AKTUALITĀTES KONKURSI SVEICAM SĒRU VĒSTS IZNOMĀ / IZĪRĒ ARHĪVS 2012-2017 RECENZIJAS UN INTERVIJAS RECENZIJAS INTERVIJAS LMS PROJEKTI LMS VĒSTURE LMS STRUKTŪRA LMS APAKŠSTRUKTŪRAS LMS KONGRESI LMS STATŪTI LMS BIEDRI KĀ KĻŪT PAR LMS BIEDRU? LMS BIEDRU RADOŠĀS KOPAS LMS DALĪBA ORGANIZĀCIJĀS INTERNETA SAITES LMS KONTAKTI

Ziedo Latvijas Mākslinieku savienībai

 

Gerdas Skrūzmanes recenzija par izstādi

"Selfiji un pašiņi 20.gs. 70.-80. gadu Latvijas mākslā"

 


Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas bagātais 20.gs. otrajā pusē radīto portretējumu krājums ir neatkārtojami vērtīgs šī perioda mākslas spogulis. Laikmeta sejās atklājas mākslinieku pašizpausmes prieks, kad sāk atkrist kanoni un dogmas, un tiek dota vaļa brīvākām  interpretācijām par personības diedzēšanu audeklā. Līdz ar tematisko attīstību rod brīvi arī otas triepiens un iedrošinās tonālais kombinējums, drosmīgākas kļūst faktūras un kompozīcijas. 70.-80. gados portrets kā žanrs sasniedz savu kulmināciju, atplaukstot aktualitātes auglīgajā kultūras augsnē.

Izsmalcināts detalizējums pret gaumīgu lakonismu, masīva formveide pret smalkjūtīgu kustības tvērumu, klusināta tonālā noskaņa pret nekautrīgu krāsu izvirtību. Mākslinieki spēlējas ar jaunrastiem izteiksmes līdzekļiem un neizpētītām teritorijām. Portretējamās personības atdzimst rotaļā ar radošās izpausmes robežu grūstīšanu. Portretu aktualitāti sekmē to pateicīgums individuālai interpretācijai; tas apvieno tehnisko veiklību līdzībā un konkrētībā  ar radošo atklāsmi individualitātes un rakstura prezentācijā, turklāt kalpo arī mūsdienu cilvēkiem tik raksturīgajai vēlmei savi aplūkot un novērtēt no malas, kas pašreizējajā gadsimtā materializējusies kā selfiju jeb pašiņu kultūra.

Ne velti portreta žanru par tuvu atzinuši mākslinieki kā Leo Kokle, kurus saistījusi intimitāte mākslinieka un subjekta dialogā; cilvēka iekšējās pasaules tēlošana, dažādos izteiksmes līdzekļus izmantojot kā darbarīkus personas dabas un būtības izkopšanai audeklā un krāsas slānī. Irēnas Lūses ''Rotaļas'' niansēto krāsu plakņu dzidrums burtiski uzbur bērnu smieklus; savādāka vienkāršība piemīt Eduarda Grūbes darbam ''Māte ar Bērnu'', kura monumentālais lakonisms rada svinīgu, taāu gaiša apbrīnas mirkļa pilnu noskaņu; turpretī Ineses Ziemeles gleznotais mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas portretējums izceļas ar neatkārtojami juteklisku gaismēnas izjūtu pat darbā ar spilgti netradicionālu krāsu mijiedarbību un tveramu, maigu kustību plastiku.

Tomēr īpašu uzmanību jāpievērš mākslinieku pašportretiem, kuros vienu savu izpausmi-mākslu kā savas būtības papildinājumu, turpinājumu- autors izmanto, lai attēlotu citu- fiziskā un garīgā ''es'' mijiedarbību. Autori bauda savu manifestāciju triepienā un krāsā, faktūrā un laukumu attiecībās. Pašportrets ikreiz liek māksliniekam sevi atklāt no jauna un iepazīt no citas puses. Ne reizi neatkārtosies konkrētais emocionālais un fiziskais stāvoklis, ejošā pieredze laika gaitā cilvēku piepilda un maina; izprast un izjust sevi vislabāk var tikai pats. Šī iemesla dēļ pašportreti nereti ir manāmi drosmīgāki savā būtībā, izaicinošāki vai brīvāki; mākslinieki dekonstruē, rotaļājas ar sevis prezentāciju. Personīgi visvairāk saista Ilzes Pauliņas ''Rīta Vingrošanas'' gaiši teksturizētā, ritmu un lauzto plakņu attiecību rosinātā gaiši cilvēciskā atmosfēra, kas manāma arī Birutas Delles darbā ''Laulības Dzīve'', kas savukārt attēlo, manuprāt, ko reti amizanti sirsnīgu latviešu mākslā. Gan neraksturīgā kustība, gan izteiksmīgais gaismēnas pielietojums un tonālais atturīgums gleznai piedēvē nenoformulējamu šarmu.

Izstāde kā kopums pielīdzināma mozaīkai, kurā neskaitāmo, savstarpēji kontrastaino fragmentu apvienojums rada fascinējošu, zīmīgu paša laikmeta portretu, atklājot gan tā skarbos, gan graciozi rotaļīgos vaibstus. Tas ir arī spilgts pierādījums cilvēka dabas konstantei paaudžu un gadu desmitu maiņā, spējai eksponenciāli attīstīties un baudīt gan savas, gan citu cilvēku būtības manifestācijas, eksperimentēt ar savu prezentāciju un iekšējās pasaules realizāciju. Mūsdienās tik plaši sastopamā selfiju kultūra ir kā moderna atsauce uz šo jaunatklāsmes laikmetu, kurā sevis meklēšana noris arī rotaļā ar savu ārējo izpausmi.

Gerda Skrūzmane

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas

3.kursa studente


GERDAS SKRŪZMANES RECENZIJA PAR LMS MUZEJA KRĀJUMA IZSTĀDI "SAULES APMIRDZĒTIE"

 

 

 

kol

Džemma Skulme (1925)

"Marta un Jānītis"

audekls, eļļa

 

                Latvijas Mākslinieku Savienības galerijā no 2013. gada 7.novembra līdz 7.decembrim apskatāmā Maijas Tabakas, Džemmas Skulmes, Sandras Krastiņas, Ievas Iltneres un Jāņa Mitrēvica darbu izstāde Saules Apmirdzētie I. Ekspozīcija apbur ar raibo, unikālo stilu savstarpējām attiecībām vienas izstāžu zāles robežās.

 

                Laika periodā no 1974. līdz 1988. gadam radītie darbi (no LMS muzeja krājuma) zālē izkārtoti salīdzinoši brīvi, taāu nepieblīvēti, ļaujot apmeklētājiem gan ar katru darbu iepazīties personīgi, gan vērot tos kopumā, kā vairākas daļas no viena vesela. Turklāt lielākā daļa darbu eksponēti brīvi, šķietami levitējot virs zemes un padarot to aplūkošanu, manuprāt, šķietami vēl nepiespiestāku. Kopējais darbu skaits ir mazs, zālē izstādīti tikai 18 darbi, taāu to raksturs un personība telpu piesātina.

 

                Maija Tabaka izceļas ar perfekto kontroli pār tekstūrām, materialitāti un faktūru. Mākslinieces darbi vislabāk raksturojami, izmantojot paradoksu – reālistiski sirreāli. Gleznās citreiz uzskatamāk, citreiz paslēptāk, bet vienmēr mīt pārpasaulīgi, satīriski vai vienkārši dekoratīvi elementi, kas spilgti kontrastē ar reālistiskākajām cilvēku sejām, apģērbu, atsevišķām fona daļām, utt. Visspilgtāk meistarīgais faktūras pielietojums izceļas darbos ''Cilvēki pilsētā'' (1982), kur pūkaino džemperi tā vien gribas aptaustīt, un ''Mātes brālis'' (1986), kurā attēlotais lakotais koks komplimentē ar biezi klāto krāsu, rūtaino kreklu un vīrieša matiem.

 

                Savukārt Džemmas Skulmes pastozie, raibie, kontrastainie portreti izstaro aktīvu ritmu un kustības ilūziju pat tad, kad gleznās attēlotie tēli sastinguši statiskās pozās. Intensīvās, pārsvarā biezi klātās krāsas kārtojas laukumos un kontūrās, un tam par pretstatu kalpo lazētās tekstūras, kas piedod virsmām materialitāti. Šo mijiedarbību vislabāk novērot gleznās ''Improvizācija par Velaskēza tēmu'' (1974) un ''Gara gaisma'' (1983).

 

                Jāņa Mitrēvica kompozīcijas apbur ar krāsu gammu un nosvērtajām, taāu dinamiskajām plakņu attiecībām. Darbos, manuprāt, savā ziņā nedaudz atsaucas atsevišķas Borisa Bērziņa stilistikas vēsmas – šķeltās, plastiskās virsmas; medus zeltainie,  nepiesātinātie krāsu toņi; apmetumam līdzīgais krāsas klājums. Darbi ''Ceļš'' (1985) un ''Tradīcija'' (1985) ir smagnēji, taāu rada emocionāli patīkamu noskaņu; no tiem staro kūpošs, dūmakains siltums.

 

                Kopumā izstāde ir līdzsvarota, dekoratīva, darbiem neapšaubāmi ir savs šarms, kas rada mierīgas, slāpētas sajūtas. Darbus varēja lēni un netraucēti baudīt pēc saviem ieskatiem un tempa. Salīdzinoši mazajā skaitā izstādītie darbi katrs aicināja pie sevis apstāties un tos iepazīt personīgāk, izjust katru otas triepienu un toņu ņirboņu. Jāsecina, ka šī ir ļoti labi prezentēta un izveidota izstāde, kas baudāma nesteidzīgi.

 

Gerda Skrūzmane

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas

2.kursa studente


RECENZIJA

Sajūtu tiešums Rūdolfa Piņņa glezniecībā

Izstāde "Pinnomānija. Glezniecība. Rūdolfs Pinnis.” LMS galerijā (13.03.-31.03.2013.)

 

 

Ir apritējuši 111 gadi kopš Madonas apriņķa Jaunlubānas Robežmuižā nāca pasaulē Rūdolfs Pinnis (1902–1992), viens no ievērojamākajiem latviešu glezniecības klasiķiem un vecmeistariem, kura  darbi nav zaudējuši savu aktualitāti arī šodien.

Rūdolfs Pinnis dzimis amatnieka ģimenē un izglītību ieguvis ļoti netradicionāli. Viss sākās ar to, kā vecākā brāļa Eduarda Kārļa gādībā Rūdolfs āetrpadsmit gadu vecumā nokļuva Ermitāžā un Krievu muzejā, kur pie Karla Brilova gleznas “Pompeju pēdējās dienas” solījās kļūt par mākslinieku. Pēc Pēterburgas iespaidiem Rūdolfs Pinnis pārcēlās uz Rīgu un 1919.gadā sāka apmeklēt Voldemāra Tones studiju.  Tur, tā pat kā Latvijas Mākslas akadēmijā, Pinnis nepalika ilgi.  Mācību pārtraukšanai bija attaisnojošs iemesls – kara dienests, pēc kura gan Pinnis akadēmijā neatgriezās. Sekoja klejojumu posms cauri visai Eiropai, kur viņš pašmācības ceļā apguva sev patīkamākos māksliniekus un, kā teicis pats Pinnis, “izstudēja Austrijas, Itālijas muzejus un Ēģiptes piramīdas”. Ievērojamākie atskaites punkti šajos klejojumos bija Parīze, Ēģipte un Konstantinopole, līdz 1929.gadā Rūdolfs Pinnis piepildīja savu sapni un apmetās Parīzē.  Tur viņš izglītojās, apmeklējot privāto mākslas akadēmiju “Academie dela Grande Schaumiere”, darbojās oforta darbnīcā, piepelnījās kā noformētājs un ieguva savus pirmos ievērības cienīgos radošos panākumus kā mākslinieks.

1939. gadā Rūdolfs Pinnis atgriezās Latvijā it kā uz neilgu laiku, un ja nebūtu sācies karš, visdrīzāk viņš būtu bijis Francijas, nevis Latvijas mākslinieks. Līdz ar padomju varas ienākšanu aizsākās mākslas un politikas reorganizācija, ar ko, protams, māksliniekam sadzīvot gar personīgi, gan profesionāli nebija viegli.

Rūdolfs Pinnis no 1940.–1941. gadam bija LPSR Mākslas lietu pārvaldes Tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs. Ar viņa līdzdalību tika noorganizēta pirmā Padomju Latvijas mākslinieku izstāde un dibināta Latvijas Mākslinieku savienība. Šo veiksmīgo izaugsmi pārrāva vācu armijas ienākšana. Pārcietis vācu okupācijas gadus, kuru laikā no viņa novērsās gandrīz visi paziņas, un, izdzirdējis par krievu atgriešanos, Pinnis kopā ar ģimeni mēģināja pārcelties ar laivu pāri Baltijas jūrai, lai vēlāk nokļūtu atpakaļ Parīzē. Mēģinājums izgāzās, mākslinieks tika izsūtīts, taāu, visdrīzāk, ar brāļa gādību jau pēc pāris mēnešiem atgriezās atpakaļ.  No šī brīža sarežģījās Rūdolfa Piņņa un padomju varas attiecības. Kad padomju vara bija nostabilizējusi savas pozīcijas un Staļinisma personības kults ieguva apgriezienus, 1949. un 1950. gadā viņu tāpat kā 50 citus māksliniekus izslēdza no Mākslinieku savienības.

Rūdolfa Piņņa atstāto mantojumu aptvert tā daudzveidības un apjoma dēļ nav nemaz tik vienkārši, un kā nekā, tas ietver viņa mūža 90 gadus. Raugoties šim laikam cauri, svarīgākais izteiksmes līdzeklis Piņņa glezniecībā noteiki ir krāsa.

Košās un izteiksmīgās krāsas ir viņa rokraksts, kas caurvij dažādos un visai atšķirīgos mākslinieka radošos meklējumus un attīstību. Izteiksmīgākais kolorīts mākslinieka radošajā dzīvē novērojams tieši sākot ar pagājušā gadsimta vidu. Iespējams, šāda tendence iezīmējas, jo Pinnis tolaik pārliecoši bija atradis un izkopis savu gleznošanas manieri spektrālajās krāsās, kas iemirdzējās tā laika glezniecības kopainā, krasi kontrastēja ar sociālistisko reālismu un paplašināja padomju mākslas izpratnes robežas. Svarīgi arī, ka darbi no šī laika, kad mākslinieks atgriezies Latvijā, saglabājušies kuplā skaitā (pretēji klejojumu un Parīzes periodam).

Sešdesmitajos gados Rūdolfs Pinnis aktīvi gleznoja plenēros un, sev raksturīgi pārspīlējot krāsas, radīja brīnišķīgas dabas studijas, kas bija tieši realitātes atspoguļojumi. Tajā laikā mākslinieks izmantoja uzsvērtus, atdalītus, impresionistiskus otas triepienus, taāu pamazām viņa tehnika bagātinājās arī skrāpējumiem un lazējumiem. Laika gaitā Piņņa darbi kļuva aizvien lakoniskāki, monumentālāki, kompozīcijās parādījās izteikts ritms, un septiņdesmitajos mākslinieks no reālās dabas studijām attālinājās arvien vairāk. Uzturoties darbnīcas telpās, Rūdolfs Pinnis sāka nodarboties ar “sajūtu glezniecību”, izmantoja simboliskas kompozīcijas un jo lielāku nozīmi darbos deva faktūrai. Te Piņņa glezniecībā acis priecē dažādie faktūru kontrasti – biezie, reljefainie uzlicieni pret pilnīgi gludu virsmu, skrāpējumi pret iluzorām kolāžām. Vēlīnie mākslinieka darbi ir pilni abstrakciju un modernas stilizācijas, kurā par atbalsta punktu kalpo kāda vienkārša, tikko atpazīstama no agrāk iemīļotajiem konkrētajiem motīviem paturēta detaļa.

Lai arī cik apjomīgs un daudzveidīgs ir Rūdolfa Piņņa atstātais mantojums, visā daiļradē izteiksmīgi iezīmējas viņa spēcīgais sajūtu atspoguļojums. Un tas ir vērtējams ļoti daudznozīmīgi. Mākslinieka radošajā darbībā gan tieši iezīmējas viņa tābrīža personīgie pārdzīvojumi, gan arī laikmeta nemierpilnais gars.

 

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā atklātā retrospektīvā Rūdolfa Piņņa darbu izstāde "Pinnomānija. Glezniecība. Rūdolfs Pinnis.” ļauj iepazīties tuvāk ar unikāliem Latvijas Mākslinieku savienības muzejā esošiem mākslinieka darbiem un pārdzīvojumiem. Aplūkojamās eļļas gleznas - ainavas, urbānās ainavas un klusās dabas. Pastiprinot Piņņa darbos iegleznoto atklātību, arī izstādes iekārtojums pielaiž skatītāju gan pašam māksliniekam, gan viņa laikam tuvāk – darbi galerijā eksponēti brīvi, ļaujot aplūkot arī gleznu aizmugures, uz kurām redzamas restaurācijas pēdas, paša Rūdolfa Piņņa rokraksts, tā laika noteiktā mākslas darbu cena un citas kādreiz veiktas atzīmes.

Rūdolfa Piņņa klusās dabas atveido ne tikai kompozicionāli sakārtotus sadzīves priekšmetus, bet arī atklāj metafizisko būtību. Par piemēru, tas parādās ziedos darbā “Klusā daba” (1969). Tā kā klusās dabas gleznotas darbnīcā, dažu darbu kompozīcijā redzamas arī interjeri un pilsētas ainavas, kas tvertas caur darbnīcas logu, citās kolāžveidā iegleznotas arī stilizētas sievietes figūras. Tādas ir gleznas “Veltījums Gromēram” (1978) un “Veltījums klusai dabai un logiem” (1973).

Ainavas no centrālās ekspozīcijas atdalītas galerijas blakus telpās. Tās ir jūtīgas, piesātinātas, krāsās stilizētas dabas studijas, lielākoties tapušas plenēros.  Tipisks Piņņa krāsu prieks atspoguļojas “Dārzā” (1971) un “Mežs” (1971).

Izstādē aplūkojamās urbānās ainavas un klusās dabas, kas izstādītas kopā, raksturo izteikta stilizācija, pārspīlējumi gan krāsās, gan formās un ne vairs tik ļoti reālitātes, cik sajūtu studijas. Piņņa izteiksmīgo industriālo ainavu gleznošanas manieri izcili ilustrē ir “Kandava” (1965) un “Gleznotāju iela” (1970).

Svarīgs ir fakts, ka nevienam no izstādē "Pinnomānija. Glezniecība. Rūdolfs Pinnis.” aplūkojamajiem darbiem nav piedēvējama tikai dekoratīva funkcija. Māksliniekam ir bijis, ko teikt. Pinnis savos darbos vienmēr atradis, kā sarunāties ar skatītāju, iemiesojot darbos visiem atpazīstamu, suģestējošu spēku. Piņņa sajūtu tiešums nav šifrējams. Viņš runā caur rēbusu, izmantojot ikdienišķo – ķermeņa formas, siluetus, ainavas, ziedus un vāzes, tomēr aizvedot mūs tālu no pieraduma. Tas ir sajūtu rēbuss bez skaidrām atbildēm.

 

 

 

Rute Marta Jansone

J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, 1.kurss

 

Rakstā izmantots avots:
Pinnis R. Spēle ar vislielāko risku/P. Zirnītis/Māksla. – 1988.


Recenzija par izstādi "MANA"

No 18.jūlija līdz 16.augustam apskatāma jaunās mākslinieces Ances Gricmanes personālizstāde „MANA”. Projekts tapis sadarbībā ar Latvijas Mākslinieku savienību un Latvijas Mākslas akadēmiju, kas ir labas draudzības apliecinājums starp abām mākslas organizācijām un norāda uz vēlmi atbalstīt jauno mākslinieku iniciatīvu un vēlmi veidot laikmetīgu mākslas vidi Latvijas publiskajā telpā.

 

Izstādes atklāšanā Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs I.Dobičins apsveica jauno mākslinieci (attēls nr.1 un nr.7) ar uzdrīkstēšanos spert patstāvīgos soļus „lielajā” mākslas vidē, kas reizē ir jauns sākums un jaunas iespējas, bet arī jauna atbildība, turpināt iesākto ceļu mākslā uz priekšu. Raksturojot jaunās mākslinieces darbus kā tonāli maigus un reizē ekspresīvus, viņš atklāj autores pirmo personālizstādi Rīgā, Mākslinieku Savienības galerijā 11.novembra krastmalā 35.

 

Pati autore plaši stāsta par „MANA” personālizstādes koncepciju, kas ir tikpat duāla kā pati jaunās mākslinieces pasaule. Starp divām pasaulēm, proti, publiskā un iekšēja sakrālā, jaunā māksliniece sliecās ieskatīties ikdienas situācijās ar humoru, satīru un reizē arī melanholiju. Ekspozīcija būvēta uz duālās dabas pamata – galerijas centrā ir uzbūvēta melna telts, kurā tiek rādīts video materiāls ar nosaukumu „Mildas atdzimšana”. Autore izvēlas par to nestāstīt, lai skatītājam ļautu pašam veidot savu stāstu.

 

Jaunā māksliniece maijā devusies pieredzes apmaiņā uz vienu no skaistākajām Itālijas salām Sardīniju, kur arī smēlusi iespaidus izstādes tapšanai. Par skarbo duālismu autore stāsta caur sagleznoto „kaktusu” ciklu.... „kaktusi ir skaisti savas varenības dēļ, bet skarbi savu adatu dēļ, kad kaktuss ir mazs, tas ir sarkans zieds, kas neprot nodarīt pāri. Kad kaktuss pieaug, viņam rodas dzeloņi, spēja darīt sāpes ikvienam, kas pieskaras nepareizi. Paralēli velkot ar cilvēka attīstības stadijām”. Bet autore no tālākiem komentāriem atturas, lai saglabātu kaut nedaudz iespēju pašam skatītājam iejusties darbos.

 

Viens no darbiem ar nosaukumu „labs darbiņš, kurš padarīts” (attēls 1a) atklāj maza bērna pasauli – veļas žaušanu, kamēr mamma iemigusi uz soliņa.

 

Jauno mākslinieci bija ieradies apsveikt arī Taivānas vēstniecības sekretārs Latvijā, piedāvājot sadarbības iespējas nākotnē (attēls nr.5), kā arī Talsu domes priekšsēdētājs M.Krotovs (attēls nr.4). Talsu Domes priekšsēdētājs apsveic dzimtās Talsu pilsētas jauno mākslinieci ar pirmo personālizstādi Rīgā. Jauno mākslinieci ieradās apsveikt arī studentu brālības „Selonija” biedri (attēls nr.6)

 

Autore izsaka lielu pateicību ģimenei un draugiem par atbalstu un sapratni, Latvijas Mākslinieku savienībai (īpaši priekšsēdētājam I.Dobičinam, kuratorei D.Rutkovskai un komandai), Latvijas Mākslas akadēmijai (īpaši LMA rektoram prof.A.Naumovam), Talsu Novada pašvaldībai (M.Krotovam), lielveikala tīkla DOMO īpašniekam Valtam Brazovskim, lielformāta drukas kompānijai LUKSS.