AKTUALITĀTES KONKURSI SVEICAM SĒRU VĒSTS IZNOMĀ / IZĪRĒ ARHĪVS 2012-2016 RECENZIJAS UN INTERVIJAS RECENZIJAS INTERVIJAS LMS PROJEKTI LMS VĒSTURE LMS STRUKTŪRA LMS APAKŠSTRUKTŪRAS LMS KONGRESI LMS STATŪTI LMS BIEDRI KĀ KĻŪT PAR LMS BIEDRU? LMS BIEDRU RADOŠĀS KOPAS LMS DALĪBA ORGANIZĀCIJĀS INTERNETA SAITES LMS KONTAKTI

Ziedo Latvijas Mākslinieku savienībai

 

Gerdas Skrūzmanes recenzija par izstādi

"Selfiji un pašiņi 20.gs. 70.-80. gadu Latvijas mākslā"

 


Latvijas Mākslinieku savienÄ«bas kolekcijas bagātais 20.gs. otrajā pusÄ“ radÄ«to portretÄ“jumu krājums ir neatkārtojami vÄ“rtÄ«gs šÄ« perioda mākslas spogulis. Laikmeta sejās atklājas mākslinieku pašizpausmes prieks, kad sāk atkrist kanoni un dogmas, un tiek dota vaļa brÄ«vākām  interpretācijām par personÄ«bas diedzÄ“šanu audeklā. LÄ«dz ar tematisko attÄ«stÄ«bu rod brÄ«vi arÄ« otas triepiens un iedrošinās tonālais kombinÄ“jums, drosmÄ«gākas kļūst faktÅ«ras un kompozÄ«cijas. 70.-80. gados portrets kā žanrs sasniedz savu kulmināciju, atplaukstot aktualitātes auglÄ«gajā kultÅ«ras augsnÄ“.

Izsmalcināts detalizÄ“jums pret gaumÄ«gu lakonismu, masÄ«va formveide pret smalkjÅ«tÄ«gu kustÄ«bas tvÄ“rumu, klusināta tonālā noskaņa pret nekautrÄ«gu krāsu izvirtÄ«bu. Mākslinieki spÄ“lÄ“jas ar jaunrastiem izteiksmes lÄ«dzekļiem un neizpÄ“tÄ«tām teritorijām. PortretÄ“jamās personÄ«bas atdzimst rotaļā ar radošÄs izpausmes robežu grÅ«stÄ«šanu. Portretu aktualitāti sekmÄ“ to pateicÄ«gums individuālai interpretācijai; tas apvieno tehnisko veiklÄ«bu lÄ«dzÄ«bā un konkrÄ“tÄ«bā  ar radošo atklāsmi individualitātes un rakstura prezentācijā, turklāt kalpo arÄ« mÅ«sdienu cilvÄ“kiem tik raksturÄ«gajai vÄ“lmei savi aplÅ«kot un novÄ“rtÄ“t no malas, kas pašreizÄ“jajā gadsimtā materializÄ“jusies kā selfiju jeb pašiņu kultÅ«ra.

Ne velti portreta žanru par tuvu atzinuši mākslinieki kā Leo Kokle, kurus saistÄ«jusi intimitāte mākslinieka un subjekta dialogā; cilvÄ“ka iekšÄ“jās pasaules tÄ“lošana, dažādos izteiksmes lÄ«dzekļus izmantojot kā darbarÄ«kus personas dabas un bÅ«tÄ«bas izkopšanai audeklā un krāsas slānÄ«. IrÄ“nas LÅ«ses ''Rotaļas'' niansÄ“to krāsu plakņu dzidrums burtiski uzbur bÄ“rnu smieklus; savādāka vienkāršÄ«ba piemÄ«t Eduarda GrÅ«bes darbam ''Māte ar BÄ“rnu'', kura monumentālais lakonisms rada svinÄ«gu, taču gaiša apbrÄ«nas mirkļa pilnu noskaņu; turpretÄ« Ineses Ziemeles gleznotais mākslas zinātnieces Rutas ÄŒaupovas portretÄ“jums izceļas ar neatkārtojami juteklisku gaismÄ“nas izjÅ«tu pat darbā ar spilgti netradicionālu krāsu mijiedarbÄ«bu un tveramu, maigu kustÄ«bu plastiku.

TomÄ“r Ä«pašu uzmanÄ«bu jāpievÄ“rš mākslinieku pašportretiem, kuros vienu savu izpausmi-mākslu kā savas bÅ«tÄ«bas papildinājumu, turpinājumu- autors izmanto, lai attÄ“lotu citu- fiziskā un garÄ«gā ''es'' mijiedarbÄ«bu. Autori bauda savu manifestāciju triepienā un krāsā, faktÅ«rā un laukumu attiecÄ«bās. Pašportrets ikreiz liek māksliniekam sevi atklāt no jauna un iepazÄ«t no citas puses. Ne reizi neatkārtosies konkrÄ“tais emocionālais un fiziskais stāvoklis, ejošÄ pieredze laika gaitā cilvÄ“ku piepilda un maina; izprast un izjust sevi vislabāk var tikai pats. ŠÄ« iemesla dēļ pašportreti nereti ir manāmi drosmÄ«gāki savā bÅ«tÄ«bā, izaicinošÄki vai brÄ«vāki; mākslinieki dekonstruÄ“, rotaļājas ar sevis prezentāciju. PersonÄ«gi visvairāk saista Ilzes Pauliņas ''RÄ«ta Vingrošanas'' gaiši teksturizÄ“tā, ritmu un lauzto plakņu attiecÄ«bu rosinātā gaiši cilvÄ“ciskā atmosfÄ“ra, kas manāma arÄ« Birutas Delles darbā ''LaulÄ«bas DzÄ«ve'', kas savukārt attÄ“lo, manuprāt, ko reti amizanti sirsnÄ«gu latviešu mākslā. Gan neraksturÄ«gā kustÄ«ba, gan izteiksmÄ«gais gaismÄ“nas pielietojums un tonālais atturÄ«gums gleznai piedÄ“vÄ“ nenoformulÄ“jamu šarmu.

Izstāde kā kopums pielÄ«dzināma mozaÄ«kai, kurā neskaitāmo, savstarpÄ“ji kontrastaino fragmentu apvienojums rada fascinÄ“jošu, zÄ«mÄ«gu paša laikmeta portretu, atklājot gan tā skarbos, gan graciozi rotaļīgos vaibstus. Tas ir arÄ« spilgts pierādÄ«jums cilvÄ“ka dabas konstantei paaudžu un gadu desmitu maiņā, spÄ“jai eksponenciāli attÄ«stÄ«ties un baudÄ«t gan savas, gan citu cilvÄ“ku bÅ«tÄ«bas manifestācijas, eksperimentÄ“t ar savu prezentāciju un iekšÄ“jās pasaules realizāciju. MÅ«sdienās tik plaši sastopamā selfiju kultÅ«ra ir kā moderna atsauce uz šo jaunatklāsmes laikmetu, kurā sevis meklÄ“šana noris arÄ« rotaļā ar savu ārÄ“jo izpausmi.

Gerda Skrūzmane

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas

3.kursa studente


GERDAS SKRŪZMANES RECENZIJA PAR LMS MUZEJA KRĀJUMA IZSTĀDI "SAULES APMIRDZĒTIE"

 

 

 

kol

Džemma Skulme (1925)

"Marta un Jānītis"

audekls, eļļa

 

                Latvijas Mākslinieku SavienÄ«bas galerijā no 2013. gada 7.novembra lÄ«dz 7.decembrim apskatāmā Maijas Tabakas, Džemmas Skulmes, Sandras Krastiņas, Ievas Iltneres un Jāņa MitrÄ“vica darbu izstāde Saules ApmirdzÄ“tie I. EkspozÄ«cija apbur ar raibo, unikālo stilu savstarpÄ“jām attiecÄ«bām vienas izstāžu zāles robežās.

 

                Laika periodā no 1974. lÄ«dz 1988. gadam radÄ«tie darbi (no LMS muzeja krājuma) zālÄ“ izkārtoti salÄ«dzinoši brÄ«vi, taču nepieblÄ«vÄ“ti, ļaujot apmeklÄ“tājiem gan ar katru darbu iepazÄ«ties personÄ«gi, gan vÄ“rot tos kopumā, kā vairākas daļas no viena vesela. Turklāt lielākā daļa darbu eksponÄ“ti brÄ«vi, šÄ·ietami levitÄ“jot virs zemes un padarot to aplÅ«košanu, manuprāt, šÄ·ietami vÄ“l nepiespiestāku. KopÄ“jais darbu skaits ir mazs, zālÄ“ izstādÄ«ti tikai 18 darbi, taču to raksturs un personÄ«ba telpu piesātina.

 

                Maija Tabaka izceļas ar perfekto kontroli pār tekstÅ«rām, materialitāti un faktÅ«ru. Mākslinieces darbi vislabāk raksturojami, izmantojot paradoksu – reālistiski sirreāli. Gleznās citreiz uzskatamāk, citreiz paslÄ“ptāk, bet vienmÄ“r mÄ«t pārpasaulÄ«gi, satÄ«riski vai vienkārši dekoratÄ«vi elementi, kas spilgti kontrastÄ“ ar reālistiskākajām cilvÄ“ku sejām, apģērbu, atsevišÄ·Äm fona daļām, utt. Visspilgtāk meistarÄ«gais faktÅ«ras pielietojums izceļas darbos ''CilvÄ“ki pilsÄ“tā'' (1982), kur pÅ«kaino džemperi tā vien gribas aptaustÄ«t, un ''Mātes brālis'' (1986), kurā attÄ“lotais lakotais koks komplimentÄ“ ar biezi klāto krāsu, rÅ«taino kreklu un vÄ«rieša matiem.

 

                Savukārt Džemmas Skulmes pastozie, raibie, kontrastainie portreti izstaro aktÄ«vu ritmu un kustÄ«bas ilÅ«ziju pat tad, kad gleznās attÄ“lotie tÄ“li sastinguši statiskās pozās. IntensÄ«vās, pārsvarā biezi klātās krāsas kārtojas laukumos un kontÅ«rās, un tam par pretstatu kalpo lazÄ“tās tekstÅ«ras, kas piedod virsmām materialitāti. Šo mijiedarbÄ«bu vislabāk novÄ“rot gleznās ''Improvizācija par VelaskÄ“za tÄ“mu'' (1974) un ''Gara gaisma'' (1983).

 

                Jāņa MitrÄ“vica kompozÄ«cijas apbur ar krāsu gammu un nosvÄ“rtajām, taču dinamiskajām plakņu attiecÄ«bām. Darbos, manuprāt, savā ziņā nedaudz atsaucas atsevišÄ·as Borisa BÄ“rziņa stilistikas vÄ“smas – šÄ·eltās, plastiskās virsmas; medus zeltainie,  nepiesātinātie krāsu toņi; apmetumam lÄ«dzÄ«gais krāsas klājums. Darbi ''Ceļš'' (1985) un ''TradÄ«cija'' (1985) ir smagnÄ“ji, taču rada emocionāli patÄ«kamu noskaņu; no tiem staro kÅ«pošs, dÅ«makains siltums.

 

                Kopumā izstāde ir lÄ«dzsvarota, dekoratÄ«va, darbiem neapšaubāmi ir savs šarms, kas rada mierÄ«gas, slāpÄ“tas sajÅ«tas. Darbus varÄ“ja lÄ“ni un netraucÄ“ti baudÄ«t pÄ“c saviem ieskatiem un tempa. SalÄ«dzinoši mazajā skaitā izstādÄ«tie darbi katrs aicināja pie sevis apstāties un tos iepazÄ«t personÄ«gāk, izjust katru otas triepienu un toņu ņirboņu. Jāsecina, ka šÄ« ir ļoti labi prezentÄ“ta un izveidota izstāde, kas baudāma nesteidzÄ«gi.

 

Gerda Skrūzmane

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas

2.kursa studente


RECENZIJA

SajÅ«tu tiešums RÅ«dolfa Piņņa glezniecÄ«bā

Izstāde "Pinnomānija. GlezniecÄ«ba. RÅ«dolfs Pinnis.” LMS galerijā (13.03.-31.03.2013.)

 

 

Ir apritÄ“juši 111 gadi kopš Madonas apriņķa Jaunlubānas Robežmuižā nāca pasaulÄ“ RÅ«dolfs Pinnis (1902–1992), viens no ievÄ“rojamākajiem latviešu glezniecÄ«bas klasiÄ·iem un vecmeistariem, kura  darbi nav zaudÄ“juši savu aktualitāti arÄ« šodien.

RÅ«dolfs Pinnis dzimis amatnieka Ä£imenÄ“ un izglÄ«tÄ«bu ieguvis ļoti netradicionāli. Viss sākās ar to, kā vecākā brāļa Eduarda Kārļa gādÄ«bā RÅ«dolfs četrpadsmit gadu vecumā nokļuva Ermitāžā un Krievu muzejā, kur pie Karla Brilova gleznas “Pompeju pÄ“dÄ“jās dienas” solÄ«jās kļūt par mākslinieku. PÄ“c PÄ“terburgas iespaidiem RÅ«dolfs Pinnis pārcÄ“lās uz RÄ«gu un 1919.gadā sāka apmeklÄ“t Voldemāra Tones studiju.  Tur, tā pat kā Latvijas Mākslas akadÄ“mijā, Pinnis nepalika ilgi.  MācÄ«bu pārtraukšanai bija attaisnojošs iemesls – kara dienests, pÄ“c kura gan Pinnis akadÄ“mijā neatgriezās. Sekoja klejojumu posms cauri visai Eiropai, kur viņš pašmācÄ«bas ceļā apguva sev patÄ«kamākos māksliniekus un, kā teicis pats Pinnis, “izstudÄ“ja Austrijas, Itālijas muzejus un Ä’Ä£iptes piramÄ«das”. IevÄ“rojamākie atskaites punkti šajos klejojumos bija ParÄ«ze, Ä’Ä£ipte un Konstantinopole, lÄ«dz 1929.gadā RÅ«dolfs Pinnis piepildÄ«ja savu sapni un apmetās ParÄ«zÄ“.  Tur viņš izglÄ«tojās, apmeklÄ“jot privāto mākslas akadÄ“miju “Academie dela Grande Schaumiere”, darbojās oforta darbnÄ«cā, piepelnÄ«jās kā noformÄ“tājs un ieguva savus pirmos ievÄ“rÄ«bas cienÄ«gos radošos panākumus kā mākslinieks.

1939. gadā RÅ«dolfs Pinnis atgriezās Latvijā it kā uz neilgu laiku, un ja nebÅ«tu sācies karš, visdrÄ«zāk viņš bÅ«tu bijis Francijas, nevis Latvijas mākslinieks. LÄ«dz ar padomju varas ienākšanu aizsākās mākslas un politikas reorganizācija, ar ko, protams, māksliniekam sadzÄ«vot gar personÄ«gi, gan profesionāli nebija viegli.

RÅ«dolfs Pinnis no 1940.–1941. gadam bija LPSR Mākslas lietu pārvaldes TÄ“lotājas mākslas nodaļas vadÄ«tājs. Ar viņa lÄ«dzdalÄ«bu tika noorganizÄ“ta pirmā Padomju Latvijas mākslinieku izstāde un dibināta Latvijas Mākslinieku savienÄ«ba. Šo veiksmÄ«go izaugsmi pārrāva vācu armijas ienākšana. Pārcietis vācu okupācijas gadus, kuru laikā no viņa novÄ“rsās gandrÄ«z visi paziņas, un, izdzirdÄ“jis par krievu atgriešanos, Pinnis kopā ar Ä£imeni mÄ“Ä£ināja pārcelties ar laivu pāri Baltijas jÅ«rai, lai vÄ“lāk nokļūtu atpakaļ ParÄ«zÄ“. MÄ“Ä£inājums izgāzās, mākslinieks tika izsÅ«tÄ«ts, taču, visdrÄ«zāk, ar brāļa gādÄ«bu jau pÄ“c pāris mÄ“nešiem atgriezās atpakaļ.  No šÄ« brīža sarežģījās RÅ«dolfa Piņņa un padomju varas attiecÄ«bas. Kad padomju vara bija nostabilizÄ“jusi savas pozÄ«cijas un Staļinisma personÄ«bas kults ieguva apgriezienus, 1949. un 1950. gadā viņu tāpat kā 50 citus māksliniekus izslÄ“dza no Mākslinieku savienÄ«bas.

RÅ«dolfa Piņņa atstāto mantojumu aptvert tā daudzveidÄ«bas un apjoma dēļ nav nemaz tik vienkārši, un kā nekā, tas ietver viņa mūža 90 gadus. Raugoties šim laikam cauri, svarÄ«gākais izteiksmes lÄ«dzeklis Piņņa glezniecÄ«bā noteiki ir krāsa.

KošÄs un izteiksmÄ«gās krāsas ir viņa rokraksts, kas caurvij dažādos un visai atšÄ·irÄ«gos mākslinieka radošos meklÄ“jumus un attÄ«stÄ«bu. IzteiksmÄ«gākais kolorÄ«ts mākslinieka radošajā dzÄ«vÄ“ novÄ“rojams tieši sākot ar pagājušÄ gadsimta vidu. IespÄ“jams, šÄda tendence iezÄ«mÄ“jas, jo Pinnis tolaik pārliecoši bija atradis un izkopis savu gleznošanas manieri spektrālajās krāsās, kas iemirdzÄ“jās tā laika glezniecÄ«bas kopainā, krasi kontrastÄ“ja ar sociālistisko reālismu un paplašināja padomju mākslas izpratnes robežas. SvarÄ«gi arÄ«, ka darbi no šÄ« laika, kad mākslinieks atgriezies Latvijā, saglabājušies kuplā skaitā (pretÄ“ji klejojumu un ParÄ«zes periodam).

Sešdesmitajos gados RÅ«dolfs Pinnis aktÄ«vi gleznoja plenÄ“ros un, sev raksturÄ«gi pārspÄ«lÄ“jot krāsas, radÄ«ja brÄ«nišÄ·Ä«gas dabas studijas, kas bija tieši realitātes atspoguļojumi. Tajā laikā mākslinieks izmantoja uzsvÄ“rtus, atdalÄ«tus, impresionistiskus otas triepienus, taču pamazām viņa tehnika bagātinājās arÄ« skrāpÄ“jumiem un lazÄ“jumiem. Laika gaitā Piņņa darbi kļuva aizvien lakoniskāki, monumentālāki, kompozÄ«cijās parādÄ«jās izteikts ritms, un septiņdesmitajos mākslinieks no reālās dabas studijām attālinājās arvien vairāk. Uzturoties darbnÄ«cas telpās, RÅ«dolfs Pinnis sāka nodarboties ar “sajÅ«tu glezniecÄ«bu”, izmantoja simboliskas kompozÄ«cijas un jo lielāku nozÄ«mi darbos deva faktÅ«rai. Te Piņņa glezniecÄ«bā acis priecÄ“ dažādie faktÅ«ru kontrasti – biezie, reljefainie uzlicieni pret pilnÄ«gi gludu virsmu, skrāpÄ“jumi pret iluzorām kolāžām. VÄ“lÄ«nie mākslinieka darbi ir pilni abstrakciju un modernas stilizācijas, kurā par atbalsta punktu kalpo kāda vienkārša, tikko atpazÄ«stama no agrāk iemīļotajiem konkrÄ“tajiem motÄ«viem paturÄ“ta detaļa.

Lai arÄ« cik apjomÄ«gs un daudzveidÄ«gs ir RÅ«dolfa Piņņa atstātais mantojums, visā daiļradÄ“ izteiksmÄ«gi iezÄ«mÄ“jas viņa spÄ“cÄ«gais sajÅ«tu atspoguļojums. Un tas ir vÄ“rtÄ“jams ļoti daudznozÄ«mÄ«gi. Mākslinieka radošajā darbÄ«bā gan tieši iezÄ«mÄ“jas viņa tābrīža personÄ«gie pārdzÄ«vojumi, gan arÄ« laikmeta nemierpilnais gars.

 

Latvijas Mākslinieku savienÄ«bas galerijā atklātā retrospektÄ«vā RÅ«dolfa Piņņa darbu izstāde "Pinnomānija. GlezniecÄ«ba. RÅ«dolfs Pinnis.” ļauj iepazÄ«ties tuvāk ar unikāliem Latvijas Mākslinieku savienÄ«bas muzejā esošiem mākslinieka darbiem un pārdzÄ«vojumiem. AplÅ«kojamās eļļas gleznas - ainavas, urbānās ainavas un klusās dabas. Pastiprinot Piņņa darbos iegleznoto atklātÄ«bu, arÄ« izstādes iekārtojums pielaiž skatÄ«tāju gan pašam māksliniekam, gan viņa laikam tuvāk – darbi galerijā eksponÄ“ti brÄ«vi, ļaujot aplÅ«kot arÄ« gleznu aizmugures, uz kurām redzamas restaurācijas pÄ“das, paša RÅ«dolfa Piņņa rokraksts, tā laika noteiktā mākslas darbu cena un citas kādreiz veiktas atzÄ«mes.

RÅ«dolfa Piņņa klusās dabas atveido ne tikai kompozicionāli sakārtotus sadzÄ«ves priekšmetus, bet arÄ« atklāj metafizisko bÅ«tÄ«bu. Par piemÄ“ru, tas parādās ziedos darbā “Klusā daba” (1969). Tā kā klusās dabas gleznotas darbnÄ«cā, dažu darbu kompozÄ«cijā redzamas arÄ« interjeri un pilsÄ“tas ainavas, kas tvertas caur darbnÄ«cas logu, citās kolāžveidā iegleznotas arÄ« stilizÄ“tas sievietes figÅ«ras. Tādas ir gleznas “VeltÄ«jums GromÄ“ram” (1978) un “VeltÄ«jums klusai dabai un logiem” (1973).

Ainavas no centrālās ekspozÄ«cijas atdalÄ«tas galerijas blakus telpās. Tās ir jÅ«tÄ«gas, piesātinātas, krāsās stilizÄ“tas dabas studijas, lielākoties tapušas plenÄ“ros.  Tipisks Piņņa krāsu prieks atspoguļojas “Dārzā” (1971) un “Mežs” (1971).

IzstādÄ“ aplÅ«kojamās urbānās ainavas un klusās dabas, kas izstādÄ«tas kopā, raksturo izteikta stilizācija, pārspÄ«lÄ“jumi gan krāsās, gan formās un ne vairs tik ļoti reālitātes, cik sajÅ«tu studijas. Piņņa izteiksmÄ«go industriālo ainavu gleznošanas manieri izcili ilustrÄ“ ir “Kandava” (1965) un “Gleznotāju iela” (1970).

SvarÄ«gs ir fakts, ka nevienam no izstādÄ“ "Pinnomānija. GlezniecÄ«ba. RÅ«dolfs Pinnis.” aplÅ«kojamajiem darbiem nav piedÄ“vÄ“jama tikai dekoratÄ«va funkcija. Māksliniekam ir bijis, ko teikt. Pinnis savos darbos vienmÄ“r atradis, kā sarunāties ar skatÄ«tāju, iemiesojot darbos visiem atpazÄ«stamu, suÄ£estÄ“jošu spÄ“ku. Piņņa sajÅ«tu tiešums nav šifrÄ“jams. Viņš runā caur rÄ“busu, izmantojot ikdienišÄ·o – Ä·ermeņa formas, siluetus, ainavas, ziedus un vāzes, tomÄ“r aizvedot mÅ«s tālu no pieraduma. Tas ir sajÅ«tu rÄ“buss bez skaidrām atbildÄ“m.

 

 

 

Rute Marta Jansone

J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola, 1.kurss

 

Rakstā izmantots avots:
Pinnis R. SpÄ“le ar vislielāko risku/P. ZirnÄ«tis/Māksla. – 1988.


Recenzija par izstādi "MANA"

No 18.jÅ«lija lÄ«dz 16.augustam apskatāma jaunās mākslinieces Ances Gricmanes personālizstāde „MANA”. Projekts tapis sadarbÄ«bā ar Latvijas Mākslinieku savienÄ«bu un Latvijas Mākslas akadÄ“miju, kas ir labas draudzÄ«bas apliecinājums starp abām mākslas organizācijām un norāda uz vÄ“lmi atbalstÄ«t jauno mākslinieku iniciatÄ«vu un vÄ“lmi veidot laikmetÄ«gu mākslas vidi Latvijas publiskajā telpā.

 

Izstādes atklāšanā Latvijas Mākslinieku savienÄ«bas priekšsÄ“dÄ“tājs I.Dobičins apsveica jauno mākslinieci (attÄ“ls nr.1 un nr.7) ar uzdrÄ«kstÄ“šanos spert patstāvÄ«gos soļus „lielajā” mākslas vidÄ“, kas reizÄ“ ir jauns sākums un jaunas iespÄ“jas, bet arÄ« jauna atbildÄ«ba, turpināt iesākto ceļu mākslā uz priekšu. Raksturojot jaunās mākslinieces darbus kā tonāli maigus un reizÄ“ ekspresÄ«vus, viņš atklāj autores pirmo personālizstādi RÄ«gā, Mākslinieku SavienÄ«bas galerijā 11.novembra krastmalā 35.

 

Pati autore plaši stāsta par „MANA” personālizstādes koncepciju, kas ir tikpat duāla kā pati jaunās mākslinieces pasaule. Starp divām pasaulÄ“m, proti, publiskā un iekšÄ“ja sakrālā, jaunā māksliniece sliecās ieskatÄ«ties ikdienas situācijās ar humoru, satÄ«ru un reizÄ“ arÄ« melanholiju. EkspozÄ«cija bÅ«vÄ“ta uz duālās dabas pamata – galerijas centrā ir uzbÅ«vÄ“ta melna telts, kurā tiek rādÄ«ts video materiāls ar nosaukumu „Mildas atdzimšana”. Autore izvÄ“las par to nestāstÄ«t, lai skatÄ«tājam ļautu pašam veidot savu stāstu.

 

Jaunā māksliniece maijā devusies pieredzes apmaiņā uz vienu no skaistākajām Itālijas salām SardÄ«niju, kur arÄ« smÄ“lusi iespaidus izstādes tapšanai. Par skarbo duālismu autore stāsta caur sagleznoto „kaktusu” ciklu.... „kaktusi ir skaisti savas varenÄ«bas dēļ, bet skarbi savu adatu dēļ, kad kaktuss ir mazs, tas ir sarkans zieds, kas neprot nodarÄ«t pāri. Kad kaktuss pieaug, viņam rodas dzeloņi, spÄ“ja darÄ«t sāpes ikvienam, kas pieskaras nepareizi. ParalÄ“li velkot ar cilvÄ“ka attÄ«stÄ«bas stadijām”. Bet autore no tālākiem komentāriem atturas, lai saglabātu kaut nedaudz iespÄ“ju pašam skatÄ«tājam iejusties darbos.

 

Viens no darbiem ar nosaukumu „labs darbiņš, kurš padarÄ«ts” (attÄ“ls 1a) atklāj maza bÄ“rna pasauli – veļas žaušanu, kamÄ“r mamma iemigusi uz soliņa.

 

Jauno mākslinieci bija ieradies apsveikt arÄ« Taivānas vÄ“stniecÄ«bas sekretārs Latvijā, piedāvājot sadarbÄ«bas iespÄ“jas nākotnÄ“ (attÄ“ls nr.5), kā arÄ« Talsu domes priekšsÄ“dÄ“tājs M.Krotovs (attÄ“ls nr.4). Talsu Domes priekšsÄ“dÄ“tājs apsveic dzimtās Talsu pilsÄ“tas jauno mākslinieci ar pirmo personālizstādi RÄ«gā. Jauno mākslinieci ieradās apsveikt arÄ« studentu brālÄ«bas „Selonija” biedri (attÄ“ls nr.6)

 

Autore izsaka lielu pateicÄ«bu Ä£imenei un draugiem par atbalstu un sapratni, Latvijas Mākslinieku savienÄ«bai (Ä«paši priekšsÄ“dÄ“tājam I.Dobičinam, kuratorei D.Rutkovskai un komandai), Latvijas Mākslas akadÄ“mijai (Ä«paši LMA rektoram prof.A.Naumovam), Talsu Novada pašvaldÄ«bai (M.Krotovam), lielveikala tÄ«kla DOMO Ä«pašniekam Valtam Brazovskim, lielformāta drukas kompānijai LUKSS.