AKTUALITĀTES LMS PROJEKTI RECENZIJAS INTERVIJAS LMS VĒSTURE LMS KONGRESI LMS STATŪTI LMS BIEDRI LMS STRUKTŪRA LMS APAKŠSTRUKTŪRAS DALĪBA ORGANIZĀCIJĀS LMS TALKAS BIEDRU RADOŠĀS KOPAS KĀ KĻŪT PAR LMS BIEDRU? INTERNETA SAITES LMS KONTAKTI

Ziedo Latvijas Mākslinieku savienībai

 

Gerdas Skrūzmanes recenzija par izstādi

"Selfiji un pašiņi 20.gs. 70.-80. gadu Latvijas mākslā"

 


Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas bagātais 20.gs. otrajā pusē radīto portretējumu krājums ir neatkārtojami vērtīgs šī perioda mākslas spogulis. Laikmeta sejās atklājas mākslinieku pašizpausmes prieks, kad sāk atkrist kanoni un dogmas, un tiek dota vaļa brīvākām  interpretācijām par personības diedzēšanu audeklā. Līdz ar tematisko attīstību rod brīvi arī otas triepiens un iedrošinās tonālais kombinējums, drosmīgākas kļūst faktūras un kompozīcijas. 70.-80. gados portrets kā žanrs sasniedz savu kulmināciju, atplaukstot aktualitātes auglīgajā kultūras augsnē.

Izsmalcināts detalizējums pret gaumīgu lakonismu, masīva formveide pret smalkjūtīgu kustības tvērumu, klusināta tonālā noskaņa pret nekautrīgu krāsu izvirtību. Mākslinieki spēlējas ar jaunrastiem izteiksmes līdzekļiem un neizpētītām teritorijām. Portretējamās personības atdzimst rotaļā ar radošās izpausmes robežu grūstīšanu. Portretu aktualitāti sekmē to pateicīgums individuālai interpretācijai; tas apvieno tehnisko veiklību līdzībā un konkrētībā  ar radošo atklāsmi individualitātes un rakstura prezentācijā, turklāt kalpo arī mūsdienu cilvēkiem tik raksturīgajai vēlmei savi aplūkot un novērtēt no malas, kas pašreizējajā gadsimtā materializējusies kā selfiju jeb pašiņu kultūra.

Ne velti portreta žanru par tuvu atzinuši mākslinieki kā Leo Kokle, kurus saistījusi intimitāte mākslinieka un subjekta dialogā; cilvēka iekšējās pasaules tēlošana, dažādos izteiksmes līdzekļus izmantojot kā darbarīkus personas dabas un būtības izkopšanai audeklā un krāsas slānī. Irēnas Lūses ''Rotaļas'' niansēto krāsu plakņu dzidrums burtiski uzbur bērnu smieklus; savādāka vienkāršība piemīt Eduarda Grūbes darbam ''Māte ar Bērnu'', kura monumentālais lakonisms rada svinīgu, taču gaiša apbrīnas mirkļa pilnu noskaņu; turpretī Ineses Ziemeles gleznotais mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas portretējums izceļas ar neatkārtojami juteklisku gaismēnas izjūtu pat darbā ar spilgti netradicionālu krāsu mijiedarbību un tveramu, maigu kustību plastiku.

Tomēr īpašu uzmanību jāpievērš mākslinieku pašportretiem, kuros vienu savu izpausmi-mākslu kā savas būtības papildinājumu, turpinājumu- autors izmanto, lai attēlotu citu- fiziskā un garīgā ''es'' mijiedarbību. Autori bauda savu manifestāciju triepienā un krāsā, faktūrā un laukumu attiecībās. Pašportrets ikreiz liek māksliniekam sevi atklāt no jauna un iepazīt no citas puses. Ne reizi neatkārtosies konkrētais emocionālais un fiziskais stāvoklis, ejošā pieredze laika gaitā cilvēku piepilda un maina; izprast un izjust sevi vislabāk var tikai pats. Šī iemesla dēļ pašportreti nereti ir manāmi drosmīgāki savā būtībā, izaicinošāki vai brīvāki; mākslinieki dekonstruē, rotaļājas ar sevis prezentāciju. Personīgi visvairāk saista Ilzes Pauliņas ''Rīta Vingrošanas'' gaiši teksturizētā, ritmu un lauzto plakņu attiecību rosinātā gaiši cilvēciskā atmosfēra, kas manāma arī Birutas Delles darbā ''Laulības Dzīve'', kas savukārt attēlo, manuprāt, ko reti amizanti sirsnīgu latviešu mākslā. Gan neraksturīgā kustība, gan izteiksmīgais gaismēnas pielietojums un tonālais atturīgums gleznai piedēvē nenoformulējamu šarmu.

Izstāde kā kopums pielīdzināma mozaīkai, kurā neskaitāmo, savstarpēji kontrastaino fragmentu apvienojums rada fascinējošu, zīmīgu paša laikmeta portretu, atklājot gan tā skarbos, gan graciozi rotaļīgos vaibstus. Tas ir arī spilgts pierādījums cilvēka dabas konstantei paaudžu un gadu desmitu maiņā, spējai eksponenciāli attīstīties un baudīt gan savas, gan citu cilvēku būtības manifestācijas, eksperimentēt ar savu prezentāciju un iekšējās pasaules realizāciju. Mūsdienās tik plaši sastopamā selfiju kultūra ir kā moderna atsauce uz šo jaunatklāsmes laikmetu, kurā sevis meklēšana noris arī rotaļā ar savu ārējo izpausmi.

Gerda Skrūzmane

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas

3.kursa studente


GERDAS SKRŪZMANES RECENZIJA PAR LMS MUZEJA KRĀJUMA IZSTĀDI "SAULES APMIRDZĒTIE"

 

 

 

kol

Džemma Skulme (1925)

"Marta un Jānītis"

audekls, eļļa

 

                Latvijas Mākslinieku Savienības galerijā no 2013. gada 7.novembra līdz 7.decembrim apskatāmā Maijas Tabakas, Džemmas Skulmes, Sandras Krastiņas, Ievas Iltneres un Jāņa Mitrēvica darbu izstāde Saules Apmirdzētie I. Ekspozīcija apbur ar raibo, unikālo stilu savstarpējām attiecībām vienas izstāžu zāles robežās.

 

                Laika periodā no 1974. līdz 1988. gadam radītie darbi (no LMS muzeja krājuma) zālē izkārtoti salīdzinoši brīvi, taču nepieblīvēti, ļaujot apmeklētājiem gan ar katru darbu iepazīties personīgi, gan vērot tos kopumā, kā vairākas daļas no viena vesela. Turklāt lielākā daļa darbu eksponēti brīvi, šķietami levitējot virs zemes un padarot to aplūkošanu, manuprāt, šķietami vēl nepiespiestāku. Kopējais darbu skaits ir mazs, zālē izstādīti tikai 18 darbi, taču to raksturs un personība telpu piesātina.

 

                Maija Tabaka izceļas ar perfekto kontroli pār tekstūrām, materialitāti un faktūru. Mākslinieces darbi vislabāk raksturojami, izmantojot paradoksu – reālistiski sirreāli. Gleznās citreiz uzskatamāk, citreiz paslēptāk, bet vienmēr mīt pārpasaulīgi, satīriski vai vienkārši dekoratīvi elementi, kas spilgti kontrastē ar reālistiskākajām cilvēku sejām, apģērbu, atsevišķām fona daļām, utt. Visspilgtāk meistarīgais faktūras pielietojums izceļas darbos ''Cilvēki pilsētā'' (1982), kur pūkaino džemperi tā vien gribas aptaustīt, un ''Mātes brālis'' (1986), kurā attēlotais lakotais koks komplimentē ar biezi klāto krāsu, rūtaino kreklu un vīrieša matiem.

 

                Savukārt Džemmas Skulmes pastozie, raibie, kontrastainie portreti izstaro aktīvu ritmu un kustības ilūziju pat tad, kad gleznās attēlotie tēli sastinguši statiskās pozās. Intensīvās, pārsvarā biezi klātās krāsas kārtojas laukumos un kontūrās, un tam par pretstatu kalpo lazētās tekstūras, kas piedod virsmām materialitāti. Šo mijiedarbību vislabāk novērot gleznās ''Improvizācija par Velaskēza tēmu'' (1974) un ''Gara gaisma'' (1983).

 

                Jāņa Mitrēvica kompozīcijas apbur ar krāsu gammu un nosvērtajām, taču dinamiskajām plakņu attiecībām. Darbos, manuprāt, savā ziņā nedaudz atsaucas atsevišķas Borisa Bērziņa stilistikas vēsmas – šķeltās, plastiskās virsmas; medus zeltainie,  nepiesātinātie krāsu toņi; apmetumam līdzīgais krāsas klājums. Darbi ''Ceļš'' (1985) un ''Tradīcija'' (1985) ir smagnēji, taču rada emocionāli patīkamu noskaņu; no tiem staro kūpošs, dūmakains siltums.

 

                Kopumā izstāde ir līdzsvarota, dekoratīva, darbiem neapšaubāmi ir savs šarms, kas rada mierīgas, slāpētas sajūtas. Darbus varēja lēni un netraucēti baudīt pēc saviem ieskatiem un tempa. Salīdzinoši mazajā skaitā izstādītie darbi katrs aicināja pie sevis apstāties un tos iepazīt personīgāk, izjust katru otas triepienu un toņu ņirboņu. Jāsecina, ka šī ir ļoti labi prezentēta un izveidota izstāde, kas baudāma nesteidzīgi.

 

Gerda Skrūzmane

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas

2.kursa studente


RECENZIJA

Sajūtu tiešums Rūdolfa Piņņa glezniecībā

Izstāde "Pinnomānija. Glezniecība. Rūdolfs Pinnis.” LMS galerijā (13.03.-31.03.2013.)

 

 

Ir apritējuši 111 gadi kopš Madonas apriņķa Jaunlubānas Robežmuižā nāca pasaulē Rūdolfs Pinnis (1902–1992), viens no ievērojamākajiem latviešu glezniecības klasiķiem un vecmeistariem, kura  darbi nav zaudējuši savu aktualitāti arī šodien.

Rūdolfs Pinnis dzimis amatnieka ģimenē un izglītību ieguvis ļoti netradicionāli. Viss sākās ar to, kā vecākā brāļa Eduarda Kārļa gādībā Rūdolfs četrpadsmit gadu vecumā nokļuva Ermitāžā un Krievu muzejā, kur pie Karla Brilova gleznas “Pompeju pēdējās dienas” solījās kļūt par mākslinieku. Pēc Pēterburgas iespaidiem Rūdolfs Pinnis pārcēlās uz Rīgu un 1919.gadā sāka apmeklēt Voldemāra Tones studiju.  Tur, tā pat kā Latvijas Mākslas akadēmijā, Pinnis nepalika ilgi.  Mācību pārtraukšanai bija attaisnojošs iemesls – kara dienests, pēc kura gan Pinnis akadēmijā neatgriezās. Sekoja klejojumu posms cauri visai Eiropai, kur viņš pašmācības ceļā apguva sev patīkamākos māksliniekus un, kā teicis pats Pinnis, “izstudēja Austrijas, Itālijas muzejus un Ēģiptes piramīdas”. Ievērojamākie atskaites punkti šajos klejojumos bija Parīze, Ēģipte un Konstantinopole, līdz 1929.gadā Rūdolfs Pinnis piepildīja savu sapni un apmetās Parīzē.  Tur viņš izglītojās, apmeklējot privāto mākslas akadēmiju “Academie dela Grande Schaumiere”, darbojās oforta darbnīcā, piepelnījās kā noformētājs un ieguva savus pirmos ievērības cienīgos radošos panākumus kā mākslinieks.

1939. gadā Rūdolfs Pinnis atgriezās Latvijā it kā uz neilgu laiku, un ja nebūtu sācies karš, visdrīzāk viņš būtu bijis Francijas, nevis Latvijas mākslinieks. Līdz ar padomju varas ienākšanu aizsākās mākslas un politikas reorganizācija, ar ko, protams, māksliniekam sadzīvot gar personīgi, gan profesionāli nebija viegli.

Rūdolfs Pinnis no 1940.–1941. gadam bija LPSR Mākslas lietu pārvaldes Tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs. Ar viņa līdzdalību tika noorganizēta pirmā Padomju Latvijas mākslinieku izstāde un dibināta Latvijas Mākslinieku savienība. Šo veiksmīgo izaugsmi pārrāva vācu armijas ienākšana. Pārcietis vācu okupācijas gadus, kuru laikā no viņa novērsās gandrīz visi paziņas, un, izdzirdējis par krievu atgriešanos, Pinnis kopā ar ģimeni mēģināja pārcelties ar laivu pāri Baltijas jūrai, lai vēlāk nokļūtu atpakaļ Parīzē. Mēģinājums izgāzās, mākslinieks tika izsūtīts, taču, visdrīzāk, ar brāļa gādību jau pēc pāris mēnešiem atgriezās atpakaļ.  No šī brīža sarežģījās Rūdolfa Piņņa un padomju varas attiecības. Kad padomju vara bija nostabilizējusi savas pozīcijas un Staļinisma personības kults ieguva apgriezienus, 1949. un 1950. gadā viņu tāpat kā 50 citus māksliniekus izslēdza no Mākslinieku savienības.

Rūdolfa Piņņa atstāto mantojumu aptvert tā daudzveidības un apjoma dēļ nav nemaz tik vienkārši, un kā nekā, tas ietver viņa mūža 90 gadus. Raugoties šim laikam cauri, svarīgākais izteiksmes līdzeklis Piņņa glezniecībā noteiki ir krāsa.

Košās un izteiksmīgās krāsas ir viņa rokraksts, kas caurvij dažādos un visai atšķirīgos mākslinieka radošos meklējumus un attīstību. Izteiksmīgākais kolorīts mākslinieka radošajā dzīvē novērojams tieši sākot ar pagājušā gadsimta vidu. Iespējams, šāda tendence iezīmējas, jo Pinnis tolaik pārliecoši bija atradis un izkopis savu gleznošanas manieri spektrālajās krāsās, kas iemirdzējās tā laika glezniecības kopainā, krasi kontrastēja ar sociālistisko reālismu un paplašināja padomju mākslas izpratnes robežas. Svarīgi arī, ka darbi no šī laika, kad mākslinieks atgriezies Latvijā, saglabājušies kuplā skaitā (pretēji klejojumu un Parīzes periodam).

Sešdesmitajos gados Rūdolfs Pinnis aktīvi gleznoja plenēros un, sev raksturīgi pārspīlējot krāsas, radīja brīnišķīgas dabas studijas, kas bija tieši realitātes atspoguļojumi. Tajā laikā mākslinieks izmantoja uzsvērtus, atdalītus, impresionistiskus otas triepienus, taču pamazām viņa tehnika bagātinājās arī skrāpējumiem un lazējumiem. Laika gaitā Piņņa darbi kļuva aizvien lakoniskāki, monumentālāki, kompozīcijās parādījās izteikts ritms, un septiņdesmitajos mākslinieks no reālās dabas studijām attālinājās arvien vairāk. Uzturoties darbnīcas telpās, Rūdolfs Pinnis sāka nodarboties ar “sajūtu glezniecību”, izmantoja simboliskas kompozīcijas un jo lielāku nozīmi darbos deva faktūrai. Te Piņņa glezniecībā acis priecē dažādie faktūru kontrasti – biezie, reljefainie uzlicieni pret pilnīgi gludu virsmu, skrāpējumi pret iluzorām kolāžām. Vēlīnie mākslinieka darbi ir pilni abstrakciju un modernas stilizācijas, kurā par atbalsta punktu kalpo kāda vienkārša, tikko atpazīstama no agrāk iemīļotajiem konkrētajiem motīviem paturēta detaļa.

Lai arī cik apjomīgs un daudzveidīgs ir Rūdolfa Piņņa atstātais mantojums, visā daiļradē izteiksmīgi iezīmējas viņa spēcīgais sajūtu atspoguļojums. Un tas ir vērtējams ļoti daudznozīmīgi. Mākslinieka radošajā darbībā gan tieši iezīmējas viņa tābrīža personīgie pārdzīvojumi, gan arī laikmeta nemierpilnais gars.

 

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā atklātā retrospektīvā Rūdolfa Piņņa darbu izstāde "Pinnomānija. Glezniecība. Rūdolfs Pinnis.” ļauj iepazīties tuvāk ar unikāliem Latvijas Mākslinieku savienības muzejā esošiem mākslinieka darbiem un pārdzīvojumiem. Aplūkojamās eļļas gleznas - ainavas, urbānās ainavas un klusās dabas. Pastiprinot Piņņa darbos iegleznoto atklātību, arī izstādes iekārtojums pielaiž skatītāju gan pašam māksliniekam, gan viņa laikam tuvāk – darbi galerijā eksponēti brīvi, ļaujot aplūkot arī gleznu aizmugures, uz kurām redzamas restaurācijas pēdas, paša Rūdolfa Piņņa rokraksts, tā laika noteiktā mākslas darbu cena un citas kādreiz veiktas atzīmes.

Rūdolfa Piņņa klusās dabas atveido ne tikai kompozicionāli sakārtotus sadzīves priekšmetus, bet arī atklāj metafizisko būtību. Par piemēru, tas parādās ziedos darbā “Klusā daba” (1969). Tā kā klusās dabas gleznotas darbnīcā, dažu darbu kompozīcijā redzamas arī interjeri un pilsētas ainavas, kas tvertas caur darbnīcas logu, citās kolāžveidā iegleznotas arī stilizētas sievietes figūras. Tādas ir gleznas “Veltījums Gromēram” (1978) un “Veltījums klusai dabai un logiem” (1973).

Ainavas no centrālās ekspozīcijas atdalītas galerijas blakus telpās. Tās ir jūtīgas, piesātinātas, krāsās stilizētas dabas studijas, lielākoties tapušas plenēros.  Tipisks Piņņa krāsu prieks atspoguļojas “Dārzā” (1971) un “Mežs” (1971).

Izstādē aplūkojamās urbānās ainavas un klusās dabas, kas izstādītas kopā, raksturo izteikta stilizācija, pārspīlējumi gan krāsās, gan formās un ne vairs tik ļoti reālitātes, cik sajūtu studijas. Piņņa izteiksmīgo industriālo ainavu gleznošanas manieri izcili ilustrē ir “Kandava” (1965) un “Gleznotāju iela” (1970).

Svarīgs ir fakts, ka nevienam no izstādē "Pinnomānija. Glezniecība. Rūdolfs Pinnis.” aplūkojamajiem darbiem nav piedēvējama tikai dekoratīva funkcija. Māksliniekam ir bijis, ko teikt. Pinnis savos darbos vienmēr atradis, kā sarunāties ar skatītāju, iemiesojot darbos visiem atpazīstamu, suģestējošu spēku. Piņņa sajūtu tiešums nav šifrējams. Viņš runā caur rēbusu, izmantojot ikdienišķo – ķermeņa formas, siluetus, ainavas, ziedus un vāzes, tomēr aizvedot mūs tālu no pieraduma. Tas ir sajūtu rēbuss bez skaidrām atbildēm.

 

 

 

Rute Marta Jansone

J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, 1.kurss

 

Rakstā izmantots avots:
Pinnis R. Spēle ar vislielāko risku/P. Zirnītis/Māksla. – 1988.


Recenzija par izstādi "MANA"

No 18.jūlija līdz 16.augustam apskatāma jaunās mākslinieces Ances Gricmanes personālizstāde „MANA”. Projekts tapis sadarbībā ar Latvijas Mākslinieku savienību un Latvijas Mākslas akadēmiju, kas ir labas draudzības apliecinājums starp abām mākslas organizācijām un norāda uz vēlmi atbalstīt jauno mākslinieku iniciatīvu un vēlmi veidot laikmetīgu mākslas vidi Latvijas publiskajā telpā.

 

Izstādes atklāšanā Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs I.Dobičins apsveica jauno mākslinieci (attēls nr.1 un nr.7) ar uzdrīkstēšanos spert patstāvīgos soļus „lielajā” mākslas vidē, kas reizē ir jauns sākums un jaunas iespējas, bet arī jauna atbildība, turpināt iesākto ceļu mākslā uz priekšu. Raksturojot jaunās mākslinieces darbus kā tonāli maigus un reizē ekspresīvus, viņš atklāj autores pirmo personālizstādi Rīgā, Mākslinieku Savienības galerijā 11.novembra krastmalā 35.

 

Pati autore plaši stāsta par „MANA” personālizstādes koncepciju, kas ir tikpat duāla kā pati jaunās mākslinieces pasaule. Starp divām pasaulēm, proti, publiskā un iekšēja sakrālā, jaunā māksliniece sliecās ieskatīties ikdienas situācijās ar humoru, satīru un reizē arī melanholiju. Ekspozīcija būvēta uz duālās dabas pamata – galerijas centrā ir uzbūvēta melna telts, kurā tiek rādīts video materiāls ar nosaukumu „Mildas atdzimšana”. Autore izvēlas par to nestāstīt, lai skatītājam ļautu pašam veidot savu stāstu.

 

Jaunā māksliniece maijā devusies pieredzes apmaiņā uz vienu no skaistākajām Itālijas salām Sardīniju, kur arī smēlusi iespaidus izstādes tapšanai. Par skarbo duālismu autore stāsta caur sagleznoto „kaktusu” ciklu.... „kaktusi ir skaisti savas varenības dēļ, bet skarbi savu adatu dēļ, kad kaktuss ir mazs, tas ir sarkans zieds, kas neprot nodarīt pāri. Kad kaktuss pieaug, viņam rodas dzeloņi, spēja darīt sāpes ikvienam, kas pieskaras nepareizi. Paralēli velkot ar cilvēka attīstības stadijām”. Bet autore no tālākiem komentāriem atturas, lai saglabātu kaut nedaudz iespēju pašam skatītājam iejusties darbos.

 

Viens no darbiem ar nosaukumu „labs darbiņš, kurš padarīts” (attēls 1a) atklāj maza bērna pasauli – veļas žaušanu, kamēr mamma iemigusi uz soliņa.

 

Jauno mākslinieci bija ieradies apsveikt arī Taivānas vēstniecības sekretārs Latvijā, piedāvājot sadarbības iespējas nākotnē (attēls nr.5), kā arī Talsu domes priekšsēdētājs M.Krotovs (attēls nr.4). Talsu Domes priekšsēdētājs apsveic dzimtās Talsu pilsētas jauno mākslinieci ar pirmo personālizstādi Rīgā. Jauno mākslinieci ieradās apsveikt arī studentu brālības „Selonija” biedri (attēls nr.6)

 

Autore izsaka lielu pateicību ģimenei un draugiem par atbalstu un sapratni, Latvijas Mākslinieku savienībai (īpaši priekšsēdētājam I.Dobičinam, kuratorei D.Rutkovskai un komandai), Latvijas Mākslas akadēmijai (īpaši LMA rektoram prof.A.Naumovam), Talsu Novada pašvaldībai (M.Krotovam), lielveikala tīkla DOMO īpašniekam Valtam Brazovskim, lielformāta drukas kompānijai LUKSS.