019), Lilita Postaža (1941-2011).

Vijas Jansones darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

2021. gada 23. februārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā arhitektu, interjeristu, gleznotāju Oļģertu Kraukli!

 

Oļģerts Krauklis dzimis Dailes teātra aktieru Almas Ābeles (1907-1984) un Nikolaja Kraukļa (1900-1945) ģimenē. Laikā no 1949. līdz 1955. gadam studējis un ar izcilību absolvējis Latvijas Valsts universitātes inženierceltniecības fakultātes arhitektūras nodaļu (tag. RTU Arhitektūras fakultāte). Arhitekta pasniedzēji bija Augusts Malvess (1878-1951), Aleksandrs Birzenieks (1893-1980), viņa tālāko radošo daiļradi ietekmēja arī tēlnieks Kārlis Baumanis (1916-2011) un arhitekts Arnolds Krastiņš (1902-1971). O. Kraukļa kursa biedri bija Modris Ģelzis (1929-2009), Liliāna Kraukle. Zīmīgi, ka LPSR/PSRS 20.gs. 50-60. mija bija īslaicīga politiskā “atkušņa” un  nacionālās pašapziņas atjaunošanās laiks. Bija notikusi estētiskās paradigmas maiņa jauno arhitektu paaudzes uzskatos, un to radoši ietekmēja skandināvu arhitektūra, Alvara Ālto (1898-1976) un Arnes Jākobsena (1902-1971) daiļrade.

Oļģerts Krauklis pildīja arhitekta un galvenā arhitekta amatu LPSR Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā (1955-1983; tag. SIA “Pilsētprojekts”), kas bija nozīmīgākais nozarē Latvijā. Institūta projektēšanas darbnīcās tika izstrādāti projekti apjomīgiem  pilsētbūvnieciskiem risinājumiem Rīgas pilsētas un tās apkaimju (mikrorajonu) attīstībai. O. Krauklis bijis 2. darbnīcas vadītājs, piedalījies daudzstāvu dzīvojamo ēku projektēšanā (Juglas mikrorajons, kā arī LZA darbinieku ēkas Eksporta ielā (1958), LKP, AP, MP, VDK u.c. iestāžu ēkas Sporta (1967), Valdemāra (1968), Vesetas (1971), Ausekļa (1972) ielās, Rīgā u.c., kas celtas pēc ekskluzīviem, individuāliem projektiem). Realizējot projektus, pastāvēja risks, ka nepietiekamas laikmetīgā dizaina priekšmetu pieejamības apstākļos PSRS ēku interjeru vērtība tiktu degradēta, tādēļ O. Krauklis, izjutis aicinājumu piedalīties eksterjeru un interjeru apdares projektu izstrādē, pieaicināja profesionālus māksliniekus – Rīgas Sporta pilij (1970, ar arh. Birutu Burčiku, Āriju Išhanovu, Liliānu Kraukli un Maiju Ritu Skalbergu, mākslinieku Jāni Krievu (1942-2016) u.c., tag. demontēta); viesu namam un konferenču centram “Zinātnes nams” (tag. demontēts, Jūrmala, 1970); kinoteātrim “Kosmoss” (ar arh. Elgu Krastiņu (1930-2010), mākslinieks Nikolajs Drozdovskis (1939-2020), 1961); Kultūras pilij – panorāmas kino 2350 skatītājiem (ar arh. Dainu Dannebergu, Ēvaldu Fogeli (1939-1997), Albertu Vecsīli (1903-1988), mozaīkas mākslinieku Grigoriju Opriško, Ceļinograda, Kazahstāna, arhitektūras piemineklis, 1963); kinoteātriem “Jugla” (1965) un “Oktobris” (ar gleznotājiem Mārci Stumbri (1942-2014), Valdu Mežbārdi, stikla mākslinieci Ludmilu Safronovu, Daugavpils, 1980); Kultūras namam (tag. Novada Kultūras centrs, Ogre, 1988); Rīgas Proletāriešu/Vidzemes izpildkomitejas/priekšpilsētas administratīvajai ēkai (ar arh. Āriju Išhanovu, interjera māksliniekiem Andri Ramatu, Raimondu Znotiņu tekstilmākslinieku Uģi Jankavu, metālmākslinieku Juri Gagaini (1944-2017), 1980); tehnoloģiskajai ēkai “Skaitļošanas centrs” (Rīga, MP prēmija, 1981).

O. Krauklis izstrādājis projektu LPSR TSI ekspozīcijām (Mežaparkā, 1965), interjera, mēbeļu dizaina projektus LPSR pārstāvniecībai Maskavā (1986), MP ēkai (1987), piedalījies LR Saeimas ēkas interjeru, arī sēžu zāles pārveidē (1993).

Oļģerts Krauklis radošajā procesā objektos kā neatņemamus izteiksmes līdzekļus pielietojis koka, stikla, metāla, tekstila, vizuālās mākslas un dizaina priekšmetus, kā arī keramikas flīzes un īpaši ražotus apdares ķieģeļus.

O. Krauklis piedalījies arhitektūras konkursos kopš 1958. gada, izstrādājis konkursa darbus Rīgas panorāmas kinoteātrim (2.prēmija, 1958), Juglas dzīvojamam masīvam (1.prēmija, 1959), Krasta masīvam (2.prēmija, 1975), Budapeštas Nacionālajam teātrim (kopā ar Martu Staņu (1913-1972) u.c., Ungārija, 1965) u.c.

Nozīmīga bija Oļģerta Kraukļa sadarbība ar tēlniekiem. Arhitekts sadarbojies ar LMS Mākslas fonda (MF) kombināta darbnīcām un izstrādājis arhitektonisko risinājumu V.Ļeņina piemineklim (ar tēlnieci Gaidu Grundbergu, Alūksnē, tag. demontēts, 1970), kā arī Brāļu kapu memoriālam ansamblim II Pasaules kara upuriem (ar tēlnieci Gunu Zvaigznīti, Preiļi, 1971). O. Krauklis pieņēma LMS piedāvājumu darbam LPSR MF galvenā mākslinieka un direktora (1983-1991) amatā. Arhitekts veicis lielu ieguldījumu LMS MF un latviešu mākslas popularizēšanā un atpazīstamības veicināšanā.

Izstādēs Oļģerts Krauklis piedalās kopš 1958. gada. Radošajā daiļradē Oļģerts Krauklis pievērsies pasteļglezniecībai, akvareļglezniecībai, ogles zīmējumam, ko apguva LU un pašizglītības ceļā. Mākslinieks ir eksponējis ainavas, urbānās ainavas, marīnas, klusās dabas žanra darbus grupu izstādēs: “Arhitektūra tuvplānā” (Arhitektu nams, 1987), “Arhitekti ārpus arhitektūras aprīlī” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 1989), izstādēs Arhitektu namā (1980, 1986, 1995, 2016, 2018, 2019) un galerijā “M6” (2001), “Mākslas meistari pavasarim” (Dailes teātris, 2001, 2002, 2006). Rīkojis personālizstādes: Ērgļos (1982), Ezerciemā (1987), Dzērbenes Kultūras namā (1989), Jāņamuižā (Priekuļi, 1990), “Kraukļa ligzda” (Latvijas Arhitektūras muzejs, 2016, Ogres kultūras nams, 2017), Arhitektu namā (2018, 2019), “Arhitektūra glezniecībā” (Marko Rotko mākslas centrs, Daugavpils, 2018, 2019), “Piekrastes romantika” (Aspazijas māja, Jūrmala, 2018).

20.gs. 60.-70. gados O.Krauklis aktīvi iesaistījies publicistikā, paužot savu redzējumu par vizuālo mākslu un arhitektūru žurnālos “Māksla” un “Zvaigzne”.

Oļģerts Krauklis 2012. gadā par nopelniem Latvijas arhitektūras un vizuālās mākslas attīstībā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, piešķirta Ordeņa virsnieka pakāpe. Arhitekta devums novērtēts ar VKKF mūža stipendiju (2013). O.Kraukļa darbības ir atzīmētas ar LPSR Augstākās Padomes (AP) Atzinības rakstu (1981), Ministru Padomes prēmijām (1981, 1984), LPSR Nopelniem bagātā arhitekta goda nosaukumu (1970), PSRS medaļu “Par neskarto zemju apgūšanu” (1964). Arhitekts saņēmis nozares balvu “Par mūža ieguldījumu būvindustrijā” (2016).

Oļģerts Krauklis ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1981. gada, un uzņemšanai LMS rekomendācijas izsniedza mākslinieks Kurts Fridrihsons (1911-1991), arhitekts Georgs Baumanis (1936-1999), gleznotājs Bruno Aide (1913-1994). Oļģerts Krauklis ir arī Latvijas Arhitektu savienības (LAS) biedrs no 1958. gada, bijis LAS valdes loceklis.

Mākslinieka darbi atrodas Jūrmalas pilsētas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kā arī privātkolekcijās.


Sveicam

 

26. februārī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā keramiķi Valentīnu Aksjonovu!

 

Māksliniece Valentīna Aksjonova no 1960.-1963. gadam mācījusies Maskavas Rūpnieciskās mākslas vidusskolā (tag. S.Stroganova Maskavas Lietišķās mākslas koledža, Krievija). 1969. gadā absolvējusi V.Muhinas Rūpnieciskās mākslas augstskolas Keramikas nodaļu (tag. A.Štiglica Sanktpēterburgas Valsts mākslinieciski tehniskā akadēmija, Sanktpēterburga, Krievija) ar diplomdarbu – kafijas servīze, pudeles ar bļodām (porcelāns, apgleznojums ar kobaltu un sāļiem), un saņēmusi stikla un keramikas mākslinieces kvalifikāciju.

Pēc augstskolas absolvēšanas no 1969.-1976. gadam Valentīna Aksjonova strādājusi Rīgas Porcelāna rūpnīcā (RPP) par mākslinieci – izstrādājusi porcelāna trauku formu un apgleznojuma dizainu, stilistiski pielāgojoties sērijveida ražošanas tehnoloģijai. Mākslinieces darba kolēģi RPP bija keramiķi: Levons Agadžanjans (1940-1999), Zina Ulste (1928-2006), Ilga Dreiblate, Maija Zagrebajeva (1929-2010), Beatrise Kārkliņa, Aija Mūrniece u.c.

Izstādēs Valentīna Aksjonova piedalās kopš 1969. gada. Darbus eksponējusi lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un bij. PSRS, kā arī ārzemēs (Starptautiskā keramikas izstāde Faencā, Itālijā, 1979, 1981, 1984). Radošiem darbiem māksliniece izmantojusi virsglazūras un zemglazūras apgleznošanas tehnoloģiju, eksperimentējot ar sāļiem un kobaltu. Darbos autore izmanto klusās dabas un figurālās glezniecības elementus, kā arī ekspresijas piepildītas modernisma telpiskās kompozīcijas. V.Aksjonovas daiļradei ir raksturīgi novatorisma centieni paplašināt trauku apgleznošanas tradīciju robežas.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre Valentīna Aksjonova ir kopš 1976. gada. Rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza keramiķi: Levons Agadžanjans, Pēteris Martinsons (1931-2013), Sarmīte Munde.

Valentīnas Aksjonovas darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības “Rīgas Porcelāna muzejā”, kā arī privātkolekcijās.



Sveicam

 

23. februārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā metālmākslinieku Jāni Čakstiņu!

 

Mākslinieks Jānis Čakstiņš 1975. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programma). 1981. gadā absolvējis Igaunijas Mākslas institūta (tag. Igaunijas Mākslas akadēmija) Metālmākslas nodaļu ar diplodarbu – rotu komplekts “Cilvēks un arhitektūra”.

Izstādēs Jānis Čakstiņš piedalās kopš 1977. gada. Mākslinieks darina rotas un daiļradē izmanto pusdārgakmeņus un dažādus metālus - sudrabu, zeltu, melhioru, varu, misiņu, meistarīgi pārvaldot šo materiālu apdari. Darbiem raksturīga skaidra kompozīcija, ģeometriskas formas, līniju ritmi. Paralēli jaunu tehnoloģisko paņēmienu un formu meklējumiem, mākslinieka profesionālā interese saistīta arī ar senajām metālmākslas un apdares tehnoloģijām. Jāņa Čakstiņa darbi bijuši eksponēti gan Latvijā, gan ārzemēs - Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Gruzijā, Čehijā, Somijā, Meksikā, Vācijā u.c.

Jānis Čakstiņš pievērsies arī pedagoga darbam, strādājis Dzelzavas internātskolā (1981-1983; tag. Dzelzavas speciālā pamatskola) un Kalnciema vidusskolā par zīmēšanas un kultūras vēstures skolotāju (1983-1989). Bijis sudraba rotu izgatavotājs r/a “Daiļrade” (no 1989; tag. SIA „Daiļrade RC”).

Jauno mākslinieku apvienībā Jānis Čakstiņš bija no 1980. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs mākslinieks ir kopš 1991. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņam izsniedza metālmākslinieki Sigitas Kreivaitis, Marta Krasta, Vitauts Zīders.

Metālmākslinieka Jāņa Čakstiņa darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

18. februārī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā mākslinieci Zaigu Putrāmu!

 

Zaiga Putrāma 1975. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Apģerbu modelēšanas un konstruēšanas nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Apģērbu dizaina izstrādājumu izglītības programma) un 1983. gadā absolvējusi LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Interjera un iekārtu nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare) ar diplomdarbu – “Grīdsegas atpūtai”, vadītājs, arhitekts Voldemārs Šusts (1929-2001). 2003. gadā Zaigai Putrāmai tika piešķirts humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās (LMA).

80. gadu sākumā studējot LMA, māksliniece guva ieskatu vizuālās mākslas aktualitātēs Eiropā, un īpašu uzmanību studenti pievērsa radošā aktīvisma izpausmēm. Pēc studiju noslēguma Zaiga Putrāma uzsāka ilgo sevis meklēšanas ceļu – pievērsās tekstilamākslai, rodot tradicionālu formu un izteiksmes līdzekļu jaunus postmodernos stilistiskos risinājumus, atbilstoši 20.gs. beigu latviešu vizuālās mākslas protesta un dekoratīvisma paradigmai. Mainoties  laikmeta modes uzstādījumiem, māksliniece izmēģinājusi iespēju apgūt prasmes psiholoģijā, sasniegt augstu sensivitātes pakāpi, kļūt par personības izaugsmes treneri, veidot autores pedagoģiskās programmas. Māksliniece cenšas atbrīvoties no mākslas priekšmetu materialitātes un dizaina uzstādījumu uzspiestiem uztveres žņaugiem un ierobežojumiem, veidot un atkārtot savā daiļrade jau veikto “tradicionālo pieņēmumu” revīzijas aktu.

Zaiga Putrāma izstādēs piedalās kopš 1983. gada ar darbiem gobelēna tehnikā un objektiem, kuros izmantots tekstils, metāls, stikls. Māksliniece piedalījusies izstādēs un rīkojusi personālizstādes Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Lielbritānijā, Krievijā. Z.Putrāmai piešķirts apbalvojums “Grand Prix” Lodzas starptautiskajā tekstilmākslas trienālē (Polija, 1995), LR Kultūras ministrijas stipendija darbam Starptautiskajā mākslas centrā Cite International des Arts, (Parīze, Francija, 2000), saņēmusi arī VKKF Radošās personas atbalsta stipendiju (2019). 2020. gadā LMS galerijā māksliniece rīkoja personālizstādi “Cilvēki pamana, kā saules satiekas”, izstādot darbus akvareļglezniecības tehnikā no cikla “Saules satiekas”.

Zaiga Putrāma ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1989. gada. Rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza tekstilmākslinieki Rūdolfs Heimrāts (1926-1992), Inese Jakobi, Pēteris Sidars. Aktīvi piedalījusies LMS rīkotajos “Mākslas dienu” pasākumos Mākslinieku namā, kā arī Latvijas kultūrai nozīmīgajā izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 1984).

 Zaiga Putrāma bijusi pedagoģe Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola; 1982-1983), Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē (2000-2005) un Rīgas Valdorfskolā.

Par mākslinieci ir tapusi monogrāfija “Zaiga Putrāma” (sast. S.Krese, Z.Putrāma; 1999).

 Zaigas Putrāmas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), citos muzejos, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

18. februārī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā mākslinieku Egonu Garklāvu!

 

Dizainers Egons Garklāvs mācījies Rīgas Elektromehāniskā tehnikuma (tag. PIKC “Rīgas Tehniskā koledža”) pusvadītāju aparātbūves nodaļā, kuru pabeidzis 1970. gadā, iegūstot tehnologa specialitāti. No 1982.-1985. gadam mākslinieks studējis Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (tag. Latvijas Mākslas akadēmija) Mākslinieciskās konstruēšanas vakara kursos.

No 1969.-1990. gadam Egons Garklāvs strādājis nozīmīgajā PSRS militārās industrijas elektronikas un elektrotehnikas r/a “Alfa” (šobrīd nepastāv) par aparatūras montētāju, vecāko inženieri, un izstrādājis dizainu elektroniskajiem pulksteņiem, medicīniskām iekārtām u.c. No 1982. gada bijis mākslinieks dizaina priekšmetu  r/a “Daiļrade” (tag. SIA „Daiļrade RC”), izstrādājot jaunus dizaina paraugus sērijveida ražošanai. Egons Garklāvs strādājis elektronikas, bērnu rotaļlietu, sadzīves priekšmetu un tehnoloģiskā aprīkojuma dizaina jomā. Mākslinieks pārzina arī darbu konstruktīvos, tehnoloģiskos risinājumus.

20.gs. 90. gadu sākumā, mainoties politiskajai situācijai, kas raksturojās ar  Latvijā izvietoto PSRS pakļautības rūpniecības uzņēmumu sabrukumu, mākslinieks pievērsās uzņēmējdarbībai. E.Garklāvs līdzās mākslas projektiem savas ieceres centās realizēt praksē – dibinājis uzņēmumus kā “Forma”,  kas izgatavoja arī lidaparātus, “Ekjū” – koka būvju izstrāde. 2008. gadā Egons Garklāvs izveidoja uzņēmumu “Dores fabrika”, kas šobrīd rada mūsdienīgu dzīvojamo māju, vasarnīcu u.c. guļbūvju projektus, konstruē uzņēmumiem Latvijā un ārzemēs efektīvas ražošanas līnijas un darbgaldus. Dizainers saņēmis ZM Meža nozares gada balvu “Zelta čiekurs” (2019)  par mūža ieguldījumu nozares attīstībā. Jāatzīmē arī Egona Garklāva autordarbs – modulārais koka divritenis bērniem “Leg&go” (2014), kas ieguvis medaļas un balvas industriālā dizaina izstādēs.

Izstādēs Egons Garklāvs piedalās kopš 1974. gada, un līdz ar pievēršanos rūpnieciskajam dizainam 1979. gadā, sāka piedalīties LMS Mākslas fonda organizētajās izstādēs. Mākslinieks aktīvi piedalījies arī “Mākslas dienu” izstāžu vizuālā tēla veidošanā.

“Atmodas” laikā autora daiļradē iezīmējās interese par kultūras mantojumu, koka būvniecību, etnogrāfisko zīmju valodu un to motīvu iekļaušanu dizaina monumentālos risinājumos. E.Garklāvs rīkojis vairākas izstādes kopā ar dizaineru Valdi Celmu: izstādi, semināru un kultūras programmu “Baltā rija” (Vācija, 1997), “V.Celms – gleznas, E.Garklāvs – telpiskas zīmes” (O.Vācieša memoriālais  muzejs, Rīga, 1995), “Māja” (LNMM, izstāžu zāle “Latvija”, 1991), izstādi “Zīme. Telpa. Mīts” (Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Rīga, 1990). 2017. gadā E.Garklāvs piedalījās Lokstenes dievturu svētnīcas izveidē (ideja - Valdis Celms, arhitekts Ainars Markvarts, tēlnieks Jānis Karlovs, interjers - Egons Garklāvs kopā ar dizaineru Andreju Broku).

Egons Garklāvs bijis LMS Jauno Mākslinieku apvienības biedrs kopš 1982. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs ir kopš 1987. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņam izsniedza dizaineri Valdis Celms, Aivars Krūklis, mākslas zinātnieks Jānis Borgs.

 


Sveicam

 

16. februārī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā grafiķi un pedagoģi Ilzi Lībieti!

 

Māksliniece Ilze Lībiete 1969. gadā beigusi J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (tag. PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). 1966. gadā māksliniece absolvējusi LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas mākslas apakšnozare) ar diplomdarbu – “Teātra plakātu sērija” (6 plakāti, izpildīti zīmējuma tehnikā – J.V.Gētes “Fausts”, Šekspīra “Karalis Līrs”, “Romeo un Džuljeta”, J.Raiņa “Spēlēju, dancoju” u.c.; vad. A.Stankēvičs (1932-2015) un M.Osis (1929-1988)). 2002. gadā grafiķe ieguvusi Humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (LMA).

Kopš 1975. gada Ilze Lībiete strādā par pedagoģi. Bijusi pasniedzēja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā (tag. PIKC Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola; 1975-1978) un LMA vakara kursos (1978-1984; 1991-1993), LMA Pedagoģijas nodaļā (1995-2000), LMA Tekstilmākslas, Keramikas un Vizuālās komunikācijas nodaļās (1990-2008). Šobrīd Ilze Lībiete ir lektore LMA sagatavošanas kursos (kopš 1990. gada) un docētāja Daugavpils Universitātes Mūzikas un mākslu fakultātē (kopš 2008. gada).

No 1984.-1991. gadam Ilze Lībiete bijusi Glezniecības un Grafikas iecirkņa mākslinieciskā vadītāja LMS Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombinātā.

Izstādēs Ilze Lībiete piedalās kopš 1975. gada. Māksliniece darbojas stājgrafikā, lietišķajā grafikā, heraldikā (kopš 1996.g.) un digitālās drukas tehnikā. Piedalījusies latviešu grafiķu grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs (Zviedrijā, Vācijā, Krievijā, Baltkrievijā, Lielbritānijā, ASV, Polijā u.c.). Rīkojusi personālizstādes Latvijā – “Personīgā lieta Nr.1” (Talsu novada muzejs, 2019), „ĒNĀ” (Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, 2013; teātra nams “Jūras vārti”, Ventspils, 2013) u.c., un arī ārzemēs - Igaunijā (2008), Lietuvā (2014). Māksliniece bijusi izstāžu kuratore (biedrības “Grafikas kamera” izstāde “Vēstules no Rīgas”, Melngalvju nams, 2000; LMS izstāde “Pašportrets”, LMS galerija, 2009; biedrības “Grafikas kamera” minigrafikas izstāde “Lielais mazajā”, Arhitektu nams, 2011, u.c.), kā arī biedrības “Grafikas kamera” valdes priekšsēdētāja (2003-2012).

Ilze Lībiete ir nozīmīga heraldikas speciāliste – veidojusi Latvijas pilsētu, pašvaldību un privātpersonu dzimtu ģerboņu dizainu. Sadarbībā ar dzīvesbiedru, grafiķi Juri Ivanovu Ilze Lībiete izstrādājusi dizainu pilsētu ģerboņiem - Jelgavai (2016), Olainei, Staicelei, Lielvārdei (1998), Alojai, Baložiem, Līgatnei (1997), Ikšķilei (1996) u.c.; pagastiem - Rankai (2013), Gaujienai (2008), Līvbērzei (2007), Jūrkalnei, Krustpilij, Ķekavai (2003), Garkalnei, Koknesei (2002) u.c.; novadiem - Kandavai (2013), Olainei, Mērsragam, Rojai, Inčukalnam, Iecavai, Engurei (2012), Bauskai, Limbažiem (2011), Valkai, Dundagai, Mālpilij (2010), Koknesei (2009) u.c. Radījuši ģerboņus dzimtām - Vairas Vīķes-Freibergas dzimtai, Alda Plauža dzimtai, Basinu dzimtai, Danas Baldimanes dzimtai, Justa N. Karlsonu dzimtai, Māra Gaiļa dzimtai, Vekteru dzimtai, Lībiešu dzimtai, Vanagu dzimtai, de Putānu dzimtai, Klāva Radziņa dzimtai, Voitkeviču dzimtai, Jemeļjanovu dzimtai u.c., kā arī akciju sabiedrībai “Dzintars” un Latvijas Republikas Prokuratūrai, Latvijas Piļu un muižu asociācijai; augstskolām – Biznesa augstskolai Turība, Rīgas Starptautiskajai ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolai; skolām - Valmieras Valsts ģimnāzijai u.c.

Ilze Lībiete sadarbojusies ar Latvijas Banku un radījusi grafisko dizainu apgrozības un piemiņas monētām – Rīgas pilij 500 (kopā ar tēlnieku Ivaru Drulli); Latvijas  Republikas 1 lats - Nameja gredzens (kopā ar tēlnieci Baibu Šimi); Latvijas  Republikas 1 lats - veltīts hercoga Jēkaba 400 gadu jubilejai (kopā ar tēlniekiem Ligitu Franckeviču un Jāni Strupuli).

Grafiķe Ilze Lībiete bijusi LMS Jauno Mākslinieku apvienības biedre no 1977. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedre māksliniece ir kopš 1981. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, viņai izsniedza gleznotājas, grafiķes Māra Rikmane un Malda Muižule, grafiķis Gunārs Krollis. Māksliniece aktīvi iesaistījusies LMS darbībā kopš 2014. gada, ir LMS revīzijas komisijas sastāvā. Ilze Lībiete vadījusi LMS grafiķu apvienību “Grafikas kamera”, rīkojusi izstādes, piedalījusies apvienības kolekcijas izveidē un uzskaitē.

Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Ventspils muzejā, Latvijas Arhitektūras muzejā, muzejos Vācijā, Zviedrijā, Krievijā, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

Nora Vilmane “Martā”, 1987, gobelēns, 90x90 cm. LMS muzejs


29. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tekstilmākslinieci Noru Vilmani!

 

Māksliniece Nora Vilmane 1970. gadā beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas (LLMV) apģērbu modelēšanas nodaļu (tag. PIKC Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas Apģērbu dizaina izglītības programma). 1974. gadā absolvējusi Igaunijas PSR Tallinas Mākslas institūta (tag. Igaunijas Mākslas akadēmija, Tallina) Tekstilmākslas katedras apģērbu nodaļu. Ieguvusi izglītības zinātņu maģistra grādu izglītības darba vadībā.

Pēc studijām, 1974. gadā Nora Vilmane uzsāka pedagoģes karjeru. Sākotnēji strādājusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā par kompozīcijas un rokdarbu pasniedzēju. Šobrīd ir lektore Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātē.

Nora Vilmane izstādēs piedalās kopš 1975. gada, kad regulāri sākusi darbus eksponēt jauno mākslinieku un LMS Liepājas nodaļas rīkotajās izstādēs. Mākslinieces darbi bijuši eksponēti jauno mākslinieku darbu izstādē Metalurgu kultūras pilī (1984, tag. Liepājas Olimpiskais centrs), izstādē “Tekstils un keramika” Siguldā, Jēkabpilī, Liepājā, Rīgā (1986-1987, Māras Kalnišķes keramika un Noras Vilmanes tekstilmāksla), Republikas dekoratīvi lietišķās mākslas izstādēs (1978, 1979, 1981), miniatūrgobelēnu izstādēs (1979, 1983). Mākslinieces miniatūrgobelēni bijuši eksponēti arī Francijā (1979). Šobrīd Noras Vilmanes darbi ir apskatāmi LMS muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “Šķiedras kristalizācija” (kopš 2018).

Nora Vilmane ir daudzpusīga māksliniece, darbojas gan aušanas un batikas, gan izšuvumu, aplikācijas tehnikās. Māksliniece daudz pievērsusies arī tērpu modelēšanai, iedvesmojoties no tautas mākslas tradīcijām un piemērojot tās laikmeta modes prasībām.

Nora Vilmane veikusi pētījumus par latviešu disaporas dzīvi Brazīlijā. Veidojusi izstādi “Latvieši Brazīlijā” (2000, kopā ar B. Tamužu, I. Priedīti), publikāciju sēriju “Latvieši un viņu darbi Brazīlijā” (2002, laikraksts “Laiks”). Nozīmīga ir mākslinieces monogrāfija “Latvieši Brazīlijā. Vārpas kolonija” (2019, “Madris”). Nora Vilmane bijusi arī vadītāja biedrībai “Brazīlijas latviešu draugu biedrība” (tag. nepastāv).

Tekstilmākslinieces zinātniskais raksts “Dabas motīvi izšuvumos. Gleznojošo dūrienu tehnika” iekļauts rakstu krājumā “Piemares ļaudis un likteņi” (2017, “LiePA”).

Nora Vilmane bijusi LMS Jauno Mākslinieku apvienības biedre no 1978. gada. LMS biedre māksliniece ir kopš 1984. gada un rekomendācijas, lai iestātos LMS, izsniedza keramiķe Dace Grīnberga, tekstilmāksliniece Erna Ošele (1915-2005), mākslas zinātnieks, rotkalis Voldemārs Ansulis (1919-1997).

Noras Vilmanes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

22. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā tēlnieci Inesi Krūmiņu!

 

Tēlniece Inese Krūmiņa 1958. gadā beigusi LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare) ar diplomdarbu “Vasara” (ģipsis, 180x125x85 cm), vadītājs Teodors Zaļkalns (1876-1972). LMA I.Krūmiņa apguvusi veidošanas  prasmes pie nozīmīgiem pasniedzējiem, latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicējiem Teodora Zaļkalna, Emīla Meldera (1889-1979), Kārļa Zemdegas (1894-1963).

Pēc studijām LMA māksliniece LMS norīkojumā devās radošajā komandējumā uz Palangu (Lietuva), kur veidoja vairākus portretus, kompozīciju skices, kuras eksponējot, ieguva iespēju kļūt par LMS biedres kandidāti. 1959. gadā Inese Krūmiņa kļuva par LMS biedres kandidāti tēlniecības sekcijā ar tēlnieku Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera, Vandas Zēvaldes (1922-1997) rekomendācijām. LMS Inese Krūmiņa tika uzņemta 1962. gadā un rekomendācijas izsniedza tēlnieki Egons Zvirbulis (1907-1986), Lilija Līce (1913-1991), Guna Zvaigznīte.

Izstādēs Inese Krūmiņa piedalās kopš 1958. gada. Tēlnieces darbiem raksturīga skaidra kompozīcijas uzbūve un reālistiskas formas stilizācija. Daiļrades sākumā māksliniece atbilstoši laikmeta prasībām veidoja mazās formas darbus – figurālās kompozīcijas un portretus: “Vecmāmiņa” (bronza, granīts, 1957), “Staburaga bērni” (ģipsis, 1958), “Valda” (ģipsis, koks, 1958), “Igauņu tēlnieka E.Viesa portrets” (bronza, 1959), “Zēna portrets” (ģipsis, 1959), “Nopelniem bagātā sporta meistara Jāņa Krūmiņa portrets” (ģipsis, 1960), “Rakaris” (ģipsis, 1960), “Septiņgades talciniece” (terakota, 1961, eksponēts Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija)).

Inese Krūmiņa sadarbībā ar LMS Mākslas fonda Lietišķi dekoratīvo kombinātu “Māksla” adījusi monumentālās tēlniecības darbus: piemineklis nacionālās atmodas dzejniekam Andrejam Pumpuram (arhitekts Valdis Kalniņš (1932-1984), vara kalums, granīts, Daugavpils; uzstādīts, atzīmējot A.Pumpura 125. jubileju, 1966), piemineklis ārstam, publicistam Paulam Daugem (arhitekts Uldis Berķis (1940-1990), bronza, kapars, granīts, Sauka, 1972), komunistam, PSRS VDK darbiniekam Jēkabam Petersam (bronza, granīts, Komunāru laukuma Varoņu aleja, 1977, tag. Esplanāde, Rīga; demontēts 1993), Otrā pasaules kara Brāļu kapu memoriālā ansambļa centrālais tēls – tēlaina trīsfigūru kompozīcija (tēlniece Arta Dumpe, arhitekte Karīna Daujāte (1926-1995), kapara kalums, granīts, Balvi, 1979). I.Krūmiņas darbu izstrādē kā metālmākslinieks piedalījies mākslinieces dzīvesbiedrs, Latvijas sporta izcilība, basketbolists Jānis Krūmiņš (1930-1994).

1981. gadā Inese Krūmiņa apbalvota ar Latvijas PSR Kultūras ministrijas Goda rakstu par ieguldījumu latviešu tēlniecībā. Ieguvusi arī prēmiju par konkursa darbu – Bertas Rūmnieces kapa pieminekļa projektu.

Tēlnieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

Ainārs Sils “Kaklarota”, emalja, varš, melhiors, 98x24 cm, 1989. LMS muzejs

 

20. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā metālmākslinieku Aināru Silu!

 

Metālmākslinieks Ainārs Sils 1981. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļu (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina programma), diplomdarbā veidojot metāla un porcelāna kafijas servīzi. No 1981. – 1982. gadam mācījies Igaunijas mākslas institūta (tag. Igaunijas Mākslas akadēmija) Metālmākslas nodaļā. 1986. gadā Ainārs Sils absolvējis LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļu (Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļa Metāla dizaina apakšnozare) ar diplomdarbu “Cilvēks, tērps, rota”, vadītājs - metālmākslinieks Juris Gagainis (1944-2017).

Ainārs Sils sadarbojās ar r/a “Daiļrade” (tag. SIA „Daiļrade RC”) un tērpu dizaina salonu “Beate” (1986-1987). A. Sils veidojis tērpu aksesurārus Rīgas Modeļu nama tērpu mākslinieces Ingrīdas Drāznieces kolekcijai starptautiskai modes skatei (Tallina, Igaunija, 1988). Kopš 1997. gada Ainārs Sils ir īpašnieks un vadītājs uzņēmumā SIA “Sils un Sili”, kas darbojas rotu dizaina, interjera un vides dizaina jomās. Ainārs Sils rada rotas, balvas (“Latvijas Labākais tirgotājs 2013”), interjera priekšmetus, gaismekļus, kamīnus u.c. (Gulbenes viesnīcai, Gulbenes aptiekai, privātmājai “Lieldienu sala”, Kaltenē). Autors ēku fasāžu noformējumiem veidojis izgaismotus dizaina objektus – telpiskas burtu kompozīcijas mākslas galerijām: “M6”, “Daugava”, LKA Rīgas Kino muzejam. 2016. gadā Ainārs Sils atjaunojis atpazīstamo lielizmēra kinētisko vides objektu “Globuss” (tēlnieks Vladimirs Rapiķis (1921-1985), 1972) Jūrmalā.

Izstādēs Ainārs Sils piedalās kopš 1979. gada. Piedalījies izstādē “Tērps” (Ķīpsalas izstāžu zāle, 1986), izstādē “Astoņi Latvijas metālmākslas meistari” (galerija “Čiris”, 1997), “Latvijas metālmāksla” (tag. LNMM, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, 1997),  LMS un LNMM mākslas muzeja “Arsenāls” rīkotajā lietišķi dekoratīvās mākslas izstādē “Latvijas papīrs - 2000” (tag. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”, 1995), izstādē “Melnbaltā retrospekcija” (galerija “Rīgas Galerija”, 1997) u.c.

Ainārs Sils piedalījies izstādēs arī ārzemēs un saņēmis apbalvojumu Baltijas republiku lietišķi dekoratīvajā mākslas triennālē (1987). Piedalījies izstādēs mākslas galerijā “Spandow” (Vācija, Berlīne, 1989, 1992), Johana Nigela galerijā (Minhene, Vācija, 1993, personālizstāde 1994), darbus eksponējis LMS jauno mākslinieku izstādē (Dānija, 1989), LMS jauno mākslinieku izstādē Holšteina muzejā (Oldenburga, Vācija, 1990), izstādē “Latvija un Vācija” (Vācija, 1990), Latvijas mākslinieku izstādē (Viļņa, Lietuva, 1994), LMS rīkotajā latviešu mākslinieku izstādē galerijā “J&B” (Kopenhāgena, Dānija, 1999), latviešu mākslinieku izstādē (Austrija, 2002).

Personālizstādes bijušas galerijā “Kolonna” (kopā ar I.Silu, 1996), Jaunpiebalgas kultūras nama izstāžu zālē “Velves” (izstāde “Apbalvojumi, atšķirības un amata zīmes”, 2018) u.c.

No 1988.-1990. gadam Ainārs Sils bija LMS Jauno Mākslinieku apvienības priekšsēdētājs. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs viņš ir kopš 1994. gada. Rekomendācijas māksliniekam izsniedza dizainers Eduards Milašs, gleznotāji: Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics.

Aināra Sila darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Latvijas Ceļu muzejā, mākslas galerijā “Spandow” (Berlīne, Vācija), kā arī privātkolekcijās.



Sveicam

14. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgajā jubilejā keramiķi Antoņinu Paškēviču!

 

Antoņina Paškēviča no 1968.-1972. gadam mācījusies Abramcevas Mākslinieciski-rūpnieciskās mākslas vidusskolas Mākslas keramikas nodaļā (tag. Abramcevas Mākslinieciski-rūpnieciskās mākslas koledža, Maskavas apgabals, Krievija), uzrādījusi teicamas sekmes un beigusi ar diplomdarbu – panno “Teiksma par Kitežas pilsētu” (šamots). Darba tematikas izvēli sekmēja A.Paškēvičas aizraušanās ar PSRS radošo personu vidē populārām krievu 19.gs. 2.puses nacionālā romantisma idejām.  Māksliniece A.Paškēviča izglītību vizuālajā mākslā turpināja, studējot Maskavas Tehnoloģiskā institūta (tag. Krievijas Valsts universitāte (Tehnoloģija, Dizains, Māksla), Maskava, Krievija) Dekoratīvi lietišķās mākslas fakultātes Mazās formas tēlniecības nodaļā, un 1977. gadā to absolvēja ar diplomdarbu, polihromo koka skulptūru grupu “Kareivji”, vadītājs S. Lolks. A.Paškēviča darbam iespaidojās, patapinot Bogorodskas ciema tautas daiļamata meistaru kokgriezuma tradīcijas un tajā tika veidotas stilizētas 18.-19.gs. Krievijas impērijas armijas militāri tērptas figūras.

A.Paškēviča pēc studijām strādājusi kā māksliniece Rīgas Porcelāna rūpnīcas Mākslinieciskajā laboratorijā (1978-1994), kur izstrādājusi metus turpmākai ražošanai un individuālajiem valsts reprezentācijas pasūtījumiem – sīkplastikai, servīzei “Medības” (1985), garšvielu trauku dizainam (1988), dekoru metus rūpnīcā ražotām porcelāna servīzēm “Diāna” (1984), “Marianna” (1988), un radījusi izstāžu darbus.

Izstādēs  māksliniece piedalās kopš 1978. gada. Sākotnēji ar tēlniecībā veidotiem darbiem kokā un bronzā – mazās formas darbiem, sīkplastikām, medaļām izstādēs: “Koks dekoratīvajā mākslā” (LNMM, Aizrobežu Mākslas muzeja Velvju zālē (AMM VZ),1978), “Republikāniskā mazās formas tēlniecības izstāde” (1978, 1984), “3.,4.,5. Republikāniskās medaļu izstādes” (LNMM, AMM VZ 1979, 1982, 1985), Tēlniecības kvadriennālē “Rīga” (AMM 1980) u.c. Vēlāk autore eksponējusi porcelāna un keramikas darbus izstādēs: “Gleznojumi uz porcelāna” (G.Šķiltera memoriālais muzejs, 1983), “Porcelāns” (izstāžu zāle “Ķīpsala” (IZĶ), 1988), “Pods” (IZĶ 1988), “Svečturis” (IZĶ 1989), “Dārza keramikas” izstāde (LPSR PB dārzā, Sigulda, 1987). A.Paškēviča piedalījusies starptautiskos simpozijos LMS muzeja filiālē Zvārtavas pilī (2011, 2015, 2017). Zvārtavas pilī māksliniece darbojusies ar keramiķiem Pēteri Martinsonu (1931-2013), Inesi Brants un Jevgeņiju Loginovu.

Māksliniece ir eksponējusi darbus porcelānā, biskvītā, šamotā, iemiesojot idejas, veidojusi vāzes, šķīvjus, sienas dekorus, sīkplastikas objektus, medaļas. Īpaši māksliniece daiļradē ir iecienījusi virsglazūras apgleznojumu ar antīko mītu, Vecās un Jaunās Derības ainu tēlojumu ar Art Deco un popārta stilistikas iezīmēm. A.Paškēvičas mākslā noteicošais ir postmodernais naratīvs, izteikts figurālās kompozīcijās ar augu un arhitektūras elementiem, un ornamentālie motīvi.

No 1979.-1986. gadam A.Paškēviča bijusi LMS Jauno Mākslinieku apvienībā  un kopš 1991. gada ir LMS biedre (keramikas sekcija). Rekomendācijas māksliniecei izsniedza keramiķes: Māra Linkaite (1945-2016), Aija Zīle (1940-2014), Valentīna Aksjonova.

A.Paškēvičas darbu personālizstādes bijušas Ārzemju mākslas muzejā (tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM), Velvju zāle, 1991), Krievijas Etnogrāfijas muzejā (Sanktpēterburga, 1992), galerijā - salonā “Apsīda” (“Keramika”, 1998), Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (“Zīds un šamots”, 2000; “Bībeles sižeti. Porcelāns”, 2011; LNMM), RD “Rīgas Porcelāna muzejā” (“Antīkie motīvi”, 2003;  “Mīlu Rīgu”, 2013), muzejā “Rīgas Jūgendstila centrs” (“Jūgendstila noskaņas porcelānā”, 2020), Jaunmoku pilī  (“Medības”, 2020).

2005. gadā māksliniecei piešķirta LR pilsonība.

Antoņinas Paškēvičas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.



Sveicam

 

7. janvarī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā gleznotāju, pedagoģi Intu Celmiņu!

 

Inta Celmiņa mācījusies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (tag. PIKC Jaņa Rozentāla mākslas skola, 1964). 1969. gadā māksliniece beigusi Valsts Mākslas akadēmijas (tag. Latvijas Mākslas akadēmija (LMA)) Pedagoģijas nodaļu (tag. nepastāv) ar diplomdarbu - gleznu “Līgo diena”, vadītājs, gleznotājs Eduards Kalniņš (1904-1988). Pēc studijām LMA māksliniece uzsākusi pedagoģes karjeru Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola; 1969-1976), vēlāk bijusi pasniedzēja LMA Pedagoģijas nodaļā (1976-1988). 2001. gadā Inta Celmiņa ieguvusi Humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (LMA). No 2003. gada I.Celmiņa strādāja par pasniedzēju Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Datordizaina fakultātē (tag. nepastāv). 

Māksliniece izstādēs piedalās kopš 1969. gada. Gleznotāja eksponējusi darbus Baltijas republiku glezniecības triennālēs (laureāte 1975, 1978), PSKP 26. kongresam veltītā izstādē (Maskava, Krievija, 1981), E.Nakhamkina galerijā (Ņujorka, ASV, 1989), galerijā “Astra” (Čikāga, ASV, 1990), izstādē “Gleznas” (DMDM, 1993), galerijā “M6” (1995). Māksliniece veidojusi personālizstādes LMS galerijā (1985), Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā (kopā ar E. Grūbi, k/s “Arons” balva, 1987), galerijā “Daugava”, galerijā “G&G” (kopā ar E. Grūbi, 1993), galerijā “Rīgas Galerija” (izstāde “Princeses”, 1996), galerijā “Fotostudija I”(kopā ar E.Grūbi, Bostona, ASV, 1997), Mūkusalas Mākslas centrā (izstāde “Dieva gaisma”), galerijā “Man’s” (kopā ar E.Grūbi, 2019), Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā (izstāde “Gaismas un tumsas spēles”, 2019).

Gleznotāja veikusi arī monumentālās glezniecības darbus bij. k/z “Vienība” kluba interjerā (Liezere, 1984), kā arī bērnu dārzam (Slavūtiča, Ukraina, 1988).

Mākslinieces daiļrades sākumā darbos tika risinātas modernismā strāvotas figurālas kompozīcijas, kā arī klusās dabas. Vēlāk stilistika kļūst ekspresīva, ar patiesu personīgā, eksistenciāla pārdzīvojuma klātbūtni un akcentētu aktīva triepiena faktūru.

Intas Celmiņas devums vizuālajā mākslā ir augsti novērtēts. 2011. gadā māksliniece apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un iecelta par ordeņa kavalieri. 1990. gadā gleznotājai piešķirts LPSR Nopelniem bagātās mākslas darbinieces nosaukums. Gleznotāja saņēmusi profesionālās radošās atzinības - “Gada glezna” (galerija “A.Sūna”,2006) un Francijas Salona sudraba medaļa izstādē “Tradīcijas un meklējumi” (Parīze, 1984).

Mākslinieces radošā daiļrade ietverta monogrāfijā “Inta Celmiņa” (Laima Slava, “Neputns”, 2016).

Intas Celmiņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā,  A/S“Swedbank” kolekcijā,  kā arī citu valstu muzejos un privātkolekcijās.

 

 


Sveicam

6. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslinieku Ati Ieviņu!

 

Mākslinieka Ata Ieviņa radošā izaugsme aizsākusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Dekoratīvās noformēšanas nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Reklāmas dizaina programma), kuru beidza 1965. gadā. Mākslinieka kursa biedri RLMV bija mākslas kritiķis Jānis Borgs un gleznotājs, dizaina grafiķis Henrihs Vorkals (1949-2018) un kuri mācījās pie pedagoga Georga Barkāna (1925-2010).  Pēc RLMV, dienesta laikā PSRS Bruņotajos spēkos, A.Ieviņš apguva fotogrāfijas tehniku.

A.Ieviņš absolvējis LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (tag. LMA Vizuālās mākslas nodaļas Tekstilmākslas apakšnozare) 1974. gadā ar diplomdarbu – gobelēnu “Ziemeļnieks”, kā arī izgatavojis trīs tekstila apdrukas sietspiedes tehnikā, vad. R.Heimrāts (1926-1992).

Studiju laikā LMA A.Ieviņš strādāja par mākslinieku  Republikāniskajā Zinību namā (RZN; tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle), kura kafejnīcā “Dieva auss” pulcējās 20.gs. 70. gadu radošā inteliģence. Māksliniekam šis personīgās radošās izaugsmes aktīvais jaunrades periods bija raksturīgs ar tehnisko izteiksmes līdzekļu postmoderniem meklējumiem, radot hiperreālisma attēlu tekstila darbos, kuros iepriekš tehniskās iespējas noteica tēlu izveidi stilistiski nosacītu. Kopš 1970. gada A.Ieviņš piedalās izstādēs un rosinājis piedalīties arī citus māksliniekus - Laimoni Šēnbergu, J.Borgu, Arvīdu Priedīti, H.Vorkalu, mākslinieku, sietspiedes tehnikas meistaru Aldoni Kluci (1935-2003), kā arī nodarbojies ar starpdisciplināru izstāžu rīkošanu. Izstādes norisinājās LPSR Valsts akadēmiskajā Drāmas teātrī (tag. Latvijas Nacionālais teātris, 1971), RZN (1973), veikalā “Mākslas grāmata” (“Mākslinieces”, 1976), Rīgas Kino namā, Republikāniskajā skolotāju namā (1977). Mākslinieka personālizstādes: “Ata Ieviņa 70.-80. gadu foto sietspiedes grafikas darbu izstādes” (LNMM, 2006), “Svārstīga erotika” (Talsu novada muzejs, 2016), “Divdabis. Atis Ieviņš/Inga Meldere” (LNMM, 2017), “Faraona kolekcija” (galerija “Birkenfelds”, 2019). Autora daiļradei rasturīgi darbu cikli fotosietspiedes tehnikā uz papīra: portretiskās kompozīcijas “Maija. I-IV” (1977), “Andris Grīnbergs” (1972) “Vienatne/Solitūde” (1973), “Retro” (1980),  figurālas kompozīcijas  “Gadalaiki”, “Modeļi” (1977) u.c. Darbiem raksturīga stingra kompozīcija, sižeta atkārtojuma ritmika, krāsu kontrasti un tonālās pārejas, ar kuru palīdzību autors interpretē un kāpina tēla atpazīstamību.

Jau LMA studiju laikā A.Ieviņš sāka darboties profesionālā fotogrāfijā, autora darbi, t.sk. teksti, karikatūras, tika publicēti žurnālos – “Padomju Latvijas sieviete” (1975-1979), “Māksla”, “Liesma” (atzinība, 1976), “Zvaigzne”, “Skola un Ģimene” (1980-1994), “Meža Dzīve” (1992-1998); laikrakstos – “Pionieris” (pirmā publikācija, 1974), “Dzimtenes Balss”, “Padomju Jaunatne”, “Literatūra un Māksla Latvijā”, “Latvijas Vēstnesis”, “Neatkarīgā Cīņa”, “Literatūra un Māksla Mēs”, “Neatkarīgā Rīta Avīze” (2000-2007) u.c.

A.Ieviņš bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā no 1971. gada, LMS biedrs ir kopš 1978. gada. Rekomendācijas māksliniekam izsniedza gleznotāja, LMS valdes priekšsēdētāja Džemma Lija Skulme (1925-2019), arhitekts, tekstilmākslinieks, pedagogs Georgs Barkāns, plakāta mākslinieks Georgs Smelters (1942-2014). Mākslinieks LMS tika uzņemts kā plakātists par darbiem plakāta mākslā un skaņu plašu aploksnēm, kas tika eksponētas Republikas un Baltijas Lietišķās grafikas izstādēs 20.gs.70. gados.

A.Ieviņa personību raksturo aktīva līdzdalība laikmetīgajās mākslas akcijās, to fotodokumentēšanā: Intas un Andra Grīnbergu u.c. rīkotājās radošās perfomancēs “Jezus Kristus kāzas”, “Zaļās kāzas - Summertime” (1972-1973). Mākslinieks fotodokumentējis mākslinieka Miervalža Poļa, Ingūnas Zariņas, Ata Ieviņa perfomanci "Boksa mačs sievietēm tautiskos cimdos" (“Mākslas dienas ”, 1986) un M.Poļa perfomanci “Bronzas cilvēks” (Rīgas pilsētvidē, 1987).

Ata Ieviņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Andreja Upīša memoriālajā muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

6. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslas zinātnieci, gleznotāju Laimdotu Junkaru!

 

Laimdota Junkara 1973. gadā beigusi T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas (tag. Latvijas Mākslas akadēmija) sagatavošanas kursus. 1979. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu (tag. nepastāv) ar diplomdarbu “Audējas”, vad. E.Grūbe, un teorētisko diplomdarbu par mākslas vēstures pedagoģiju muzejos, pētniecībā izmantojot muzeju darbā gūto pieredzi. Studiju gados Laimdota Junkara strādājusi par zinātnisko līdzstrādnieci J.Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (tag. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs) un tā filiālē J.Rozentāla un R.Blaumaņa memoriālajā muzejā (tag. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs). 2002. gadā Laimdota Junkara ieguvusi Humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (LMA) ar darbu “Mākslinieks un perifērija 20.gs. uzskatu pretrunās”.

Laimdota Junkara strādājusi par māksliniecisko noformētāju un bērnu zīmēšanas pulciņa vadītāju drenu cauruļu rūpnīcā “Usma” (1979-1985; tag. nepastāv) un par zīmēšanas un darbmācības skolotāju Puzes astoņgadīgajā skolā (1979-1980; tag. Puzes pamatskola). 1979. gadā māksliniece sāka dzīvo Ugālē, kur strādājusi par Ventspils rajona Centrālās bibliotēkas (tag. Ugāles pagasta bibliotēka) mākslinieci-noformētāju (1981) un mākslas vēstures pedagoģi Ugāles vidusskolā (1985-2017), kā arī vada Ugāles mākslas studiju.

Laimdota Junkara daudz pētījusi un rakstījusi publikācijas par Ventspils novada kultūras vēsturi. Autore sarakstījusi arī vairākas grāmatas par Ugāles un Piltenes pagastu vēsturi. Jāatzīmē Laimdotas Junkaras grāmatas “Ugāle laikmetu ceļos. I daļa” (2017) un “Ugāle laikmetu ceļos. II daļa” (2019), kurās aprakstīti notikumi Ugāles pagastā no 1905.-1960. gadam.

Kopš 1976. gada Laimdota Junkara veidojusi publikācijas par vizuālo mākslu dažādiem izdevumiem – “Literatūra un Māksla”, “Kultūras Avīze”, “Diena”, “Ventas Balss”, “Literatūra un Māksla Latvijā”, “Kurzemes Ekpresis”, arī žurnālam “Karogs”. Autore publicējusi rakstus par notikumiem latviešu vizuālajā mākslā un māksliniekiem – J.Rozentālu, K.Danni, J.Tīdemani, J.Sudmali u.c.

Laimdota Junkara darbojas akvareļglezniecībā, pasteļa un guašas tehnikās, pievēršas akrila un eļļas glezniecībai, rada zīmējumus. Izstādēs Laimdota Junkara piedalās kopš 1978. gada. Piedalījusies izstādēs gan Latvijā - Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā, Saldū u.c., gan ārzemēs - Lietuvā, ASV, Ventspils mākslinieku grupas izstādēs Zviedrijā, Vācijā, Francijā.  Māksliniece ir rīkojusi personālizstādes Ventspilī (1983, 1985, 1990, 1994, 1999, 2001 u.c.), Liepājā (1986, 1992), Talsos (1997, 2001), Jūrmalā (1985), Telšu kultūras namā (1988, Lietuva), Kuldīgā (1999, 2001), Saldū (1998, 2001). Personālizstādes Rīgā notikušas J.Rozentāla un R.Blaumaņa memoriālajā muzejā (kopā ar L.Ginteri, 1984), J.Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (“50-5=?”, 1996), Rīgas Galerijā (“Baltie raksti”, 2001), galerijā “Daugava” (“Zaļais burdons”, 2001; “Savā nodabā”, 2016) u.c. Māksliniece ikgadēji piedalās LMS izstādēs “Mākslas dienas” un “Rudens”.

Laimdota Junkara bijusi arī kuratore vairākām izstādēm – Ventspils mākslinieku izstādei “Pussala” LMS galerijā (1998), izstādēm “Ieguvums” Ventspils muzejā un “Pastorāla izstāde” A.Sūnas galerijā (1999).

Laimdota Junkara ir Ernesta Brastiņa un Arvīda Brastiņa piemiņas balvas “Latviskas Latvijas labad” laureāte (2000). 2004. gadā saņēmusi Kultūras ministrijas prēmiju par Venstpils novada mākslinieciskās dzīves rosināšanu un ražīgu pedagoģisko darbu, kā arī saņēmusi vairākus Ventspils novada un Ugāles pagasta atzinības rakstus.

Laimdota Junkara bija LMS Jauno mākslinieku apvienībā no 1983. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedre viņa ir kopš 1986. gada. Rekomendācijas, lai iestātos LMS, māksliniecei izsniedza gleznotājs A.Kļaviņš, tēlnieks J.Zariņš (1913-2000), mākslas zinātniece Skaidrīte Cielava (1920-2005). Laimdota Junkara ir Ventspils mākslinieku grupas dalībniece.

Laimdotas Junkaras darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Ventspils muzejā, Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Tukuma muzejā, citos muzejos un privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā, ASV, Vācijā u.c.

 

 


Sveicam

 

Margarita Zarenkova “Pīto mēbeļu komplekts”, 1989. Pansionāts “Dzintars”, Jūrmala.

 

5. janvārī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā interjeristi, arhitekti Margaritu Zarenkovu!

 

Margarita Zarenkova 1965. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā (tag. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāte), kuru absolvēja 1971. gadā ar diplomdarbu “Kempings Priedainē”, vadītājs, arhitekts Viktors Dorofejevs (1927-1994). M. Zarenkovas kursa biedri bija arhitekts, bij. LPSR KM darbinieks Ilgvars Batarags (1943-2020), arhitekti Zane Kaļinka un Juris Gertmanis u.c. Margarita Zarenkova papildināja interjeristes zināšanas un beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslinieciskās konstruēšanas vakara kursus (1989).

No 1971.-1977. gadam Margarita Zarenkova strādājusi par arhitekti projektu institūta “Komunālprojekts” Jūrmalas nodaļā. No 1978.-1984. gadam bijusi galvenā arhitekte Rīgas Politehniskā institūta konstruktoru birojā un paralēli arī tēlotājas ģeometrijas kursa pasniedzēja.

Margaritas Zarenkovas radošo darbību arhitektūrā, interjera dizainā raksturo elegants dekoratīvo elementu pielietojums, mākslinieciskas novitātes un laba kolorīta izjūta. Autore izstrādājusi projektus pansionāta “Dzintars” vasaras paviljonam un kotedžai (1972; tag. nepastāv), stadioniem (Tukums (1972), Aloja (1977)), Slokas slimnīcai (1977; tag. SIA “Veselības un sociālās aprūpes centrs – Sloka”), Zivju aizsardzības inspekcijai (Ogre, 1979), Jauno tehniķu stacijai (Sigulda, 1980), studentu sporta – atpūtas nometnei (Mariupole, Ukraina, 1981), Bauskas slimnīcas rekonstrukcijai (1983).

No 1985. gada Margarita Zarenkova strādājusi LMS Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombinātā par radošo mākslinieci, izstrādājot un realizējot daudzus interjera projektus, kā Līvānu stikla fabrikas administratīvajām telpām, gaiteņiem, zālei (sadarbībā ar arhitekti Daigu Dzedoni, 1985; tag. nepastāv), Dņeprodzeržinskas industriālā institūta vestibilam un administrācijas telpām (tag. Dņeprovskas valsts tehniskā universitāte, Ukraina, 1986). Autore izstrādājusi interjera projektus Dzimtsarakstu birojam (Bērzpils, 1986), pansionāta “Impulss” bāram un banketu zālei (1987, tag. nepastāv), padomju saimniecības “Lubāna” administratīvās ēkas svētku zālei (1988-1990), Latvijas sporta departamenta kolēģijas sēžu zālei (1990), kafejnīcai “Putnu dārzs” (Vecmīlgrāvis, 1990), muzejam “Puškins un Baltija” (Rīgas Puškina licejā, 1989), kā arī rekonstrukcijas projektu Rīgas pils Sv. Gara torņa ieejas vestibilam un kāpnēm (1991). Projektējusi arī interjera mēbeles – “Pīto mēbeļu komplekts”, pansionātam “Dzintars” (Jūrmala, 1989-1990; tag. nepastāv).

 Margarita Zarenkova izstādēs piedalās ar interjeru projektiem un lietišķās mākslas izstādēs eksponējusi “Pīto mēbeļu komplektu” (LNMM, izstāžu zāle “Latvija”, 1988), piedalījusies LMS izstādē “Mākslas dienas” (LMS galerija, 1991).

Margarita Zarenkova darbojas arhitektūras būvapjomu projektēšanā, veic teritorijas plānojumus un detālplānojumu projektus uzņēmumos – SIA “Pilsētprojektēšanas birojs” (Lapmežciema novada teritorijas plānojums, 2008) un “Birojs Z”, veikusi detālplānojumus Ainažos, Rīgā, Salaspils novadā, būvprojektu ziedu veikalam (Rīga, 2017).

Margarita Zarenkova ir LMS biedre kopš 1991. gada. Rekomendācijas uzņemšanai LMS viņai izsniedza arhitekts, dizainers Jānis Pipurs (1939-2013), arhitekts Georgs Baumanis (1936-1999), interjerists, akvarelists Jānis Spalviņš. Margarita Zarenkova kopš 1979. gada ir arī Latvijas Arhitektu savienības biedre.

M.Zarenkovas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

Vladimirs Bekmanis “Dekors “Ritmi””, 1981. Koks, 154x96 cm. LMS muzejs

 

31. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgajā jubilejā koktēlnieku, interjeristu Vladimiru Bekmani!

 

Mākslinieka Vladimira Bekmaņa radošā izaugsme aizsākusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Koka mākslinieciskās apdares nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Koka izstrādājumu dizaina programma), kurā mācījies no 1955.-1960. gadam. V.Bekmanis un viņa kursa biedri ir pirmie profesionālie interjeristi, kas absolvēja LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) 1961. gadā jaunizveidoto Interjera un iekārtu nodaļu (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas funkcionālā dizaina apakšnozare). Mākslinieks to absolvēja 1966. gadā ar diplomdarbu – “Jaunķemeru sanatorijas konferenču zāles interjera projekts”; vadītājs, arhitekts Modris Ģelzis (1929-2009). Jāatzīmē, ka Vladimira Bekmaņa kursa biedri bija grafiķe Aina Lubgāne, interjerists, gleznotājs Einārs Plūksna, interjeriste Ieva Rozentāle (1944-2002), karikatūrists Māris Bišofs. Pasniedzēji bija arhitekti Voldemārs Šusts (1929-2001) un Vladimirs Šalajevs. Mācību laikā LMA V.Bekmanis strādāja Republikāniskajos Pretgaisa aizsardzības kursos par mākslinieku-rasētāju.

1964. gadā Vladimirs Bekmanis uzsāka LMA mācībspēka karjeru, sākotnēji kā laborants, vēlāk ieguva asociētā profesora amatu un izaudzināja vairākas interjeristu paaudzes, nostrādājot LMA 57 gadus.

Pēc LMA absolvēšanas V.Bekmanis kā profesionāls interjerists strādājis LMS Mākslas fonda kombinātā “Māksla” par mākslinieku-noformētāju Noformēšanas cehā. Kombinātam bija jāveido ekspozīcijas un interjeri PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādei (TSSI, Maskavā), jaunuzceltajai viesnīcai “Latvija” (kopš 1976, tag. Radisson Blu Latvija Conference & Spa Hotel, Rīga), kā arī rekonstruētām viesnīcām – “Rīga” (tag. “Grand hotel Kempinski Riga”, 1967), “Metropole” (tag. “Metropole Hotel by Semarah”, 1972), k/n “Spartaks”, kafejnīcām: k/n “Rīga” (tag. “Splendid Palace”, 1972), “Pingvīns” (1967), “Rīdzene”, “Sigulda” (1972).

Kopā ar E.Plūksnu un citiem kolēģiem V.Bekmanis piedalījies dažādu interjeru noformējuma projektu izstrādē un veidojis lielizmēra objektus – dekorus, pielietojot dabiskos un sintētiskos materiālus. Mākslinieks sadarbībā ar Eināru Plūksnu radīja 18.-19.gs. ekspozīciju noformējumu Rīgas pilsētas vēstures muzejā (tag. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Baltā zāle, 1966). Kopā ar interjeristiem Induli Zilbalodi (1939-2000), A.Brūveli, Rasmu Stukmani Vladimirs Bekmanis noformēja vieglās rūpniecības produkcijas stendu LPSR pastāvēšanas 25. gadadienas izstādē (TSSI, Maskavā, 1966). 1967. gadā dizainers iekārtoja izstādi “Mākslinieku dienas” (Rīga, 1967) un LMA izstādē Prāgā (Čehija) veica sava diplomdarba telpiskā fragmenta montāžu, kā arī kopā ar dizaineriem Raimondu Znotiņu, Jāni Pipuru (1939-2013) izgatavoja dekoru “Rīga 1601. gadā” (4x1,5 m, koks) uzņēmuma “Rīgas Adītājs” ēdnīcai. Jāatzīmē arī mākslinieka veikumi – LPSR Filharmonijas 25. gadu jubilejas izstādes noformējuma projekts un kokgriezuma panno “Rīga 1612. gadā” (7x1,7 m, ksilolīts, 1968), kas eksponēts viesnīcas “Rīga” vestibilā. Vladimirs Bekmanis piedalījies arī Melnās jūras kruīza kuģu “Latvija” interjeru veidošanā, kokgriezumu “Četras mūzas”, “Koklētājs” tapšanā (1968-1969), kā arī Rīgas Melngalvju nama atjaunošanā, veidojis kokgriezumu detaļas ēkas ieejas durvīm (1999).

Izstādēs mākslinieks piedalās kopš 1966. gada. Darbus eksponējis izstādēs: Dekoratīvās mākslas izstāde (1966), Kombināta “Māksla” izstāde (1972), “Dekors – interjers” (iekārtotājs Mārtiņš Avotiņš (1922-1975)), izstādēs LMS galerijā (1969, 1971, 1972), “Koks - mākslā” (1971), “Mēbeles-96” (Skonto, 1996). V.Bekmaņa darbs tika iekļauts LMS muzeja kokgriezumu ekspozīcijā “Russkij Ļes” (2016), un mākslinieks piedalījās LMS izstādē “Rudens.100” (2018). V.Bekmanis personālizstādes rīkojis kopā ar E.Plūksnu Republikāniskajā Zinību namā (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1972) un izstādi ”Kokgriezumi” LMA (2000).

Vladimira Bekmaņa daiļradi raksturo lielizmēra ciļņi modernisma stilistikā ar attēlotām figurālām alegoriskajām kompozīcijām, pilsētainavām, portretiem, dekoratīviem augu un ziedu kārtojumiem. 20.-21.gs. mijā, mainoties pasūtījumu raksturam un mērogam, autors veidojis arī interjera priekšmetus, stila mēbeles ar bagātīgiem kokgriezumiem. Darbi izstrādāti, izmantojot dažādas koka šķirnes un pielietojot materiāla un to īpašību izpratni.

Vladimirs Bekmanis ir LMS biedrs kopš 1969. gada. Rekomendācijas māksliniekam izsniedza gleznotāji Gunārs Mitrēvics (1939-2007), Dmitrijs Paņičevs (1924-2015), gleznotājs, grafiķis, interjerists Aleksandrs Stankevičs (1932-2015). V.Bekmanis bija iekļauts arī LMS MF Monumentāli dekoratīvās mākslas padomē (1970-1977).

Vladimira Bekmaņa darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

27. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā ādas apstrādes mākslinieci Ingrīdu Grants!

Mākslinieces Ingrīdas Grants radošā izaugsme aizsākusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Ādas mākslinieciskās apstrādes nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Ādas izstrādājumu dizaina programma). I.Grants beigusi RLMV 1980. gadā ar diplomdarbu “Grāmatu ādas iesējumi” – vadītāji, pedagogi: grafiķe Vizma Krieviņa un ādas plastikas mākslinieks Anatolijs Vanags.
Pēc RLMV beigšanas māksliniece strādājusi LMS Mākslas fonda (MF) Lietišķi dekoratīvajā kombinātā “Māksla” (1980-1991, šobrīd ēkās un teritorijā Gaujas ielā 1,3,5,9, Rīgā, ir izvietots LMS muzejs – LMS Radošais kvartāls “Kombināts “MĀKSLA””). Darbojoties ādas plastikas dizainā, autore veidojusi grāmatu sējumus, viesu grāmatas, albumus, kārbas, apģērba aksesuārus - somiņas, jostas, kā arī ādas rotas. I.Grants darbus raksturo radošums, materiāla izpratne un apdares kvalitāte. Ādas plastikas darbi veidoti modernisma stilistikā ar skandināvu dizaina ietekmi, un atturīgs krāsojums pasvītro izstrādājumu dekoratīvo apdari.
Ingrīda Grants bijusi LMS Jauno Mākslinieku apvienībā un ir LMS biedre kopš 1994. gada. Rekomendācijas I.Grants izsniedza ādas apstrādes mākslinieki Anatolijs Vanags, Andris Kārlis Štrauhs (1938-2004), apģērba modes un tekstilmāksliniece Ingrīda Drāzniece.
Māksliniece izstādēs piedalās kopš 1981. gada. I.Grants darbi bijuši eksponēti dekoratīvi lietišķās mākslas izstādēs Latvijā (LNMM – izstāžu zālē “Latvija”, 1981, 1982, 1983; ”Cilvēks pie jūras”, 1988; AMM velvju zālē, 1982, 1984, 1987; DMDM, 1989, 1990, 1992, 1993; Ķīpsalas izstāžu zālē, 1988), Igaunijā (Baltijas Lietišķās mākslas triennāle, Tallina, 1983), Krievijā (“Zemes jaunība” , Maskava, 1988). I.Grants personālizstāde norisinājās galerijā “Kolonna” 1995. gadā. Dekoratīvi lietišķās mākslas starpdisciplinārā izaugsme Latvijā, kas norisinājās 20. gs. 2. pusē, bija raksturīga ar kvalitatīvu mākslas, dizaina darbu bagātīgu pārstāvēšanu interjeros. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, ekonomika un kultūra transformējās 20.-21. gs. mijas globalizācijas praktiskās estētikas ietekmē. 1992. gadā, kad beidza pastāvēt MF, radošo industriju lielie uzņēmumi, māksliniekiem bija jāuzņemas personīga iniciatīva un atbildība par savas radošās profesijas gaitas izvēli un mākslas darbu likteni. Jaunajos praktiskajos un administratīvajos uzstādījumos lokālā dizaina meklējumi praktiskajā pielietojumā neguva nozīmīgu atbalstu; vairāki mākslas veidi, kā tekstils, stikla māksla – vitrāža, ādas plastika, metālmāksla, koka dizains interjeros tika pārstāvēti fragmentāri un tika atvietoti ar praktiskiem PVC u.c. materiālu standarta īstermiņa risinājumiem.
Ingrīdas Grants darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

 

26. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā stikla apstrādes mākslinieci Gundegu Strautu!

 

Mākslinieces Gundegas Strautas radošā izaugsme aizsākusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Stikla izstrādājuma dizaina programma), kurā Gundega Strauta mācījusies pie pasniedzēja Alfrēda Lilientāla (1887-1980) un kuru beigusi 1960. gadā ar diplomdarbu “Vitrāža Saulaines lauksaimniecības tehnikumam”, vadītājs gleznotājs, teātra dekorators, interjerists Kārlis Freimanis (1909-1987).

G.Strauta pēc mācībām RLMV tika nozīmēta darbam LMS Mākslas fonda (MF) kombinātā “Māksla”, vitrāžu darbnīcā Gaujas ielā 5, Rīgā. Šobrīd ēkās un teritorijā Gaujas ielā 1,3,5,9 ir izvietots LMS Radošais kvartāls “Kombināts “MĀKSLA”” un LMS muzeja ekspozīcijas. 20.gs. 60.gados teritoriju, kurā jau atradās mākslinieku darbnīcas, attīstīja kā MF radošo materiāli tehnisko bāzi un ražotni vairākiem mākslas veidiem, kā tēlniecība, metālmāksla, stikla, ādas apstrāde, jo “Mākslinieku namā” Daugavmalā tika ierīkotas gleznotāju un grafiķu, estampa darbnīcas.

Gundegas Strautas radošā darbība aizsākās 20. gs. 60. gados, Latvijas mākslā pārmaiņu brīdī – ideoloģiskie nosacījumi kļuva brīvāki, radās pieprasījums pēc profesionālās vizuālās mākslas sabiedrisko un ražošanas, kultūras iestāžu interjeros un publiskajā telpā. LMS MF bija jāizpilda pasūtījumi visā PSRS teritorijā un vitrāžu metu izstrādei tika pieaicināts gleznotājs Aleksandrs Zviedris (1905-1993), un teātra dekoratori Kārlis Freimanis, Arnolds Vilkins (1904-1979), arhitekts un teātra dekorators Ģirts Vilks (1909-1983) u.c. Darbu realizāciju nodrošināja vitrāžas iecirkņa mākslinieces Gundega Strauta, Maija Gorbande, Leontīne Vasermane u.c. Vitrāžas tika projektētas Alma-Atas pionieru nama 20 logiem (Kazahstāna, 1963), Voroņežas leļļu teātrim (Kristīnes Slaidiņas, Arnolda Vilkinsa mets, 1963), Erevānas filharmonijai (Martirosa Sarjana (1880-1972) mets, Armēnija, 1965), Rīgas jūras pasažieru stacijai (Ģirta Vilka mets), Zapoļarnijas kultūras pilij, “Oktobris” (200m2, Laimdota Mūrnieka (1922-2011), Sergeja Masļakova (1928-1979) mets, Krievija), Viņņicas novadpētniecības muzejam, “Viņņicas atbrīvotāji” (Luda Bērziņa mets, Ukraina, 1969), V.Ļeņina memoriālajam muzejam (L.Bērziņa, G.Strautas mets, Uļjanovska, Krievija, 1970). G.Strauta izgatavojusi arī autordarbus Laulību pilij (Liepāja, 1968), sanatorijas “Rīgas līcis” pirtij (Jūrmala, 1971), kafejnīcai “Vecrīga” (L.Bērziņa un G.Strautas mets, 1979).

1969. gadā, lai veiktu darbus observatorijas kupola noformējumam (Egona Cēsnieka (1915-1978) mets, Zeļenčuka, Armēnija, 1971), izgatavotu vitrāžas Mončegorskas rūpnīcai “Severonikeļ” (Mārča Avotiņa (1922-1975) mets, Krievija, 1971), kā arī palielinātu darbu apjomu un izstrādātu lielizmēra objektus, pakāpeniski kombināta “Māksla” vitrāžas darbnīcas, tika pārceltas uz Veco Biķernieku ielu 49, Rīgā (tag. LMS muzeja filiāle “Biķeri”) un Biķeru baznīcu (tag. Biķeru Sv. Katrīnas Evaņģēliski luteriskā baznīca). G.Strauta ilggadēji darbojusies “Biķeros” kopā ar māksliniekiem Ludi Bērziņu, Egonu Cēsnieku, Noru Cēsnieci, Oleksiju Krasnovu, Eilu Vikmani, Agri Buteli u.c.

Gundega Strauta kopā ar Ludi Bērziņu veikusi vitrāžu atjaunošanas darbus Latvijas dievnamos.

“Biķeros” atjaunoja arī 1912. gadā Girgensona vitrāžas darbnīcā izgatavoto vitrāžu “Riharda Vāgnera portrets” (atjaunots 2001.g., G.Straupes, Vilņa Buteļa mets un izpildījums), kas šobrīd atrodas ēkā Brīvības ielā 33 – vietā, kur Rīga bija apmeties pasaulslavenais komponists.

Gundega Strauta izstādēs piedalās kopš 1963. gada. Piedalījusies Republikāniskajās Lietišķās mākslas izstādēs (1963, 1966, 1967, 1970), Kombināta “Māksla” izstādēs (1968, 1970), Republikāniskajā vitrāžu izstādē (1971), kā arī LMS izstādēs “Mākslas dienas”, “Rudens”, “Biķeru vitrāžas” (LNMM, 1994). G.Strauta piedalījusies izstādēs “Vitrāžas un kuģi” (Velvju zāle, LNMM, 1976) kopā ar L.Bērziņu un gleznotāju, kino mākslinieku – inscenētāju Viktoru Šildknehtu (1917-2012), izstādē “Salona vitrāža” (LNMM,1993) kopā ar L.Bērziņu, izstādē “Dendijs un nāra” (“Stikla galerija”, 2003).

Māksliniecei tuva ir asociatīvā tēlainība mākslā, viņa darbos mēdz izmantot daudzfigūru kompozīcijas un vispārinātu sievietes tēlu, kas veic naratīvo tēmas izklāstu. Nosacīta formu valoda un ritmisks toņu kārtojums piešķir mākslinieces darbiem izpratnes dziļuma estētiku. G.Strauta strādā klasiskajā vitrāžas tehnikā, tomēr daiļrades sākumā radījusi arī vitrāžu betonā un eksperimentējusi ar stiklu uz keramikas.

G.Strauta ir LMS biedre kopš 1971. gada. Rekomendācijas māksliniecei izsniedza gleznotāji Laimdots Mūrnieks, Uldis Zemzaris, scenogrāfs, stikla apstrādes mākslinieks Ludis Bērziņš. Māksliniece darbojusies LMS MF mākslas padomē.

Gundegas Strautas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.


 


Sveicam

K. Ozoliņa, M. Ozoliņš, mets “Republikāniskā stomatoloģijas centra fasādes noformējums keramikā”

(tag. Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūts), 1971.

Šamots, 8,30x4,70 m. LMS muzeja arhīvs

 

19. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgajā jubilejā keramiķi Korneliju Ozoliņu!

 

Māksliniece Kornelija Ozoliņa no 1954.-1960. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās vidusskolas Keramikas nodaļā (RLMV, tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina izglītības programma) un beigusi ar diplomdarbu porcelānā. Pēc mācībām strādājusi Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikā (1959, 1961). Māksliniece absolvējusi LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļas Keramikas specialitāti (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozare) 1967. gadā ar diplomdarbu – “Dekoratīvs cilnis un monumentālas vāzes”, vadītājs Georgs Kruglovs (1905-1984). Lielizmēra diplomdarbs tika realizēts un uzstādīts Republikāniskās tuberkulozes slimnīcas “Jugla” (tag. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca) interjerā. Tapa 3x6 m liels šamota cilnis, 1 m augstas vāzes interjeram un 2x2,5 m cilnis ēkas gala fasādē. Nepieciešamās iemaņas un tehnoloģiskās prasmes LMA studiju laikā K.Ozoliņa apguvusi pie pasniedzējiem, profesionālās keramikas pamatlicējiem Georga Kruglova un Margitas Melnalksnes (1909-1989), keramiķes Sarmītes Ozoliņas (1929-1994). LMA K.Ozoliņa absolvēja vienā gadā ar gleznotāju Rūsiņu Rozīti (1943-1978), tēlnieci Viktoriju Pelši, metālmākslinieci Ināru Gulbi (1935-1998). Autore piederēja pie stilistiski pamanāmās keramiķu monumentālistu paaudzes kopā ar Māru Linkaiti (1945-2016), Anitu Milbretu, Ingrīdu Ģelzi-Ozoliņu (1947-2018).

Pēc studijām LMA K.Ozoliņa darbojusies LMS Mākslas fonda (LMS MF) Ķīpsalas keramikas darbnīcā (dib. 1952), ko 1969. gadā pārveidoja par Eksperimentālu darbnīcu. Mākslinieku veidotie keramikas  autordarbi darbnīcā netika tiražēti. Jāatzīmē, ka keramikas darbi – dekoratīvie trauki, krūkas, vāzes u.c., 20.gs. II pusē bija iecienīti gan oficiālām valdības, partijas prezentācijām, gan pilsoņu sadzīvē. Ķīpsalas radošā bāze deva nozīmīgu ieguldījumu profesionālās keramikas attīstībā un tās mākslinieciskajā, stilistiskajā daudzveidībā. Māksliniekiem bija iespēja veidot un apdedzināt gan lielizmēra ārtelpas un interjera objektus, gan radošos darbus izstādēm, ko arī realizēja LMS MF salonos “Māksla”. Ķīpsalas darbnīcu vadījuši mākslinieki, keramiķi – Jānis Ojārs Dimza-Dimme (1937-2020), Dainis Krastiņš (1925-2005), Silvija Šmidkena, Inese Āboliņa, kā arī strādājuši Valdis de Būrs (1937-2002), Skaidrīte Cihovska, Violeta Jātniece, Izabella Krolle, Leons Lukšo (1930-1984), Pēteris Martinsons (1931-2013), Latvīte Medniece (1924-2018), Aija Zīle (1940-2014).

K.Ozoliņa veidojusi darbus modernisma stilistikā, sadarbībā ar LMS MF, un radījusi personīgu rokrakstu formveidē, ko iemiesojuši lielizmēra ārtelpas būvplastikas  panno medicīnas iestādēm (ar mākslinieku Māri Ozoliņu (1943-2014), Rīgas Stomatoloģiskai poliklīnika, tag. Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūts, šamots, 1971), daudzstāvu dzīvojamām ēkām (Ogre, 1984), sporta celtnēm (peldbaseins “Ķīpsala”, 1986), tehnoloģisko un transporta celtņu ārtelpas un interjera noformējumam (metro stacija, kopā ar Izabellu un Gunāru Kroļļiem, Natāliju Menteli (1924-1987), Taškenta, Uzbekistāna, 1977).

K.Ozoliņa sākotnēji veidojusi smagnējas monumentālās māla, šamota vāzes, bagātīgi dekorētas ar veidotām ciļņu un ornamentālām, ritmiskām joslām (“Dekoratīva vāze”, māls, 1966), vēlāk trauku forma kļuvusi daudzveidīgāka, bagātināta ar postmoderno elementu un glazējuma akcentiem. Māksliniece strādājusi arī pie lietojamo trauku dizaina (“Ziedu trauki terasei”, māls, 1970; “Servīze”, māls) un veidojusi balvas-vāzes (kopā ar Māri Ozoliņu, “Cilvēks un jūra”, māls, 1976).

Izstādēs keramiķe piedalās kopš 1962. gada. K.Ozoliņas darbi eksponēti gan Latvijā, gan kopā ar Ķīpsalas kolēģiem starptautiskās izstādēs Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Itālijā, Japānā, Rumānijā, bij. Dienvidslāvijā, PSRS - Maskavā, Sanktpēterburgā, VDR -  Rostokā, kas veicinājis Latvijas profesionālās mākslas un kultūras atpazīstamību. Māksliniece piedalījusies arī LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas. Mākslas laiks” (2018), “Jūga māksla” (LMS galerija, 2014), Jauno Mākslinieku izstāde (1966), LMS MF izstādēs. Piedalījusies Ķīpsalas keramiķu izstādēs Siguldā (1982), Ķīpsalas izstāžu zālē (“Dzīvot caurvējā”, 1996, 2002), Melngalvju namā (2001), kā arī LNMM (“Uzdāvinātais laiks”, 2002), Durbes pilī, Tukumā (“Latvijas keramika”, 2004), Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā (“Ķīpsalas keramika”, 2015).

K.Ozoliņa rīkojusi personālizstādes galerijās un izstāžu zālēs: “Mākslas banka” (kopā ar S.Šmidkeni, 2012), “GlobalArtRoom” (2009), galerijā “Bonhans.S” (2004), Melngalvju namā (2001), Ķīpsalas izstāžu zālē (“Ķīpsala pie jūras”, 1997), Bauskas muzejā (ar M.Ozoliņu, 1979), G.Šķiltera memoriālajā muzejā (ar M.Ozoliņu, 1977).

Kornelija Ozoliņa ir LMS biedre kopš 1971. gada. Rekomendācijas māksliniecei izsniedza keramiķi Georgs Kruglovs, Latvīte Medniece, Silvija Šmidkena.

Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.



Sveicam

 

18. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība sveic jubilejā plakātu mākslinieku, grafisko dizaineru Gunāru Lūsi!

 

Gunāra Lūša devums Latvijas mākslā ir zīmīgs ar autora harmoniski lakonisko grafiskā dizaina rokrakstu, kas it īpaši akcentējams valstiski nozīmīgā darbā, izstrādājot jaunu koncepciju Latvijas naudai 20.gs. 90.gados. Mūsu valsts pamatvērtības tika iemūžinātas grafiskajos metos Latvijas Bankas nacionālās valūtas apgrozības monētās – latos un santīmos (izstrādāja 1992.g. un tēlnieks Jānis Strupulis veidoja ģipša modeļus).  Māksliniekam kopš 2007. gada tika uzticēts izstrādāt Goda diplomu dizainu Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem – Triju Zvaigžņu ordenim, Viestura ordenim, Atzinības krustam, kā arī Atzinības krusta ordeņa zvaigznes dizainu. Plaši pazīstama un izmantota kļuvusi viņa veidotā grafiskā zīme “Rīga 800” (1994).

Gunārs Lūsis mācījies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (tag. PIKC Jaņa Rozentāla mākslas skola, 1962-1969), bet no 1969. - 1974. gadam studējis LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtas nodaļā (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare). Diplomdarbā autors izstrādājis “Viesnīcas “Latvija” interjera daļas projektu”, diplomdarba vadītājs – arhitekts Juris Pētersons (1931-2015).

Profesionālās darbības sākumposmā Gunārs Lūsis pievērsies pedagoģiskajai darbībai, strādājis par skolotāju J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1971-1974) un  pasniedzis kompozīciju LMA Sagatavošanas kursos. Strādājis arī par reklāmas grafikas pasniedzēju LMA Rūpnieciskās mākslas nodaļā (1988-1989).

Gunārs Lūsis bijis mākslinieks Rīgas pilsētas Labiekārtošanas kombināta dekoratīvās mākslas darbnīcā (1974-1977), kurā strādājuši gleznotāji Bruno Aide (1913-1994) un Arvīds Didrihsons (1914-1978), un uzņēmums nodarbojās ar pilsētvides, svētku noformējuma dizainu, arī PSKP ideoloģisko aģitāciju, kā mobilo objektu, lielizmēra plakātu, transparentu izstrādi PSRS svētku demonstrācijām.

Gunārs Lūsis darbojies plakāta mākslā, grafiskajā dizainā, grāmatu grafikā, veidojot grāmatu māksliniecisko noformējumu izdevniecībās “Liesma” un ”Zvaigzne” (no 1968), kā arī bijis mākslinieciskais redaktors žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” (1977-1978). Mākslinieciski veiksmīgs tapa Gunāra Lūša makets izdevumam “Nauda Latvijā” (K.Ducmane, Ē.Vēciņš, Latvijas banka, 1996).

Plakāta māksla Latvijā 20. gadsimta 70. gadu periodā ieguva arvien lielāku nozīmi, paralēli informatīvā vēstījuma funkcijai iemantojot patstāvīga mākslas darba lomu. 70.-80. gadi uzskatāmi par spilgtāko plakāta mākslas uzplaukuma posmu Latvijā. Plakāta māksla kļuva par jomu, kurā bija iespējami plaši radošo ideju un formālo izteiksmes līdzekļu meklējumi, kā visvairāk iecienītā darba stilistikas metode tika izvēlēta kritisko domāšanu raisoša asociatīvā tēlainība un modernisma tradīcijas. Mākslinieku radošo pārliecību stiprināja Rīgā notikušās Polijas plakāta izstādes, kas apliecināja plakāta mākslas žanru un izteiksmes līdzekļu daudzveidību. Plakāta mākslā, kopā ar Laimoni Šēnbergu, Juri Dimiteru, Ilmāru Blumbergu (1943-2016), Gunāru Kirki (1926-1993), Georgu Smelteru (1942-2014) un citiem, Gunārs Lūsis uzrunāja skatītāju ar zemtekstiem, metaforām un tēlainību. Kultūras notikumiem un personībām veltītie plakāti kļuva pieprasīti, atšķirībā  no oficiālā politiskā plakāta. Gunārs Lūsis veidoja kultūras plakātus, kā “Imants Zemzaris. Faktūras klavierēm” (1976), “Raiņa dzejas dienas” (1986), “Atis Kronvalds 1837-1875” (1986), sadzīviskos plakātus (“Uzmanīgi ar uguni!”, 1977), kā arī plakātus, kas veltīti aktuāliem globāliem procesiem un dabas aizsardzības tematikai (“Par pilnīgu un vispārēju kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu”, 1978). Gunāra Lūša plakāti izpildīti augstā tehniskā kvalitātē, korektā, izsmalcinātā formā apliecinot izkoptu stila izjūtu. Vairāki mākslinieka darbi ir izmantoti tipogrāfijas tirāžai izdevniecībā “Avots”.     

Izstādēs Gunārs Lūsis piedalās kopš 1968. gada. Darbi regulāri eksponēti izstādēs: 6. Republikas jauno mākslinieku darbu izstāde (1968), Baltijas plakātu triennāles, 5. Vissavienības plakātu izstāde (Baltkrievija, Minska, 1976), Republikas tēlotājas mākslas izstāde “Vienmēr modrs” (LNMM, 1977), 6. Republikas plakātu izstāde (Rīgas sv. Pētera baznīca, 1977), “Urna I” (LNB, kafejnīcā “Andalūzijas suns”, 1995), “Plakāts Mākslas dienas – LNB jaunieguvumi” (LNB, 2004), “Publiskie spoguļi” (LNMM, 2006), izstāde “4x4” (galerijā “Istaba”, 2009).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pilsonisko pārliecību vēstošs plakāts zaudēja aktualitāti un radošajā darbībā Gunārs Lūsis radīja logotipus – Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē (2015), LR ĀM, KM iestādēm, kā tiešās pārvaldes iestāde “Latvijas institūts”, Valsts Kultūrkapitāla fonds, VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets”, mācību iestādēm, kā Rīgas Stradiņa universitāte, nodibinājumiem “Sorosa fonds”, “Latvijas Nacionālās operas fonds”, kinofestivālam  “Starptautiskais kino forums “Arsenāls”” (past. 1988-2012), sabiedriskās ēdināšanas iestādei “Lido” u.c. Mākslinieks izstrādājis apvāku dizainu mūzikas elektroniskiem datu nesējiem, kompaktdiskiem.

Gunārs Lūsis ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1978. gada. Rekomendācijas uzņemšanai Latvijas Mākslinieku savienībā snieguši grafiķis, plakāta un vides mākslinieks Laimonis Šēnbergs, grafiķe Inga Kambala (1938-1992), scenogrāfs Gunārs Zemgals (1934-2018). Latvijas Mākslinieku savienībā Gunārs Lūsis pildījis Plakāta un lietišķās grafikas mākslinieku sekcijas biroja locekļa, tāpat arī LMS LPSR Mākslas fonda mākslas padomes locekļa pienākumus.

G.Lūsis piedalījies plakātu un grafiskā dizaina konkursu žūrijas komisijās MK (2013) un VARAM (2020) kopā ar grafiķi Laimoni Šēnbergu, mākslas zinātnieci Ramonu Umbliju u.c.

G.Lūsis 1987. gadā apbalvots ar LPSR Kultūras ministrijas Goda rakstu par ieguldījumu padomju Latvijas plakāta attīstībā. Mākslinieks ieguvis vairākus apbalvojumus grāmatu mākslas konkursos “Grāmatu māksla” (1984, 1985), kā arī “Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas” rīkotajos konkursos par gada skaistāko grāmatu (1996, 1998, 2003).

Gunāra Lūša darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā,  Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas plakātu kolekcijā, Limbažu muzejā, Balvu Novada muzejā, Kazdangas muzejā, Kuldīgas novada pašvaldības iestādē “Kuldīgas novada muzejs”, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.


 


Sveicam

 

Guntas Zemītes veidotais Inčukalna Brāļu kapu centrālais tēls (arh. Dz.Driba, Inčukalns, alumīnijs, 1985).
LMS muzeja arhīvs
5. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic nozīmīgajā jubilejā tēlnieci Guntu Zemīti!

Gunta Zemīte sākotnēji, vecāku rosināta, bija izvēlējusies pedagoģes karjeru un beigusi Rīgas Pedagoģisko skolu (tag. Latvijas Universitāte, 1959-1961). G.Zemīte strādājusi Rīgas 45. vidusskolā kā skolotāja (1961-1963; 1992-1995). Tomēr skolas laikā apmeklētais zīmēšanas pulciņš un LMA profesora E.Meldera ieteikums deva ievirzi attīstīt sevi vizuālajā mākslā. G.Zemīte apmeklējusi LPSR Republikāniskās arodbiedrību padomes Kultūras nama Tautas tēlniecības studiju, t.s. “Mazā Ģilde” (tag. Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā Ģilde”), vad. tēlnieks Harijs Fišers (1918-1989), un LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Sagatavošanas kursus. G.Zemīte absolvējusi LMA Tēlniecības nodaļu (tag. LMA Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare) 1969. gadā ar diplomdarbu – dekoratīva figurāla kompozīcija “Deja”, vad. tēlnieks Emīls Melderis (1889-1979). Māksliniece apguvusi socmodernisma jeb “skarbā stila” veidošanas un stilizācijas manieri pie nozīmīgiem LMA pasniedzējiem – tēlniekiem: E.Meldera, I.Vasiļjeva (1940-1997), V.Alberga (1922-1984), A.Terpilovska (1922-2002). Studiju laikā tēlniece E.Meldera vadībā veidojusi P.Stučkas portretgalvas kompozīciju. G.Zemītes kursa biedrs bija tēlnieks A.Voitkāns (1941-2009).
Izstādes māksliniece piedalās kopš 1969. gada. Personālizstādes notikušas LMS galerijā (“Tēlnieku nams”, 1982, 1991), Kinoamatieru klubā (izstāde ”Līnija un forma”, 1995), Smiltenē (1987). G.Zemīte izkopusi sev raksturīgu veidošanas stilu un kompozīcijas uzbūvi. Tēlnieces radošais rokraksts zīmīgs ar modernismā sakņotu smagnēju plastiku, ar kuru autore iemieso dekoratīvās kompozīcijas par sievietes dzīves ritējumu un atziņām saistītās tēmās – Cilvēks, Daba, Mūžība, Dzīvība, Nāve. Tēlnieces darbi bijuši eksponēti izstādēs: “Ceļš” (Rīgas sv. Pētera baznīca, 2018), LMS muzeja izstāžu cikla “Nacionālie dārgumi” izstādē “Jūra” (TN “Jūras vārti”, Ventspils, 2015), “Starptautiskā Tēlniecības kvadriennāle Rīga” (Skulptūru dārzs, LNMM, 1972, 1992), “Baltijas medaļu mākslas triennāle” (Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, 2004, 2008, 2018; LNMM, 2006; Mencendorfa nams, 2000). Piedalījusies mazo formu tēlniecības izstādēs “Tēlnieku pavasaris” (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 2007), “Tēlnieku zīmējumi un skulptūras” (RLB, 2007), “Tēlniecība - 96” (LMS galerija, 1996; Talsu novadpētniecības un mākslas muzejs, 1978), ”Mākslas dienas” Republikāniskajā Zinību namā (tag. Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, 1975), “Dekoratīvās tēlniecības izstāde” (LMS galerija, 1973) u.c. Tēlniece strādā lielākoties bronzā, veidojot mazās formas darbus, medaļas, kā arī veidojusi darbus monumentālajā tēlniecībā – Inčukalna Otrā pasaules kara brāļu kapu centrālais tēls (arh. Dzintars Driba 1928-1993, Inčukalns, alumīnijs, 1985), piemineklis pulkvedim J.Zemitānam (arh. U.Bratuškins, Rīga, granīts, 1995), un memoriālajā tēlniecībā, kā kapa piemineklis aktrisei P.Baltābolai (Rīgas Meža kapi, 1984). G.Zemīte piedalījusies tēlniecības simpozijos Latvijā (Biksēre, 1988), Bulgārijā.
Gunta Zemīte ir LMS biedre kopš 1973. gada un rekomendācijas māksliniecei izsniedza tēlnieki V.Blunova-Malēja (1927-2004), I.Vasiļjevs, Z.Rapa (Fernava).
Guntas Zemītes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

Sarmīte Māliņa, Oļegs Tillbergs “Vides fragments attiecīgam garastāvoklim”.

Izstāde “Telpa un mēs” (LMS, 1986). LMS muzeja arhīvs

 

4. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā  grāmatu grafiķi, starpdisciplināro mākslinieci Sarmīti Māliņu!

 

Māksliniece Sarmīte Māliņa vizuālo mākslu iepazinusi, mācoties Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (1976-1980, tag. Rēzeknes Dizaina un mākslas vidusskola). Māksliniece bija izlēmusi studēt Latvijas Mākslas akadēmijā (bij. LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijā) un apmeklēja augstskolas Sagatavošanas kursus, bet līdzās tam strādāja arī kā māksliniece noformētāja. No 1981.-1986. gadam S.Māliņa studēja un absolvēja Rūpnieciskās mākslas nodaļu (tag. LMA Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozare) ar darbu “Vides fragments attiecīgam garastāvoklim”.

Studiju laikā S.Māliņa uzsākusi darbu izdevniecībā “Zvaigzne”, kā grāmatu grafiķe un veidojusi noformējumu mācību grāmatām (Dz.Kļaviņa “Muzikālā audzināšana 6. klasei”, 1979; A.Pogorelovs ”Ģeometrija 9.-11. klasei”, 1988; populārzinātniskās sērijas “Apvārsnis” izdevumus, 1988). Zīmīgs posms mākslinieces izaugsmē bijis darbs LKP CK izdevniecības žurnālā “Avots” (1987-1992) kā mākslinieciskajai redaktorei. Žurnāla tēla veidošanā piedalījušies 20.gs. 80. gadu beigu aktuālie mākslinieki, kā O.Pētersons, A.Breže, J.Putrāms, M.Ārgalis, S.Davidovs u.c. Preses izdevums publicēja aktuālos politiskos, ekonomiskos, kultūras rakstus un PSRS noklusēto autoru darbus: Dž.Orvela “Dzīvnieku ferma” (1988), M.Bulgakova “Suņa sirds” (1988). Sarmīte Māliņa strādājusi arī laikraksta “Diena” pielikumam “Kultūras Diena” un kopš 2015. gada ir žurnāla “Domuzīme” māksliniece.

Māksliniece iekļāvās Latvijas mākslas aktivitātēs, kultūras procesu izmaiņu un nozares deformācijas brīdī. Mākslas dzīvē iesaistījās autori, kas pārstāvēja iepriekšējam periodam atšķirīgu stilistiku un domāšanu. LMA Rūpnieciskās mākslas nodaļas absolventi bija vieni no aktīvākajiem Eiropas, ASV 20.gs. 60.-80. gadu sociālā aktīvisma tendenču pārņemšanā un to adoptēšanā vietējā mākslas vidē, kā arī sociālu aktīvo izpausmju semantikas pielietošanā mākslas praksē, reducējot to, kā privāto aktīvismu (akcijās, hepeningos, perfomancēs). Attīstījās kuratoru iniciatīva un nozīme ekspozīciju veidošanā, vēlme iekļauties lokālā, kā arī starptautiskajā mākslas apritē un tirgū.

Sarmīte Māliņa savā daiļradē precīzi izsaka vēstījumu, izmantojot izteiksmes līdzekļus – rastos priekšmetus (redīmeidus), medijus, kolāžu, asamblāžas. Vienmēr autore akcentē personīgu postmoderno redzējumu ar domas skaidrību un darbi ir tehniski nevainojami izpildīti.   

Sarmīte Māliņa bija LMS Jauno Mākslinieku apvienībā kopš 1988. gada. Māksliniece ir LMS biedre no 1998. gada, rekomendācijas S.Māliņai izsniedza gleznotāja, pedagoģe I.Iltnere, starpdisciplīnu mākslinieks, pedagogs O.Pētersons, mākslas zinātnieks I.Runkovskis.

S.Māliņa piedalījās studentu izstādēs kopš 1981. gada un profesionālajās izstādēs kopš 1986. gada. Māksliniece sadarbojusies ar Latvijas kuratoriem un darbi  iekļauti nozīmīgās 20.-21. gs. mijas latviešu autoru ekspozīcijās -  LMS rīkotajās “Telpa un mēs”, “Mākslas dienu” perfomancēs-akcijās, “Cilvēki būros” kopā ar O.Tillbergu, S.Davidovu (Līvu laukums, 1987), “Staburaga bērni” kopā ar O.Tillbergu, S.Davidovu (Rīgas dzelzceļa stacijas pazemes pāreja, 1988), “Kaķi” kopā ar O.Pētersonu, O.Tillbergu, S.Davidovu, K.Ģelzi, A.Breži (1989), kā arī “Mākslas dienas” - “Reanimācija”, Zvārtavas pils (2001), LDzM (2006).  Izstāžu uzskaitījumā jāmin mākslas zinātnieces H.Demakovas kūrētā ekspozīcija “Latvija – XX gadsimta kūlenis” (LNMM, 1990) un līdzkūrētā apjomīgā izstāde  “Personīgais laiks. Igaunijas, Lietuvas un Latvijas māksla, 1945.-1996.” (Varšava, Polija, 1996, Sanktpēterburga, Krievija,1997).

S.Māliņa piedalījusies mākslas projektos, ko veicis Sorosa fonds – Latvija, kas Latvijas kultūra deva papildus inerci pārmaiņām, tomēr nesakārtoja nozari, radot ilgtermiņā neatrisināmas pretrunas radošo personu nodarbinātības jomā. S.Māliņa aktīvu dalību izvērsa Sorosa Mūsdienu mākslas centra ­– Rīga rīkotās lielizmēra pilsētvides ārtelpas un iekštelpu ekspozīcijās – “Zoom faktors”, 1994; “Valsts”, 1994; “Piemineklis”, galvenā balva, 1995; “Opera”, 1996; “Transit – Terminal – Venspils”, 1998, un kopš 2000. gada LLMC vadītājas, mākslas zinātnieces S.Kreses kūrētajās izstādēs “Distance” (Tallina, Igaunija, 2000) un “Robežpārkāpēji. Laikmetīgā māksla. 80. gadi” (līdzkuratore M.Trautmane, LNMM, 2005) u.c.

S.Māliņas darbi bijuši pārstāvēti galerijas “Rīgas Galerija” kuratores, mākslas zinātnieces I.Riņķes atlasītajās un rīkotajās izstādēs un mesēs Latvijā (“Mākslas dienas”, 1999; Identitāte, 2001) un ārzemēs (“Art Moscow”, Krievija, 2001, 2004; “Nekā personīgā”, Brēmene, Vācija, 2002).  S.Māliņas darbi tikuši iekļauti izstādēs “Starplaiks” (kuratore, mākslas zinātniece E.Ansone, LNMM, 2001), “Pornogrāfija” (kurators, mākslas kritiķis V.Vējš, A.Čaka iela 49, Rīga, 2004), “Latvijas māksla XX. gadsimta otrajā pusē” (LNMM, 2005),  “Muzeja laiks” (LNMM, 2005).

Kā  sava laika profesionālās uzdrošināšanās zīmols kļuva S.Māliņas multimediāls Lieldienu svētku altāris, veidots kopā ar mediju mākslinieku K.Kalnu (Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīca, 2006). Atpazīstams ir autores veidotais “Purvīša balvas” grafiskās zīmes etalons un objekts “Mīlestība nekad nebeidzas”, kas saņēmis laikraksta “Diena” “Gada balvu kultūrā” un nominēts “Purvīša balvai” (2008). Nozīmīgas ir arī mākslinieces izstādes sadarbībā ar K.Kalnu: “Pacieties” (LNMM, 2012), “Bailes nav” (“Alma”, 2015), “Asaras” (“Alma”, 2018). Šogad galerijā “Alma” notikusi monogrāfijas “Sarmīte Māliņa” (T.Parups, “Neputns”, 2020) prezentācija un izstāde.

Sarmītes Māliņas darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā, Talsu novada muzejā, Kuldīgas novada pašvaldības iestādē “Kuldīgas novada muzejs”, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

 


Sveicam

Inita Kārkluvalka “Rudens formas”, stikls, h 14 cm, h 30 cm, h 34 cm. LMS muzeja arhīvs

 

3. decembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā stikla apstrādes mākslinieci, pedagoģi Initu Kārkluvalku!

 

Mākslinieces radošā izaugsme aizsākusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Stikla izstrādājuma dizaina programma). Mācību laikā RLMV strādājusi Jūrmalas pilsētā noformēšanas dizaina jomā kopš 1972. gada. I.Kārkluvalka absolvējusi RLMV 1976. gadā ar diplomdarbu “Vitrāža Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras celtniecības fakultātē”. Darbu bija paredzēts izvietot tag. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes interjerā. Pēc RLMV beigšanas strādājusi noformēšanas darbus laivu fabrikā “Dzintars” (Jūrmala, 1976-1977).  

Inita Kārkluvalka studējusi (1977-1982) LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļas Stikla mākslinieciskās apstrādes specialitātē (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Stikla mākslas apakšnozare). Studiju laikā apguvusi stikla apstrādes tehnoloģiju un kompozīciju pedagogu A.Vilberga (1934-2020) un T.Grasa (1925-2001) vadībā un absolvējusi LMA  ar diplomdarbu – “Vitrāža RPI Ķīmijas fakultātei Ķīpsalā”. Lielizmēra darbs (24 m2) tika izgatavots LMS Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombināta (DMK) 1984.-1985. gadu periodā kopā ar stikla mākslinieci B.Zakari un porcelāna mākslinieci I.Sproģi, projekta arhitekte bija A.Dannenberga un interjera mākslinieks A.Ramats.

Pēc LMA absolvēšanas I.Kārkluvalka strādājusi kā māksliniece RPI Ķīmijas (tag. RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte), Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātēs (tag. Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte). I.Kārkluvalka darbojusies DMK Vitrāžas iecirknī (1989-1992, tag. LMS muzeja radošā filiāle “Biķernieki”). Autore veidojusi vitrāžu projektus un darbus kā ailu aizpildījuma dekoru logiem, durvīm u.c. I.Kārkluvalka strādāja modernisma un asociatīvās tēlainības stilistikā un klasiskajā vitrāžas izgatavošanas tehnoloģijā, akcentējot  stikla transparenci un polihromo ritmu daudzveidību un laukumu saspēli. Izvēloties telpu raksturam un tematikai atbilstošu kompozīciju ar ainavas, augu, dekoratīvi nosacītu elementu motīviem, māksliniece vitrāžas veidojusi senioru pansionātiem (Lauciena, 1990), bērnudārziem (“Vārpiņa” Saulkalnē, Madonas raj., 1988), ēdināšanas un tūrisma uzņēmumu interjeriem (degustācijas zāle vīna rūpnīcai, Samarkanda, Uzbekija, 1985), restorānam (Dikļu pils, 2002), dievnamiem (Sv. Pētera baznīca, Rīga, 2018; Sv. Konrāda Romas katoļu baznīca, Jaunsaule, 2020) u.c. Māksliniece veidojusi vitrāžas privātmāju interjeriem un radoši īpaši ražīgs bijis periods 20.-21. gs. mijā, kad vitrāža tika uzskatīta par neatņemamu turīgu personu mājokļu interjera sastāvdaļu.

Izstādēs I.Kārkluvalka piedalās kopš 1980. gada. Sākotnēji autore piedalījusies LMS rīkotajās Jauno Mākslinieku, “Mākslas dienas” izstādēs, eksponējot vitrāžas un vāzes no cikliem “Sēnes”, “Sārtie lietussargi” u.c. Māksliniece rīkojusi  personālizstādes – “Smiltis un stikls” (Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, 2012), “Citādais stikls” (Jūrmalas pilsētas muzejs, 2017), kurā attīstījusi savu ideju par vitrāžas stikla telpisku, brīvi stāvošu objektu veidošanu, lietojot kolāžas, asamblāžas, aplikācijas tehnikas.

Inita Kārkluvalka ir LMS biedre kopš 1988. gada un rekomendācijas māksliniecei izsniedza interjeriste L.B.Pavlovska, stikla apstrādes mākslinieki T.Grasis, L.Bērziņš.

Māksliniece darbojas Rīgas pašvaldības iestādē Bērnu un jauniešu centrs “IK Auseklis”, kā arī ir stikla apstrādes pulciņa “Stikliņi” skolotāja.

 


Sveicam

 

28. novembrī Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sveic jubilejā mākslas zinātnieku, pedagogu Ojāru Spārīti!


 


Ojārs Spārītis 1979. gadā absolvējis P.Stučkas LPSR Valsts Universitātes Filoloģijas fakultāti (tag. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte) un papildinājis zināšanas LU aspirantūrā (neklātienē, 1979-1983).

Pēc studijām LU O.Spārītis strādājis LPSR ZA Fundamentālajā bibliotēkā. No 1981. gada O.Spārītis darbojies LPSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā (LDPAB), kur viņam bija iespēja iepazīt Latvijas kultūras mantojumu, apceļojot republiku kā LDPAB Centrālās padomes pieminekļu aizsardzības inspektoram. O.Spārītim jau tolaik piemita talants vadīt ekskursijas, kas saistītas ar kultūras mantojuma izzināšanu, un attīstīja vēsturnieka profesionālo interesi par daudzveidīgām kultūras izpausmēm. Mākslas zinātnieks kļuva par DPAB priekšsēdētāju un nostrādāja biedrībā līdz 1996. gadam.

O.Spārītis, izvērtējot savu interešu prioritātes, turpināja studijas T.Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, neklātienē (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas Mākslas vēstures un teorijas apakšnozare) no 1981.-1987. gadam, to absolvēja ar diplomdarbu “Manierisma tēlniecības ansambļi Latvijas kulta celtņu interjeros”, vad. I.Lancmanis. Ojārs Spārītis izstrādājis zinātņu kandidāta disertāciju ”Klasicisma stila koncepcija Latvijas mākslā” un mākslas zinātniekam piešķirts Humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās (1991, LMA). Vēlāk Ojārs Spārītis turpinājis Doktora programmas studijas Kristiāna Albrehta Universitātē (Ķīle, Vācija, 1993), LMA (1991-1994) un zinātniskais grāds mākslas zinātnē piešķirts par promocijas darbu “Arhitektūra Latvijā renesanses laikmetā. Tipoloģiskais, hronoloģiskais un stilistiskais aspekts”, recenzenti J.Krastiņš, I.Lancmanis, I.Ose (1997, LMA).

Novērtējot O.Spārīša devumu Latvijas mākslas vēstures izpētē, viņam piešķirts Habilitētā doktora grāds mākslas zinātnē par darbu “Renesanses stilistiskais diapazons vizuālajās mākslās Latvijā XVI-XVII gadsimtā” (1998, LZA). Habilitācijas darba recenzenti bija arhitekti, RTU mācībspēki – J.Krastiņš, I.Strautmanis (1932-2017), kā arī filozofs, sociologs, LKA rektors P.Laķis (1952-2003). Ojārs Spārītis ievēlēts par LZA korespondētājlocekli un ir pildījis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta pienākumus (2012-2020).

Nozīmīgu devumu O.Spārītis veicis pedagoģijā, kā neakadēmiski, atšķirīgi domājošs zinātnieks, noskaņots uz starpdisciplināru mākslas vēstures uztveri. Kopš 1986. gada, būdams LMA students, mākslas zinātnieks jau bija kļuvis par augstskolas mācībspēku: docents (1992), LMA MZ katedras vadītājs, prorektors (1993-1995), profesors (1998). O.Spārītis vadījis LMA maģistrantūru kopš 1993. gada un šobrīd vada doktora studiju programmu. Kā pasniedzējs Ojārs Spārītis vienmēr demonstrējis erudīciju un apjomīgas zināšanas mākslas vēsturē, it īpaši aizrautīgi vadot kultūrizglītojošās ekskursijas.

Kopš 1981. gada mākslas zinātnieks veido publikācijas par pieminekļu aizsardzību un aktualitātēm vizuālajā mākslā. Publicējies rakstu krājumos – “Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei” (“Zinātne” 1986, 1988), “Latvijas PSR vēstures un kultūras pieminekļi” (“Zinātne”, 1988), “Doma 4” (LVMA, 1998), “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, “Mākslas vēsture un teorija” (LMA Mākslas vēstures institūts, 2006/5); izglītojošos un zinātniskas ievirzes izdevumos – “Pasaules izziņas ceļabiedrs – ilustrācija” (“Draugs“, 1981),  “Kultūras mantojums: bilance, process, perspektīvas” (Mākslas augstskolu asociācija, 1993), “Kurzeme un kurzemnieki” (“Latvijas enciklopēdija”, 1995); žurnālos – “Draugs”, “Zvaigzne”, “Izglītība”, “Māksla”, “Avots”, “Māksla Plus”; laikrakstos – “Literatūra un Māksla”, “Dzimtenes Balss”, “Cīņa”, “Padomju Jaunatne”, “Neatkarīgas Rīta Avīze”, NRA pielikumi “Literatūra. Māksla. Mēs” un “Kultūras Forums”, “Latvijas Vēstnesis”, “Brīvā Latvija”, “Diena”.

Ojārs Spārītis ir autors izdevumiem: “Usmas baznīca Rīgā, Latvijā, Pasaulē” (“Zinātne”, 1999), “Latvijas luterāņu dievnamu šodiena” (“Nordik”, 1999), “Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība” (“Nacionālais apgāds”, 2001), “Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu” (“Zinātne”, 2011), “Zlēku baznīcai 370” (“Zinātne”, 2015) u.c.

Ojārs Spārītis ir LMS biedrs kopš 1989. gada, rekomendācijas viņam izsniedza mākslas zinātniece E.Grosmane, gleznotājs, mākslas zinātnieks I.Lancmanis un keramiķis, arhitekts P.Martinsons (1931-2013). Vienlaicīgi ar O.Spārīti LMS tika uzņemti mākslas zinātnieki I.Veiherte, H.Demakova, J.Kalnačs.

O.Spārītis pildījis amatu LR valsts pārvaldē kā LR Kultūras ministrs (1995-1996). Savu redzējumu par tūrisma objekta iekļaušanu kultūras apritē O.Sparītis veiksmīgi realizējis, vadot Melngalvju namu (tag. RD pakalpojuma centrs “Melngalvju nams”).

Pateicoties O. Spārīša aktīvai darbībai RD Rīgas pieminekļu padomē (kopš 2001) tikuši atjaunoti un uzstādīti vairāki pieminekļi Rīgā. Mākslas zinātnieks bijis pieminekļu žūrijas komisijās un pratis rast kompromisa risinājumus pieminekļiem Kanālmalas apstādījumos, kā M.Ulugbekam (tēln. R.Mirtadžijevs, 2004), E.Brasliņam (tēln. U.Sterģis, J.Strupulis, arh. T.Nigulis (1923-2020), 2007), A.Puškinam (tēln. A.Taratinovs, arh. M.Lejnieks, 2009); Esplanādē – Barklajam de Tolli (atjaunots 2002) un O.Kalpakam (tēln. G.Panteļejevs, arh. A.Veidemanis, 2006).

Ojārs Spārītis ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, un viņam piešķirta ordeņa virsnieka pakāpe (2001). Mākslas zinātnieks saņēmis ārvalstu apbalvojumus – Ziemeļu Zvaigznes ordeni (Zviedrija), “Al Merito Republica Italiana” ordeņa komandiera krustu (Itālija, 2004), Orānijas - Nasavas ordeņa bruņinieka krustu (Nīderlande, 2006), Leopolda II ordeņa virsnieka krustu (Beļģija, 2007), Baltās Rozes ordeņa bruņinieka krustu (Somija, 2009). O.Spārīša darbība tikusi augsti novērtēta un zinātnieks saņēmis privāto nodibinājumu, pašvaldību atzinību – “M.C.A. Bockler - Mare Balticum - Stiftung “ (Vācija, 2001), LZA un A/S Grindeks balva (2002), RD balva “Rīgas Balva” (2003).


Attēlā: Gunārs Mitrēvics “Kalējs un ēna”, 1987. Audekls, eļļa, 214x126 cm. LMS muzejs